Otrdiena, 15. jūlijs
Egons, Egmonts, Egija, Henriks, Heinrihs
weather-icon
+20° C, vējš 2.03 m/s, Z vēja virziens
Dzirkstele.lv ikona

STĀSTS: Bankets Kurmja kunga stilā. Trešā saruna (1.daļa)

Ilustrācija: “Playground.com”

Piecpadsmitā februāra diena vēl tā īsti nebija uzņēmusi apgriezienus, un es vēl ne līdz galam paveikusi savus rīta cēlienu darbus, kad tālruņa displejā iemirgojās tantes Veronikas vārds. Atzīšos, ka par viņu un Lotāru, kuram otrais vārds it kā esot Valentīns, par viņa iecerēto banketu tieši savā dzimšanas dienā, jo tā šogad tāda trīskārši apaļa – astoņdesmitā, domāju jau kopš vakarvakara: nez, kā viņiem tur svinas? Kaut arī nedēļas viducī, tomēr ballīte skaistā muižā, pie grezna banketa galda ar jestriem muzikantiem un oficiantiem. No tantes Veronikas stāstītā par Lotāra grandiozajām iecerēm viegli varēju iztēloties kopējo vakara noskaņu, un, ja vien viss notika tā, kā jubilārs to bija izplānojis, tad šim vakaram uz ilgu laiku vajadzētu aizņemt visu prātus un izjūtas.

– Ak, visu nakti neesmu ne acu aizvērusi, gaidīdama rītu, kad beidzot varēšu tev piezvanīt un izstāstīt visu pēdējo dienu dramatiskos piedzīvojumus, – tante izpūta vienā elpas vilcienā. – Patiesībā teikt “dramatiskie” nozīmē nepateikt neko, bet cita vārda, ar ko īsumā apzīmēt visu to notikumu virkni, kas pār mani gāzušies šajā beidzamajā nedēļā, es nezinu. Varbūt, ka to visu var salīdzināt ar zebras muguru vai klavierēm, kur melnā krāsa mijas ar balto, vai jūru, kur viļņi te ceļas, te krīt, bet varbūt pavisam vienkārši piešķirt diagnozi “Lotāra sindroms” – tāda doma man radās naktī, jo, kā saprotu, ar viņu nemaz citādāk nevar būt: ja kopā, tad tikai caur neatminētiem noslēpumiem, bezgalīgiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, un man jau atkal sev jājautā: vai man tādu dzīvi vecumdienās vajag?

Dzirdēju, kā aizlūst tantes balss, kā apraujas elpa, līdz izplūst garā nopūtā: sirds vēl no vakara tāda nemierīga esot, drošības pēc jāieņemot vēl viena deva sirdszāļu, viņa noteica mirklī, pirms telefons noklaudzēja pret galda virsmu. Brīdi ieklausījos klusumā, bet dzirdēju vien soļus, kas attālinājās mājas dziļumā. Prāts acumirklī metās analizēt visu tikko dzirdēto, un nebija nekādu šaubu: šai īsajai pauzei nesekos stāsts par grezno un skaisto banketu, bet par kaut ko pavisam negaidītu.

Saklausījusi tanti Veroniku atgriežamies pie telefona – nočīkstinām senā koka krēsla atzveltni un, nevērīgi pārbīdot brokastu traukus, sašķindinām porcelāna tasīšu sānus, steidzu uzdot jautājumu, kam pēc mana prāta mūsu sarunu vajadzēja novirzīt uz būtiskākajām pozīcijām, kaut nojautas jau lika pamatus šaubām:

– Tad Lotāram galu galā izdevās sarīkot to jubilejas banketu?

Tā kā savienojuma otrā galā negaidot bija iestājies klusums, iedomājos: varbūt Lotārs ienācis virtuvē un viņa klātbūtnē tantei negribas neko stāstīt. Brīdi nogaidīju, bet, joprojām nesaklausījusi nekādas skaņas, jautāju vēlreiz, ja nu tante vienkārši nav dzirdējusi manu jautājumu.

– Tu mani tā samulsināji, ka pat vārdu aptrūkās, – tante Veronika nomurmināja. Dzirdēju, ka viņa kaut ko purpināja pie sevis, it kā sarunādamās ar kaķi (bet varbūt ar Lotāru?), un tad it kā atvainodamās turpināja:

– Tu pat nespēj iedomāties, cik sarežģīti ir tā viennozīmīgi atbildēt uz tavu jautājumu! Es varētu teikt “jā” un varētu teikt “nē”, un abos gadījumos būtu gan teikusi patiesību, gan melojusi, un galvenais, ka tev no šīm atbildēm nebūtu nekāda labuma, tāpēc ļauj man izstāstīt visu pēc kārtas, kaut sākums meklējams turpat kur visi sākumi: sākumā, kas tāpat nebūs īstais sākums.

“Šī filozfisko kalambūru mode laikam no Lotāra pielipusi,” paspēju nodomāt, pirms tante Veronika turpināja savu stāstu:

– Atceros, ka tiku tev stāstījusi par Lotāra slimību un par savām aizdomām, ka tā saaukstēšanās ir krietni pietēlota. Tu neticēsi, bet tieši tā arī izrādījās – es viņu pieķēru siltā tējas krūzē mērcējam termometru! Viņš, protams, taisnojās, ka mērījis tējas temperatūru, jo ārste pieteikusi stipri karstu nedzert. Kad skaļi pasmējos par šo ģeķību, Lotārs izvirzīja citu patiesību: dakterīte stingri pieteikusi turēties siltumā, kamēr nepāriet balss saišu iekaisums, tāpēc viņš izdomājis, ka vissiltāk būs gultā, bet gultā var gulēt, ja ir temperatūra. Vecais blēdis tāds, domā, ka tā vienkārši varēs mani vazāt aiz deguna!

Kā jau teicu, mierā vis viņš negulēja: ņēma telefonu rokā un tik sūtīja ziņas šurpu turpu, kā rezultātā vienu brīdi staroja kā saulīte un bija gatavs lēkt no gultas ārā un dancot, bet citā brīdī turpretim – tāpat bez vārdiem nikni vīstīt kulakus pa gaisu un mest telefonu pret sienu. Kad kaut ko jautāju, šis tikai atmeta ar roku un nočerkstēja, lai netraucējot viņa balss saites, viss esot sarunāts, viss notikšot tieši tā, kā plānots, man sīkumu dēļ neesot vērts uztraukties. Īsti nesapratu, kas domāts ar vārdu “sīkumi”, bet izlēmu vairāk nejautāt.

Svētdien, kad jau līdz Lotāra dzimšanas dienai bija atlikušas trīs dienas, es nostājos viņa priekšā un konkrēti noprasīju: “Kādu štāti tev gludināt, lai zinu, kā man tev tādā lielā ballē pieskaņoties?” Smokings viņam esot iekārts skapī drēbes maisā, bet baltu kreklu viņš pirmdien pats nopirkšot pilsētā, tāpat esot jābrauc nauda no bankas izņemt, jo ar rēķinu apmaksāšanu viņam negriboties ķēpāties, visiem maksāšot skaidrā. Piedāvājos viņam sastādīt kompāniju, tādos darījumos tomēr labāk, ja otrs cilvēks drošības sajūtai blakus, turklāt – varbūt man arī pagadās ieraudzīt kaut ko jaunu mugurā velkamu, bet Lotārs strikti noteica – nē, reiz tā esot viņa dzimšanas diena, viņš pats ar visu tikšot galā, arī man pārsteigumu sagādāšot. Cita sieviete šajā brīdī gan jau nopriecātos par tādu vīrieša uzņēmību, bet, tā kā man jau bija slikta pieredze ar Lotāra pārsteigumiem, sirds tā nemierīgi ietrīsējās sliktās priekšnojautās.

Pirmdien no rīta Lotārs izskatījās itin sprauns, pats attecēja uz virtuvi brokastu maizi apēst un pieteicās arī traukus nomazgāt. No viņa īsajiem izteikumiem sapratu, ka tie acīm neredzamie spārni izauguši no domām par krietno naudas žūksnīti, ko jau pēc pāris stundām bāzīšot azotē, tur esot visdrošākā vieta. Piekrītoši pamāju ar galvu, kaut vēl joprojām nebiju saradusi ar domu, ka Lotāram var būt tik daudz naudas, lai apmaksātu banketu muižā. Pavadīju viņu līdz autobusam un pieteicu man piezvanīt, kad visu būs nokārtojis, lai zinu sagaidīt ar siltām pusdienām, bet – kas tev deva! Pēcpusdienā sāku zvanīt viņam pati, bet šis bezkauņa neceļ klausuli! Saprotams, ka man uzreiz visādas nelāgas domas prātā, nervi čupā un jāmeklē sirdszāles!

Gaidīt man nācās līdz pašam pēdējam autobusam, kad Lotārs pārradās galīgā neomā, pilnīgi ne savā ģīmī un gluži mēms – to secināju, kad ne ar kādiem līdzekļiem nevarēju izvilkt no viņa nevienu atbildi uz saviem jautājumiem. Tu jau zini, ka nelaiķa Robertam bieži tiku teikusi: “Kaut vai sakliedz uz mani, tikai neklusē!” Tagad Lotāram lūdzu to pašu, lai tak arī es beidzot saprotu, kas noticis, kaut gan galveno jau tāpat varēja nojaust: vainīga nauda.

Lai dabūtu pie samaņas Lotāra runājamo, ielēju viņam mēriņu degvīna – tas bieži vien pārrauj tādus aizsērējušus aizsprostus, ja ne vārdos, tad vismaz asarās. Lotārs sāka lamāties, turklāt tādiem vārdiem, kādus sen nebiju dzirdējusi. Par laimi, tie vārdi ne manā adresē, bet audžudēla: Otomāris tāds, Otomāris šāds, ne māris, bet mēris, īsts zābaku smēris! Apkāsis, apšņācis, apzadzis! Tā vārds pa vārdam, līdz pamazām vienā rāmī sastājās visi bildes fragmenti.

Tajā diena, kad Lotārs ar Otomāri pilsētā tikās ar zemesgabala iespējamajiem pircējiem, līdz mājās braukšanai atlicis vēl labs laiciņš, tāpēc Otomāris ievilcis Lotāru sasildīties kādā kafejnīciņā un pie viena arī kārtīgi paēst. Kad gribējuši samaksāt, izrādījies, ka ēstuvē sabojājies kases aparāts, bet viņiem ne vienam, ne otram, ne par abiem kopā nav bijis tik daudz skaidras naudas. Otomāris pēkšņi sabēdājies, ka savu bankas karti atstājis mājās, tāpēc piedāvājies ar Lotāra karti aizskriet līdz bankomātam un izņemt trūkstošos divdesmit eiro. Protams, to viņš arī izdarījis, un patiešām ļoti ātri, tik vien, ka Lotāram pat prātā nav ienācis, ka audžudēls varētu būt izņēmis no viņa konta arī krietni lielāku summu. Būdams pilnīgā pārliecībā, ka ilgu gadu laikā krātā summa ar visām bankas garantijām vēl arvien audzē procentus, Lotārs pat neiedomājies pārbaudīt konta stāvokli. Gada sākumā tur bijuši vairāk nekā četri tūkstoši, trīs no tiem par savulaik pārdoto seno “Pobedu GAZ”, kas ļoti labi bija saglabājusies tēva garāžā, pārējā summa pamazām piekrājusies no neizlietotās pensijas, nevajadzējis jau viņam nekā daudz.

Kad bankas darbiniece pateikusi, ka kontā ir nepilns simts eiro, Lotārs pilnīgi apstulbis. Uz viņa izmisīgo brēcienu, ka kaut kas tāds nav iespējams, ka nevajag viņu padarīt par muļķi tikai tāpēc, ka viņam daudz gadu, sieviete paskaidrojusi, ka tieši pirms nedēļas no Lotāra konta izņemta gandrīz visa nauda. Arī tad Lotārs nespējis tam noticēt, un meties vainot banku zādzībā, bet tad kādā brīdī domas apskaidrojušās, un viņa prātu kā zibens spēriens apgaismojis viens vārds: Otomāris! Bankas darbiniece, protams, nolasījusi pamatīgu lekciju, ka mūsdienās nevienam nedrīkstot uzticēt savas bankas kartes kodu, pat ja tas būtu tuvs radinieks, mazums, kā ar laiku iegrozoties attiecības. Lotāram, protams, uz to nebijis ko atbildēt, pats sapratis, ka apmuļķots kā naivs ģeķis, un, ja pareizi dzirdēju, tad audžudēlam krāpšanās sen esot asinīs, šī nebūt neesot pirmā reize.

Lielās dusmās Lotārs meties pie Otomāra, kurš turpat netālu it kā īrējis dzīvokli, tikai, kā jau tas šādos gadījumos notiek, nekur tālāk par trepju telpu neticis… Pie ārdurvīm satiktā tantiņa zinājusi teikt, ka kungs ar diviem smagiem čemodāniem jau pirms dažām dienām iesēdies taksometrā un aizbraucis. Arī telefons atteicies palīdzēt krāpnieka meklēšanā un nozagtās naudas atgūšanā, izsmējīgi paziņojot, ka “abonents neesot sasniedzams”. Kā tautā saka: ķer nu vēju laukā! Ar lielu sparu jau cēlies iet uz policiju, bet tad izdomājis, ka pats vien par savu naivo uzticēšanos atbildīgs un neviens viņam vairs nepalīdzēs.

Sapratis, ka savu naudu ir zaudējis, Lotārs, pagalam sašļucis, uzmeklējis to pašu mazo kafejnīciņu, pasūtījis tasi tējas un pie tās tad arī nosēdējis trīs stundas līdz autobusam. Cerējis vēl ko saglābt, zvanījies šurpu turpu, vienam, otram, gan zemesgabala pircējiem, jo cerība taču mirst pēdējā, gan visiem saviem bijušajiem paziņām, ar kuriem vēl pirms dažām dienām itin priecīgi bija saskaņojis visas organizatoriskās būšanas, bet, kā tautā saka: nav naudas, nav teikšanas…

Padzirdējuši, ka Lotārs nav maksātspējīgs, gandrīz visi likuši saprast: nav vairs tie laiki, lai savu darbu un produktus tā vienkārši dāvinātu, kaut arī tik īpašai jubilejai par godu… Muižas telpās varbūt vēl ielaistu, bet galdu klāšana un apkalpošana – pašu ziņā. Uzspēlēt kādu danci senie paziņas gluži neatteikuši, vien likuši saprast, ka par degvielu gan gribētu vismaz pārdesmit eiro. Un kur nu vēl tie dārgie restorāna pakalpojumi! Banketa ēdienkarte pārskatītā, krietni nomazinātā veidā nepārprotami pārvērstos par pieticīgu zviedru galdu, bet arī tam nepietiktu ar nieka simts eiro.

“Vai gan par kaut ko tādu es dienām tiku sapņojis un plānojis?” tā Lotārs man pasniedza savu iekšējo monologu. “Ne jau uz šāda fona mana Veronika pelnījusi saņemt saderināšanās gredzenu! Viņai pienākas kaut kas īpašs – vienreizējs un neatkārtojams!” (Skaisti, vai ne? Un tad, gluži apburta un laimes pārņemta, es patiešām teiktu “jā”!)

Visu šo problēmu gūzmu aptvēris, Lotārs attapies, ka vēl arvien nezina, cik no iecerētajiem gandrīz simts viesiem ir patiesi ieinteresēti braukt to prāvo gabalu līdz muižai, lai apsveiktu savu bijušo “cīņubiedru”. Sastādot ēdienkarti, ar kādiem septiņdesmit viņš bija rēķinājies, ar tiem, kas savulaik bijuši patiešām draudzīgi. Tikai daži no aicinātajiem bija atzvanījuši, jau iepriekš izteikuši sirsnīgus vēlējumus un atrunājušies ar visdažādākajiem, it kā pašsaprotamiem iemesliem: gadi, veselība, attālums, transports, bērni un mazbērni… Izdomājis: varbūt viņam pašam skaidrības labad vajadzētu katram piezvanīt un pārjautāt. Tad nu arī nākamās pusstundas laikā iecerēto viesu skaits strauji sarucis līdz trīsdesmit, bet arī tikai tāpēc, ka šie “bijušie” tobrīd “nebija sasniedzami” vai vienkārši neatsaucās uz zvanu. Dramatiski, vai ne? Itin labi spēju iztēloties Lotāra izjūtas šajā brīdī… Apzagts, pievilts, pamests un… bezpalīdzīgs visā šajā apsolījumu jūklī. Nav brīnums, ka, aptvēris sava skaisti izsapņotā sapņa galu vai varbūt no pārtērētajām spēka un nervu rezervēm, Lotārs bezsamaņā saļimis turpat uz galdiņa.

TURPINĀJUMS SEKOS

Dzirkstele.lv ikona Komentāri