Tā kā tantes Veronikas stāstā iestājās pauze, ko varēja iztulkot dažādi, katram gadījumam uzdevu tiešu jautājumu, kas man jau pirms laba brīža bija ienācis prātā:
– Varbūt Lotāram bija izdevies pārdot to savu zemesgabalu ar visu graustu? Kaut arī ne pārāk labā vietā, tas varētu maksāt krietnu summiņu.
– Nu, man jau arī tas ienāca prātā, – klusā balsī ierunājās Veronika.
Sapratu, ka viņa nevēlējās, lai Lotārs blakus istabā saklausa sacīto.
– Tieši tā – vārds vārdā, kā tu tikko teici – es viņam arī paprasīju, bet šis – sastinga kā piemineklis manā priekšā, pat acis nemirkšķināja. Pavēcināju ar roku viņam gar seju, bet šis kā noburts – vienalga skatījās tā, it kā es būtu neredzama, kā tukša vieta! Ķēru Lotāram pie rokas taustīt pulsu, ja nu viņu pēkšņi trieka ķērusi; kur gan ir teikts, ka tā nevar notikt, ka cilvēks stāvot pēkšņi paliek bez elpas un bez dzīvības? Pulsu gan nesataustīju, bet roka bija silta, tik vien, ka tāda pagalam ļengana. Attapos, ka ožamais spirts tepat kumodes atvilktnē glabājas, steidzu meklēt, zināms tak, ka tas palīdz visbezcerīgākajos gadījumos. Kā liku to kodīgo vates kumšķi Lotāram pie deguna, tā šis uzreiz atžirga.
“Man ir nauda!” viņš tīri dusmīgi uzbļāva. “Kāpēc tu domā, ka man nav naudas? Vai tad es tev katru mēnesi no savas pensijas nedodu?”
Atzīšos, ka es nemaz tā īsti nezinu, cik viņam liela tā pensija. Sākumā, kad uzmanīgi, kā laipojot pa mīnu lauku, mēģinājām vienoties par kopīgā budžeta veidošanu, Lotārs piekrita man atdot pusi pensijas, un, kā pie skaidras naudas tika, tā pusotra simta arī iedeva. No tā sapratu, ka gan jau ir tā pati minimālā, kas vairumam, un pēc tam mēs vairs par naudas lietām nerunājām. Pārtikas jautājums tāpat ir manā ziņā, jo es jau tā gatavotāja, turklāt arī lielākā ēdāja – kā sen ierasts, pusdienās man gribas gan zupu, gan kartupeļus ar gaļas mērci. Lotārs pēdējā laikā knakstās kā tāds zvirbulis, tāpēc jau arī nav spēka muskuļos, kaut sākumā viss apēstais strauji gāja labumā. Negribas domāt, ka tā neēšana tagad mana vaina: pāris reizes šim pasmējos, ka bikšu siksnai būs jauns robs jātaisa un kreklam pogas drīz sprāgs vaļā, šķiet, tieši pēc tam viņam apetīte pazuda, it kā esot pietiekami taukus uzkrājis, tagad varot iztikt no rezervēm.
Reizēm, kad Lotārs pats dodas uz pagasta bodi, viņš arī nopērk šādus tādus kārumus kopējam galdam: kādu kūpinātu zivi vai vistu, desu vai speķa gabalu, biskvītus un šokolādi. Par naudu es viņam neko nevaru pārmest, jo netērē jau nekam liekam, ne smēķiem, ne šņabim, un skaitījusi viņam pakaļ arī neesmu, cik savas naudas veikalā iztērējis. Mēģināju galvā tā pa fikso sarēķināt, cik daudz viņš no sešām pensijām varētu būt sakrājis, jo nu jau pilnu pusgadu viņš mans apakšīrnieks. Kādi seši simti varētu būt, vai ne, ja atceramies, ka pats arī šad tad šo to pircis? Vai ar sešiem simtiem pietiks, lai banketu sarīkotu? Lotāram gan es savus aprēķinus neizpaudu, vien piesardzīgi virzīju sarunu tālāk: “Tad jau tu varbūt esi parēķinājis, cik varētu izmaksāt tāds bankets?”
“Man i’ naud, man i’ naud’!” Lotārs uzšvirkstēja kā salūta raķete savā manierīgajā izpausmē. “Ko tu man’ te pratin’! Es zin’, ka ar tūkstot’ vien nepiet’ks!”
Kādu brīdi nervozi staigājis pa istabu šurpu turpu, viņš ar skaļu troksni atvilka no galda krēslu un, cēli apsēdies, pamāja man ar roku: “Bet tu lab’ idej’ man pamet’, Verunčik, es nudie’ varēt’ pārdot to zem’sgabal’ un sarīkot banket’ kvadrātā! Vis’ būt’ mēm’ no pārsteigum’! Kā es palik’ mēms un stīvs, kad tu par to ieminēj’s.”
To pateicis, Lotārs priecīgi pielēca kājās, saberzēja rokas, piesteidzās pie manis, apkampa, nobučoja uz lūpām un priecīgi izsaucās: “Ak, Verunčik, Verunčik, būs mums vecumdienās balle!” Nākamajā mirklī viņš jau bija nozudis savā istabā.
Visu vakaru viņš kaut kam zvanīja, gari runāja, reizēm smējās, reizēm gluži lietišķi izrunājās. Uz brīdi ieskatījās virtuvē, bet tik vien, lai paņemtu sen sagatavoto tējas krūzi – ir viņam tāds puslitra māla ķopsis, kurā man trīsreiz dienā jāaplej zāļu tēja un jātur siltumā uz plīts malas, tā pamatīgāk ievelkoties un vērtīgāka kļūstot, tā vismaz domā Lotārs, kaut man tā rūgtā želve visu muti savelk čokurā un kuņģis sāk streikot, kā tu domā – viņš tādā veidā varbūt kompensē nikotīna un alkohola trūkumu organismā? Parasti viņš to savu “čefīru” ātri izdzer, sēžot turpat pie galda un kaut ko ķīķerējot laukā aiz loga, šoreiz tik vien no Lotāra manīju, kā durvju spraugā noplandam tumšzilā halāta stūri, ā, tu jau nezini – uzdāvināju es viņam tādu pabiezu pidžamu jau pasen, nespēju izturēt, ka katru dienu acu priekšā rēgojas izvalkātu sporta bikšu dibens, tagad tā halāta stūri nokarājas gandrīz līdz ceļgaliem, jo ar sasietu jostu viņam, lūk, esot par karstu.
Nākamā diena bija tāda pati, es Lotāru maz redzēju, tik vien, cik ēdienreizēs, un pat tie bija tikai daži mirkļi; pakampis šķīvi, viņš aizsteidzās uz savu istabu, tikai balsi dzirdēju caur istabas durvīm. No aprautajām frāzēm sapratu, ka sludinājums, ko viņš iepriekšējā vakarā ielicis internetā, šorīt jau no paša rīta radījis interesi – vairāki cilvēki savām acīm vēlējās apskatīt pārdodamo zemesgabalu un apspriest cenu. Sapratu, ka daži vēlējās, lai viņš vispirms novāc sabrukušo ēku, un bija gatavi par to piemaksāt, bet Lotārs žēlabaini stāstīja par savu vientulību un astoņdesmit gadiem, arī par atbalsta trūkumu un savu neprasmi atrast vajadzīgos palīgspēkus, lai gruvešus novāktu. Kaut ko jau viņam arī izdevās sarunāt, jo vakarpusē, iznācis uz vakariņām, Lotārs priecīgi paziņoja: “Viss notiek! Rīt braukšu uz pilsētu.”
– Oho! – arī es pārsteigta izsaucos. – Tad nu gan viņam paveicies – tik ātri atrast kādu pircēju!
– Stop, stop, – tante Veronika mani apsauca.
– Nedzen zirgus!
Sapratu, ka ne jau par zirgiem tante man gribēja ko stāstīt; ar šo no krievu romances aizgūto un tautā folklorizējušos teicienu viņa tikai mani apsauca, lai nesteidzinu notikumus, un es jau pati arī attapos – tik vienkārši tas nenotiks…
– Neesi taču tik naiva, – tante Veronika turpināja, – Kurš gan mūsdienās pērk kaķi maisā? Vispirms vajag visu apskatīt, izpētīt, izsvērt un izvētīt… Vismaz es tā daru, bet Lotāram diezin vai tāda pieredze ir – zemesgabala iegāde tomēr nav tas pats kas desas, kūkas vai kurpju pirkšana, tāpēc diezgan skeptiski vēroju viņa pēkšņo prieku. Neko nejautāju, gaidīju, kad pats paskaidros ko vairāk: vai izdevies kādu pircēju sarunāt, par ko vienoties, vai sazinājies arī ar bijušajiem kaimiņiem, tie tomēr tādi jauni un uzņēmīgi cilvēki, varētu viņam vismaz ar padomiem palīdzēt… Cerēju, ka mani arī Lotārs paaicinās līdzi, vismaz kāds plecs atbalstam un ne jau tas nevarīgākais… Pati uzprasīties negribēju, tā tomēr caur un cauri viņa darīšana, turklāt nojauta teica, ka viņš nemaz negrib, lai es tur jaucos pa vidu.
Tā arī izrādījās: pašā vēlā vakarā dzirdēju, kā Lotārs zvana Otomārim – tik daudz sapratu no sarunas, ko noklausījos caur durvīm, ja vien to vispār var nosaukt par sarunu… Ja ar tiem iepriekšējiem zvanītājiem Lotāram runājamais neķērās, tad ar šo – buksēja kā pa smiltīm vilktas ragavas. Tā kā viņš nervozēdams staigāja pa istabu un laiku palaikam pienāca itin tuvu durvīm, dzirdēju, kā audžudēls sākumā tervelēja kā sadusmots tītars, uz ko Lotārs tik vien spēja pateikt: “Paklau, pagaidi, nekliedz, apklusti, dzirdi mani?” Man jau mugura stīva palika no tās neērtās pozas pie durvīm, tāpēc atviegloti nopūtos, kad sapratu: neticamā kārtā abi tomēr kaut kā ir vienojušies satikties pilsētā. Tev es varu atzīties, ka vienu brīdi, kamēr abu saruna nekustēja no vietas, jau gribēju atvērt durvis un glābt Lotāru: “Es, es braukšu tev līdzi!” Bet tad atcerējos tās vēstules, kuras Lotārs no manis slēpa – brīdinājumus un prasības par gruvešu novākšanu, un pilnīgi noteikti sapratu: man tur nevajag jaukties.
Atgriezusies virtuvē, kā ierasts gaidīju Lotāru ierodamies uz tējas dzeršanu – viņš no sava māla ķopša, es – no senas Rīgas porcelāna krūzītes ar apakštasīti; starp citu, tikko iedomājos – tās, kas ar saulespuķēm uz sāniem, gadījumā nebija tavas tantes dāvātās? Tādas smalkas, greznas, ar zeltītu strīpiņu gar malām, tiesa, sen jau nodilušu, žēl, ka krūzīte viena vien vairs palikusi, glabāju to kā īpašu dārgumu, apakštasīšu gan vesela kaudze, tās tik viegli neplīst…
Nu, jā, un tad viņš ienāca – tāds neparasti priecīgs, gatavs ņemt akordeonu un uzspēlēt; man turpretim gribējās parunāties, tāpēc pajautāju: “Vai viesu sarakstu savam banketam jau sastādīji?” Tas šķita tāds drošs temats, kas vārdu pa vārdam aizvestu pie pašas banketa ieceres – līdz šim taču tā bija tikai paša Lotāra prātā, ja vien vispār tur bija kas vairāk par pašu skanīgo vārdu… Cik nu biju paspējusi Lotāru iepazīt, viņā redzēju vien klusu sapņotāju, kam paradīze būtu arī zaru būdā, un, lai viņš piedod man, ja tā nav: nespēju viņu iedomāties kā banketa rīkotāju!
Esot reiz bijis kultūras darbinieks. Nez, cik ilgi un kur? Ko paveicis, ko rīkojis, cik prasmīgi organizējis? Kad savulaik viņam par to jautāju, Lotārs smaidot atbildēja: ar saviem pienākumiem esot labi ticis galā, sūdzību par viņa darbu neesot bijis. Atceros, ka tobrīd man prātā ienāca savas radinieces stāsts – kā viņa strādājusi teātrī, daudziem aizmirstot piebilst, ka garderobē… Lotāram, protams, es to neteicu, cerēju – gan jau reiz vairāk ko uzzināšu, vai gan pašlaik tam kāda būtiska nozīme?
Viesu saraksts? Jā, jau vakar esot sastādījis un arī pussimts ielūgumu jau esot kādā reklāmas firmā pasūtījis. Iedomājies – pussimtu! Tik daudz viesu viņam ir, ko ielūgt uz savu astoņdesmito dzimšanas dienu, kaut pēdējos divdesmit gadus dzīvojis totālā graustā un, kā pats izteicās, vientulībā! Aizmirstībā un pamestībā! Tik daudz naudas viņam ir, ko tērēt, lai uzsauktu vakariņas šiem pussimts (un nez cik vēl līdzi nācējiem) uzaicinātajiem! Tik daudz!
“Kas viņš īsti ir? Kas bijis, par ko īsti strādājis, kā pelnījis? Ko es vispār par Lotāru zinu?” šādas un līdzīgas domas man jau atkal aizsita elpu, un es uz brīdi zaudēju valodu, bet Lotāram toties runājamais atnāca vaļā.
Kādam no viņa bijušajiem darbabiedriem dēlam piederot restorāns, tiesa, līdz tam būšot jābrauc nepilni simts kilometri, bet Lotārs jau esot aizrunājis transportu – kāds cits bijušais kolēģis ar prieku piedāvājies paņemt viņus savā mikroautobusā. Tajā restorānā, kas ierīkots bijušās muižas ēkā, esot visīstākā banketa zāle – neliela, bet ļoti mājīga: ar kandelabriem un drapētiem aizkariem, ar parketa grīdu un mazu skatuvīti orķestrim. Muzicēt piekrišanu devuši vēl divi citi Lotāra bijušie darbabiedri. Turpat restorānā varot pasūtīt ēdienus visādām gaumēm, un jau rīt Lotāram atsūtīšot piedāvājumu. Ja kas, būšot arī oficianti, kas, baltos kreklos un vestēs tērpti, apkalpošot viesus pie galdiņiem. Muižas otrā spārnā esot pāris istabiņas viesiem, kur varēšot pārnakšņot tie, kuriem tālāk jābrauc vai arī reibonis galvā.
Un tad, kaut arī esmu pieradusi pie Lotāra pārgudrības izlēcieniem, viņš mani pārsteidza dubultā: turpat muižā esot arī baseins un spa – rakstīts ar mazajiem burtiem! Tie, kuri spa rakstot ar lielajiem, neesot izpētījuši vēsturi. Tu raksti ar lielajiem vai mazajiem? Vannošanos pie karstajiem avotiem pirmie iesākuši grieķi, tad pārņēmuši romieši, un tajā laikā vēl neviens nezinājis, kas tās tādas abreviatūras (vārdu daļu salikteņi) ir. Pats vārds “spa” cēlies no Beļģijas pilsētas Spa, kuru apmeklējis Pēteris I, jo ārstējis tur savas aknas un tādā veidā padarījis slavenu gan šo pilsētu, gan termālās vannas. Kaut kur internetā klīstot arī amerikāņu versija par šī nosaukuma iztulkošanu no latīņu valodas kā “veselība caur ūdeni”, bet – vai gan šobrīd par to ir stāsts? Manīju, ka Lotārs pārāk aizrāvies ar vārda “spa” skaidrošanu, tāpēc nepieklājīgi pārtraucu iekarsušo banketmīli: “Un kādas šai piena upei ķīseļa krastos ir izmaksas?” Piezīmi par pārāk daudz “bijušajiem” viņa plānos tomēr paturēju pie sevis – vai viņš maz zina, cik no tiem ir “esošie”?
Īsu mirkli Lotārs klusēja (sapratu, ka ar savu jautājumu esmu pilnīgi nevietā pārtraukusi viņa domu lidojumu) un tad izspļāva kaut ko pilnīgi negaidītu: “Kāpēc tu nenovērtē manas pūles? Kāpēc tu man netici? Tu mani nemaz necieni?”
Pēc ieilguša klusuma brīža – gandrīz tikpat ilga, cik godinot mirušos un kritušos – Lotārs turpināja: “Man ir nauda, un, ja arī nebūs tik daudz, cik vajadzēs banketam, tad rīt es pārdošu savu zemesgabalu. Un punkts.”
Paņēmis savu neizdzerto tējas krūzi, ne vārda vairāk neteikdams, Lotārs piecēlās no galda un devās uz durvīm. Nezinu, vai viņš dzirdēja manu kluso murmulēšanu “piedod, es tā negribēju, tas ir – nedomāju, tas ir – cienu”, pirms aizgāja uz savu istabu. Kā tu domā – ko man ar to visu tālāk darīt?
– Atstāj visu Lotāra ziņā, – mirkli apdomājusies noteicu. – Nav taču viņš nekāds mazais bērns, izskatās, ka itin labi saprot, ko dara, labāk – gaidi pārsteigumu.
TURPINĀJUMS SEKOS
