Kā tas ir, ja zvanu pašvaldības darbiniekam, ir vai nav jāpieņem zvans? Ja nevar tajā brīdī ar mani runāt, ir vai nav man pēc tam jāatzvana? Andis Caunītis vienmēr atzvana. Viņš man šajā sakarā ir teicis: “Mans pienākums ir atzvanīt.” Paldies par to Andim!
Bet kāds cits pašvaldības darbinieks, kuru tomēr nenosaukšu vārdā, tagad ir sācis izvairīties no telefonsarunas ar mani. Atspiež zvanu vai vispār neatsaucas, arī neatzvana! Pret manu vecumu viņš ir puika, nevis kungs. Rādās, ka šis cilvēks darbā ir ļoti aizņemts.
Lieta ir tāda, ka es mutiski vērsos pašvaldībā ar lūgumu iztīrīt piebraucamo ceļu pie pašvaldībai piederošās zemes, kuru nomāju. Tā kā uzrunātais darbinieks neko konkrētu man pateikt nevarēja, vaicāju, vai man jāuzrunā kāds augstākstāvošs darbinieks. Atbilde bija: “Tu vari griezties, tāpat pēc tam kolēģis pārzvanīs man.” Tātad Andis zvanīs viņam vai skries pie viņa skaidroties?!
Jocīgi, ka arī šis darbinieks uzrunāja mani uz “tu”. Viņš, kurš vēl nebija piedzimis, kad es jau vismaz gadus desmit kopā ar vecākiem atrados izsūtījumā Sibīrijā!
Pēc kāda laika tam kungam vai puišelim zvanīju atkal. Neatbildēja. Lepns palicis. Priekšnieks! Kāpēc viņam ar mani, tādu večuku, ir jārunā?
Zvanīju viņa pakļautībā esošajai darbiniecei. Viņa atzinās – tas kungs ir uz vietas, darbā. Bet man neatbild. Pateicis, ka ceļam pie manas nomātās zemes neesot ielas statusa, tāpēc pašvaldībai nav tas ceļš jātīra. Bet zeme taču pieder pašvaldībai! Tātad pieguļošajam ceļam var noteikt servitūta statusu. Tā man izskaidroja juristi, ar kuriem esmu konsultējies.
Zvanījos tālāk, nu jau pašam Andim. Uzreiz runāt nevarēja, atzvanīja man. Pateica, ka iedos manu tālruņa numuru traktoristam, kurš ziemā strādā pie pilsētas ielu uzturēšanas. Piezvanīšot man, un mans lūgums tikšot izpildīts. Tā ka paldies Andim! Kaut ir augstā amatā, kā nekā novada domes priekšsēdētājs, taču lepns nav. Ir atsaucīgs un cilvēcisks.
— Gulbenieša Herberta Baloža teikto pierakstījusi Diāna Odumiņa
