Gulbenietis Einārs Kuprovskis cīnās par pjedestālu Latvijas čempionātā, dosies arī uz Pasaules čempionātu Mongolijā
Pagājušās nedēļas nogalē divas dienas Lejasciemā, Sudala ezerā, notika Latvijas čempionāta zemledus makšķerēšanā otrais posms. Tajā piedalījās 17 komandas, tostarp makšķernieki no Lietuvas un ASV.
Divu dienu laikā, makšķerējot katrā pa trim stundām, ezerā tika noķerti 128,666 kilogrami zivju, kas vēlāk nonāca kādā no Latvijas kažokzvēru audzēšanas fermām. Lomi bija dažādi. Divu dienu summā tie svārstījās no 0,262 līdz 5,008 kilogramiem. Salīdzinoši ar čempionāta pirmo posmu, kurš notika Daugavpilī, Lielajā Stopu ezerā, divu dienu laikā tika noķerti vien 25,5 kilogrami zivju. Savukārt trešais posms notiks februāra otrajā pusē Jēkabpils novada Baļotes ezerā. Cīņa par vietām bija spraiga, kā jau jebkurās sacensībās, un tiem, kuriem veiksmīga izrādījās pirmā diena, neveicās otrajā.
Brīdinājumi un dzeltenās kartītes
Parastam makšķerniekam vērtēšanas sistēma varētu šķist nesaprotama, ja ne pat nepieņemama. Noķertajam zivju svaram nozīme ir tikai gadījumos, ja sakrīt iegūtie punkti, kas tiek piešķirti par panākumiem sektorā. Tas nozīmē, ka tavs loms, kas ir piecreiz smagāks par konkurenta, nebūt negarantē, ka esi viņu apsteidzis, ja vien neatrodaties vienā sektorā. Vislielākās korekcijas ievieš tas, ka tiek summēti abu dienu rezultāti. Sudala ezerā sacensības notika četros sektoros 90×45 metri, kurā katrā makšķerēja 17 sportisti – pa vienam no katras komandas, un sektoru izloze notiek pirms starta.
Cerību ir maz bez noteikumu zināšanas un veiklības. Pēc starta kārtīgs sprints uz iecerēto vietu, bet, ja divi ierodas reizē, tiek pieaicināts tiesnesis, kurš, metot monētu, izlemj laimīgā urbēja likteni. Āliņģis no āliņģa atrodas ne tuvāk par pieciem metriem, un karodziņš, kas apliecina āliņģa piederību makšķerniekam, ir ne tālāk par 50 centimetriem no tā. Tiesneši ar metramēriem skraida tikpat ātri kā “Buku” spēlēs, dalībnieki ar replikām konkurentiem neskopojas un brīdinājumu var saņemt ātri vien vai pat vēl ļaunāk – dzelteno kartīti, kas “velkas” līdzi nākamos divus posmus un brīdina par tuvojošos sarkano kartīti. Bez sodiem neizpalika arī šajās sacensībās. Tos saņēma par karodziņa turēšanu uz kastes, nevis pie āliņģa, par pretinieka auklas aizķeršanu pārvietošanās laikā, par makšķerēšanu tuvāk nekā 5 metri no aizņemtā āliņģa, īslaicīgu makšķeres atstāšanu bez pieskatīšanas un urbja atbalstīšanu pret kasti, nevis stāvus pusieurbtu ledū.
Sīvas cīņas un konkurence
Latvijas čempionātā zemledus makšķerēšanā piedalījās arī gulbenietis Einārs Kuprovskis, kurš pārstāv komandu “Makšķerlietas.lv/Ziemeļnieki”. Komanda pirmajā posmā kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena, taču šoreiz – tikai devītā vieta. Individuāli otrajā dienā Einārs varēja lepoties ar 2,052 kilogramus smagu lomu, kas bija arī dienas ceturtais labākais rezultāts, un ar to pietika, lai vinnētu savā sektorā. Taču iepriekšējās dienas loms – 964 grami – un 14.vieta savā sektorā kopumā neļāva iekļūt pat divdesmitniekā.
“Pirmā diena nebija veiksmīga, lai kā arī nepūlētos. Otrā nedaudz pamainījām taktiku un izplānojām visu līdz sīkumam. Tas deva labus rezultātus ne tikai man, bet arī komandas biedriem. Man liekas, ka kopējie rezultāti tagad būs ļoti interesanti, un priekšā vēl viens čempionāta posms. Tas arī būs noteicošais daudzām komandām, tostarp mūsējai,” skaidro Einārs.
Viņš makšķerē kopš bērnības, kad tēvs septiņu gadu vecumā uz Augulienas ezera iemācīja apieties ar makšķerīti. “Esmu armijas cilvēks, un vajadzēja piedalīties NBS makšķerēšanas sacensībās. Satiku domubiedrus, un uzreiz bija skaidrs – jātaisa sava komanda Latvijas mačiem. Tā arī jau pagājušajā gadā sākām tajos piedalīties. Tagad komandā esam trīs militāristi un viena civila persona. Jau pirms sešiem gadiem pieteicos tiesāt Pasaules čempionātu zemledus makšķerēšanā, kurš notika Latvijā. Tās sacensības mani tā aizrāva, ka uzreiz kļuvu par sporta makšķernieku. Iestājos Carnikavas klubā, kurā arī guvu pirmo pieredzi, vēlāk jau citā, un nu varu teikt, ka ne mazums ledus pa šiem gadiem izurbts. Tagadējās komandas sastāvā pagājušajā gadā palikām ceturtie. Līdz bronzai pietrūka vien divu punktu, tāpēc šogad gribētos ko vairāk,” cerības pauž Einārs.
Brauc uz Pasaules čempionātu Mongolijā
Makšķerēt viņam patīk visu gadu un ir forši pavilkt kādu vimbu, breksi un līdaku, bet ziemai uz ledus tomēr dod priekšroku. “Es pat pamēģināju piedalīties sacensībās ar fīdera makšķeri, un rezultāti jau nebija slikti, bet tās tā neaizrauj un ir ļoti dārgs prieks. Tagad esmu sapratis, ka arī ziemas zveja augstā līmenī nemaz nav lēta. Esmu iekļauts Latvijas komandā, kas marta sākumā dodas uz Mongoliju, lai piedalītos Pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā, bet tagad saprotu, ko tas maksā, un tas ir krietni virs plānotā. Federācija jau palīdz, bet ar to nepietiek, tāpēc paši meklējam sponsorus un dažādus variantus,” stāsta Einārs. Uz Mongoliju dosies deviņi cilvēki: pieci sportisti, jo būs pieci sektori, viens rezervists un trīs asistenti, kas ir ļoti nepieciešami. “Pirms oficiālajiem treniņiem, kas tur ilgs trīs dienas, mēs sacentīsimies savā starpā, lai zinātu, kurš tad īsti ies uz ledus. Un tad jau katra prasmes plus veiksme. Vecāki ir gandarīti, ka dēls dzīvē kaut ko ir sasniedzis, bet draudzene “velk degunu”, jo es tērēju mūsu kopējo laiku un finanses. Tā jau arī ir. Gandrīz katras brīvdienas un tas viss kaut ko maksā gan naudā, gan laikā,” atzīst Einārs.
Viņš var ilgi stāstīt par zivīm, kas atsprukušas sacensību laikā, plānot un shēmot makšķerēšanas taktiku, stāstīt par piedzīvoto un kalt nākotnes plānus. Tagad pirms pēdējā Latvijas posma un Pasaules čempionāta atliek viņam un viņa komandai tikai novēlēt: “Ne asakas!”
— Foto: Gatis Bogdanovs
