Pededzes pagasts atrodas Alūksnes novada ziemeļaustrumu daļā. Tā kopplatība 142,01 kvadrātkilometrs. Pededzes pagasts robežojas ar Alūksnes novada Mārkalnes, Jaunalūksnes un Liepnas pagastiem, kā arī Krievijas Federācijas Pleskavas apgabala Pečoru rajonu. Taču tas nav vienkāršs pagasts, jo tur viss ir citādāks.
Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālais kāzu rituāls 2019.gadā iekļauts Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Līdz 1782.gadam Pededzes pagasta teritorija bija sadalīta starp Krieviju, Zviedriju un Poliju, par to liecina Silenieku krustakmens, kurā iegravēts gadskaitlis “1782”. No 1782. līdz 1917.gadam pagasta teritorija piederējusi Krievijas Impērijai, taču bijusi sadalīta trīs daļās starp Pleskavas, Līvlandes (Vidzemes) un Vitebskas guberņām. No 1920. līdz 1923.gadam lielākā Pededzes pagasta teritorijas daļa piederēja Igaunijai, pārējā ietilpa Latvijā.
Pededzes tautas namā uz grīdas ir uzzīmēta karte, kurā var izsekot, kā laika gaitā ir mainījušās šīs vietas robežas. Tautas nama vadītāja Tatjana Steklova stāsta, ka vēsturiski šis apgabals nepareiza trijstūra formā radās tikai pēc 1924.gada.
Ir pat sava izloksne
“Visi saka, ka mūsu apgabalam raksturīgas Latvijai ļoti neparastas tradīcijas. Es negribu teikt, ka krievu tradīcijas, nē. Tās ir setu, latviešu, latgaliešu, kā arī igauņu tradīcijas kopā. Šobrīd (pērn jūnijā) dzīvo 520 cilvēki, bet 1935.gadā dzīvoja 3600 cilvēki. Pārsvarā pareizticīgie. Kad mēs sākām meklēt dokumentos, izrādījās, ka mēs esam seti, kuri dzīvoja Pečoros un Igaunijā. Pečoru klosteris paplašinājās, un seti bija spiesti aizbraukt. Katrai pieaugušai setu sievietei bija jābūt sudraba monētu rotaslietām no sešiem kilogramiem sudraba. Viņi par to nopirka šeit zemi. Tā kā šeit dzīvoja latvieši, viņi mācījās latviešu valodu, bet bija Krievijas valsts, tāpēc mācījās arī krieviski runāt. Rezultātā radās sava Pededzes izloksne. Mums ir vairāk par 200 vārdiem, kurus krievi nesapratīs. Kāda mums valoda, tā mēs arī dzīvojam un tādi mums tērpi!” saka T.Steklova.
Pededziešiem ir vārdi, kuri radušies, burtiski tulkojot no latviešu valodas, piemēram, dzērvene ir “žuravina”. Savukārt “razoraļi” nozīmē – uzara lauku. Burkas sauc līdzīgi – “burki”, bet burkānu dēvē par “barkanu”, “korņevatka” ir koka lūku grozs, bet dūraiņus sauc par “drjankiem”, savukārt kartupeļu laksti ir “tina”.
Tā dzīvoja
Tautas namā ir ekspozīcija – pededziešu mājas iekārtojums.
“Pededziešu mājā obligāti ir “sarkanais stūrītis”. Tas nozīmē skaisti noformēts stūrītis, kur atrodas ikona. Esmu mūsdienīgs cilvēks, bet arī man mājās ir šāds “sarkanais stūrītis”. Tur noteikti stāv ikona. Visos laikos mūsu baznīcā ir notikušas kristības, kāzas, bēres. Vēl viens princips – obligāti uz sienas ir melns paklājs ar aveņkrāsas ziediem un līdzīgam melnam paklājam jābūt uz grīdas. Arī jaunos pārus saveda kopā uz tāda paklāja, jo, kā vecmāmiņa teica, zeme ir melna, bet ziedi aveņkrāsā. Pie mums tautas tērpa brunči arī ir aveņkrāsā. Spilvendrānai zem mežģīnēm arī jābūt aveņkrāsā. Arī mazuļiem, gan puisīšiem, gan meitenītēm, ģērba aveņkrāsas jaciņu vai bruncīšus. Sarkana krāsa atvaira slimības, ļaunumu, noburšanu. Setus tautas valodā sauc par pusticībniekiem – tas ir, viņi ir gan pareizticīgie, gan pagāni,” stāsta T.Steklova.
Tad viņa rāda pededziešu tautas tērpu un jautā, vai esam Latvijā redzējuši, ka puisim baltu kreklu izšuj ar ziliem diegiem. “Pededzē latviešu puisim izšuj. Krievu vai setu puisim izšuj citus rakstus. Vēl viena tradīcija – pareizticīgie krievi parasti lika galdu zem ikonas. Mums liek galdu pie loga, bet ikona ir kaut kur netālu. Precētas sievietes zem lakata nēsāja aveņkrāsas cepurīti. Tāpat bija dažādas jostas. Katrs sets pēc jostas noteica, kur cilvēks dzīvo. Kad precinieks atbrauc pie līgavas, viņas māsas vai draudzenes sasien jaunos radus no vienas puses ar jostu un no otras puses ar dvieli,” saka T.Steklova.
Protams, kā parasti seno laiku ekspozīcijās ir arī šūpulis. “Kad brauc ekskursijas, piedāvāju satīt bērniņu, bet reti kurš vairs to prot. Prasīju vecmāmiņai, kā tad grīda nesabojājās, ja tur bērniņš čurāja. Izrādās, apakšā lika bļodu. Šūpuli nemeta ārā un nesadedzināja, ja vairs nevajadzēja. Šūpuli nesa uz mežu un pakāra bērzā, jo bērzs ir dzīvības koks. Dedzināt nedrīkstēja, jo tas, kas šūpulī gulējis, varbūt vēl ir dzīvs,” saka T.Steklova.
Viņa stāsta, ka agrāk Pededzes apgabals nebija nabadzīgs un cilvēki gribēja parādīt, ka viņi ir bagāti. Seti atnāca ar sudrabu, bet visu neiztērēja, jo zeme bija lēta. Katru sestdienu viņi brauca uz Alūksni ar zirgiem uz tirgu. Pēc lepnā zirga deķa varējis pededziešus atšķirt. Ar zirgiem pārsvarā apstrādāja zemi, jo audzēja linus. 20.-30.gados, kad lini sāka ziedēt, tad Pededzē visapkārt bijis zils.
Sava atšķirīgā baznīca
Tautas namā aplūkojam seno dvieļu izstādi un dodamies uz Ķuršu Svētā Gaišreģa Elijas pareizticīgo baznīcu.
Pēc Latvijas un Igaunijas robežas noteikšanas 1920.gadā līdz tam izmantotā baznīca un kapsēta, kas atradās Lauros, nonāca Igaunijas teritorijā (mūsdienās Krievijas teritorija). “Pie mums atbrauca skolotājs, kurš bija no mācītāju ģimenes. Ģimenē bija 11 mācītāji no paaudzes paaudzē. Un tēvs gribējis, lai viņš arī kļūst par mācītāju. Viņš nepiekritis, sastrīdējies ar tēvu. Kad viņš apprecējies un piedzimis bērns, tēvs esot izlīdzis. Viņš ieraudzīja, ka šeit nav savas baznīcas, un sāka vākt ziedojumus. Baznīca ir ekskluzīva, pareizticīgā, bet zīmējumi ir tādā Baltijas stilā,” saka T.Steklova.
1927.gada 27.septembrī jaunuzcelto dievnamu iesvētīja. Padomju gados baznīca netika slēgta un darbojas joprojām. Gaišreģis Elija, saukts arī par pravieti Eliju, ir viens no četriem praviešiem Vecajā Derībā. Eliju saista ar uguni, kas simbolizē Dieva šķīstījošo spēku, un viņš kalpo kā paraugs visiem ticīgajiem, kuri cīnās ar kārdinājumiem un daudz cieš.
No ārpuses pirmais iespaids – maza, skaista, spilgti krāsota koka baznīciņa, bet jāteic, kad iegāju iekšā, tiešām pārsteigumā iepletās acis – kaut ko tādu redzēju pirmoreiz! Tur viss ir pilnīgi citādāks, visas sienas ir apgleznotas. Tas ir jāredz pašiem!
