Skaļa nopūta telefona klausulē šoreiz izskanēja vienlaicīgi abās pusēs: tante Veronika izpūta ilgi krāto nomācošo izjūtu nastu, es – sliktās priekšnojautas par turpmākajiem notikumiem.
– Kāds viņam izsauca ārstu? – nepadomājusi pajautāju, kaut tūlīt arī izdomāju: protams, citādi taču Lotārs vakarā nebūtu varējis iekāpt autobusā.
– Pēc ārsta nebijis vajadzības, – tante Veronika pavīpsnāja. – Pārdevēja tur savulaik pensionēta medmāsa, tāpēc sen jau radusi visādus nelaimes putnus redzēt. Kastītē zem letes viņai atradies gan ožamais spirts, gan sirds piles. Ātri sapratusi, kā Lotāram palīdzēt. Uzklausījusi viņa bēdu stāstu, kārtīgi pabarojusi, nez kāpēc uz sava rēķina, sabrūvējusi kaut kādu vitamīnu kokteili un tikai tad, kad redzējusi, ka Lotārs patiešām atguvies, ļāvusi iet uz autobusu. Pirms tam gan pierakstījusi viņa telefona numuru un apsolījusies vakarā piezvanīt sirdsmieram, lai zinātu, ka kungs patiešām nokļuvis mājās. To viņa arī izdarīja, un, kā es manīju, pēc šīs sarunas Lotārs manāmi atžirga. Tikai nedomā, ka es viņam par to ko pārmetu, ir ļoti labi, ka šādos nelaimes brīžos līdzjūtīgi un zinoši cilvēki gadās blakus, tik vien, ka nākamajā rītā viņš atkal tai Solveigai zvanīja un, cieši aizvēris savas istabas durvis, vismaz stundu ar viņu klusinātā balsī sarunājās.
Atzīšos, ziņkārība bija milzīga, tāpēc atkal sagrēkoju, spiežot ausi pie viņa istabas durvīm, tomēr, lai arī kā centos kaut ko aizdomīgu saklausīt, neko vairāk par īsām replikām “jā, es par to domāju”, “vai nebūs par grūtu?”, “tas nudien būtu jauki”, “ģeniāli”, “es patiešām to novērtēju” un vēl ko tamlīdzīgu nedzirdēju. Sapratu, ka galvenā runātāja ir tā iepriekšējā vakarā iepazītā pensionētā medmāsa-pārdevēja, par kuru Lotārs izteicās ar maigu sajūsmu, jo viņai taču tāds “dvēselisks, poētisks un apgarots” vārds – Solveiga. Starp citu, šajā brīdī atklājās vēl kas: Lotārs savulaik no galvas zinājis visas Pēra Ginta vēstules Solveigai, nu, tās, kas Elksnes un Grota dzejas grāmatā “Vēstules tālajai zvaigznei”, deklamējis tās no skatuves kopā ar kādu iesācēju aktrisi, kurai it kā pat vārdu vairs neatceroties. Vairākas reizes uzstājušies, cilvēkiem paticis, un, lai es nešaubītos par viņa prasmēm, pietupies uz viena ceļa, izcili meistarīgi norunāja pagaru fragmentu. “Gadiem ilgi jau dzeguze zvana, gadiem ilgi jau gaidi tu mani, Solveiga mana!” Citā reizē es par tādu talanta izpausmi būtu stāvā sajūsmā, bet šoreiz Solveigas vārda piesaukšana vien manī jau izraisīja nepatiku.
Tās dienas rīta pusi Lotārs tā arī nosēdēja savā istabā ar telefonu pie auss, un es viņu netraucēju, sapratu, ka cilvēkam smagi ap sirdi, bet, kad aicināju viņu pusdienās, tad iznāca itin mierīgs un smaidīgs. Tas man, protams, bija liels pārsteigums, jo pēc visa iepriekšējā vakarā dzirdētā paredzēju, ka Lotārs būs galīgi sagrauts, nerunīgs un slims, bet – nē, kaut kāds “pēdējais salmiņš” bija devis viņam iemeslu atgūties un kustēties. Gaidīju, kad arī man ko vairāk izstāstīs par sava garastāvokļa krasajām pārmaiņām, bet – nekā. Mēģināju iesākt sarunu, minēju, ka pēc visa notikušā dzimšanas dienas svinības varētu atcelties, bet Lotārs uz mani paskatījās ar izbrīna pilnu skatienu un tā arī pajautāja: “Tev ir kāds pamats tā domāt?” Neatļāvos atgādināt par milzīgās naudas summas zudumu, par plāniem, kas ar to saistīti, jo nojautu, ka šīs domas Lotārs ir nolicis kādā tālākā stūrītī, vismaz uz laiku. Kaut kas cits viņa domās bija izvirzījies priekšplānā, un man nez kāpēc tas jaunais saistījās ar Solveigu. Eh, ja vien tu zinātu, cik tuvu patiesībai tobrīd biju savos minējumos…
Izmantojot klusuma brīdi, kas bija iestājies tantes Veronikas stāstījumā, uzdevu jautājumu, kas jau labu brīdi aizņēma manas domas:
– Nesaprotu vienu – kā tam Otomārim tik viegli izdevās bankomātā izņemt četrus tūkstošus… Vai maz iespējams tik lielu summu tā uzreiz?
– Tak es arī Lotāram par to pašu, – tante Veronika izsaucās. – Un šis, galvu saķēris, saukāja sevi par naivu un dumju muļķi, kas ne tikai savulaik lūdzis audžudēlam ierādīt, kā izveidot “Smart” kodu un darboties ar internetbanku (laikam jau gribējis izrādīties gudrāks, kaut pats apgalvo: iet līdzi laikam), bet vismaz četras reizes iedevis savu bankas karti audžudēlam, lai šis viņam izņemtu kādu simtiņu; naudu, kas makā un rokā, tomēr daudz vieglāk varot pieskatīt. Acīmredzot Otomāris šo uzticēšanos bija bezkaunīgi izmantojis un jau agrāk izņēmis krietnu summiņu.
Visa tā padarīšana caur internetu Lotāram tomēr šķitusi par sarežģītu, tāpēc naivi uzticējies bankai un audžudēlam: gan jau tie abi pieskatīs viņa tūkstošus. Vēl pirms desmit gadiem tur viss bijis kārtībā, pat ar ievērojamu pieaugumu, tāpēc bažām nebijis pamata. Bankas karti iespraust bankomātā un izņemt naudu iztikai un niecīgajiem rēķiniem Lotārs pratis, un vairāk arī neko nevajadzējis. Ja vien nebūtu izdomājis “iet līdzi laikam” un sapīties ar Otomāri vai vismaz laiku palaikam painteresējies, kā tur viņa naudiņa izskatās, gan jau arī tagad viss būtu kārtībā. Būtu viņš zinājis, ka audžudēls tāds neģēlis, sen visu naudu būtu noglabājis mājās, tik vien, ka tajā graustā, kādā Lotārs dzīvojis, tādai naudai nebijis vietas.
Ak, ko nu vairs par to! Apsolījos Lotāram par zaudēto naudu vairs nerunāt – tā esot likumsakarīga nodeva par viņa slinkumu un muļķību, un punkts. Brīnījos tikai par to, cik viegli un ātri viņš sevī tika galā ar šo zaudējumu, un ne bez pamata pieķēros Solveigas vārdam.
– Tu gribi teikt, ka Lotārs ieskatījies Solveigā? – piesardzīgi jautāju.
– Pat nezinu, ko teikt, – tante Veronika lēnīgi iesāka. – It kā nē, jo… Pagaidi, es tomēr par visu pēc kārtas, jo no otra gala bilde nesanāks pareiza.
Kā jau biju sen iecerējusi, četrpadsmitajā februārī no rīta viņam uzklāju dzimšanas dienas brokastu galdu un pasniedzu dāvanu – sen iegādātu sudrabpelēku svīteri, pāris toņus gaišāku pieskaņotu kreklu un kaklasaiti. Jaunu drēbju Lotāram tikpat kā nebija, un šajā komplektā iztēlē redzēju viņu gana švītīgu. Savu sajūsmu un pateicību viņš neslēpa, vien atvainojās, ka uz banketu tomēr vilkšot savu smokingu, ar to izraisīdams virkni jautājumu, kurus es nekavējos uzdot: “Tad bankets tomēr būs? Kur tev atradās nauda muižai, vakariņām un visam pārējam? Cik tavējo ieradīsies?” Lotārs man atbildēja īpaši lakoniski: “Būs, ne muižā, bet citur. Tik, cik vajag, nauda ir. Divpadsmit. Vairāk neko man neprasi, sešos ejam uz autobusu.”
Atzīšos, ka šādas atbildes mani samulsināja vēl vairāk nekā līdzšinējā neziņa, kas brīžiem kaitināja, bet brīžiem atgādināja par Lotāra apsolītajām ērtībām: “No tevis taču nekas netiek prasīts, vienkārši ļaujies notiekošajam.” Kur tas “citur” varētu būt, ja varam aizbraukt ar autobusu? Cik daudz varētu būt tas “cik vajag”? Ar vārdu “divpadsmit” viņš domāja viesu skaitu vai ko citu?
Kleitu jau biju sagatavojusi, tāpat arī Lotāra smokingu un kreklu. Kaklasaites vietā viņš aplika no kumodes izceltu samta tauriņu – tas esot sens, tomēr labi saglabājies, teātra gaitu rekvizīts, tāds kā veiksmes talismans un šodien būšot ļoti noderīgs. Ieklausījos Lotāra vārdos un steidzu pārcilāt savu greznumlietu lādīti, lai kādu no tām ieceltu jaunā statusā. Jau visai drīz zināju, ka mans talismans būs vēl no mammas laikiem saglabājušās dzintara zīlīšu krelles, kas labi iederēsies kopējā tēlā uz tumši zaļās kleitas fona. Redzēju, kā Lotārs ar interesi nopēta mani un ar platu smaidu pieņem manu veiksmes talismanu: “Tagad esmu pārliecināts – mums uzsmaidīs dubulta veiksme!” Kaut arī man tādas sajūtas nebija, centos neizrādīt savas bažas par to, kas mūs sagaida tālāk.
Kad piepilsētā izkāpām no autobusa, vēl nenojautu, uz kuru pusi stūrē Lotāra domu kuģis, bet jau pēc pārsimts metriem zināju: uz mazās kafejnīcas pusi, tās pašas, kur iepriekš pieminētā medmāsa-pārdevēja Solveiga strādā; tobrīd vēl nezināju, ka viņa ir šīs kafejnīcas īpašniece, tāpēc prāts pavisam sarūga un vēders sarāvās čokurā: “Tikai ne to!” Tiesa, pēc pusstundas es visas šīs izjūtas jau sen biju aizmirsusi, jo pārsteigumi nāca cits pēc cita.
Nelielā kafejnīcas telpa, kurā es visai sen nebiju ieskatījusies, bija pārvērsta par greznu buduāru zeltainās nokrāsās – ar rišās savilktiem aizkariem, grezniem svečturiem, galdautiem medus dzeltenā krāsā un pieskaņotiem traukiem. Uz visiem četriem galdiņiem, kas atradās šajā telpā, vāzēs bija mazi, bet smalki un gaumīgi ziedu pušķīši, dega sveces. Jau vērsos pie Lotāra, lai izteiktu savu apbrīnu par telpas iekārtojumu un pateiktos viņam, bet pamanīju, ka arī viņš pats uz to visu raugās valgām acīm un nepārprotamu izbrīnu.
Izsteidzās pati Solveiga un, sirsnīgi sasveicinājusies ar mums abiem, saņēmusi Lotāru aiz elkoņa, aizvadīja viņu telpas dziļumā. Kādu laiciņu abi tur sačukstējās, bet es, apņēmusies savaldīt savu netīksmi, vienā telpas stūrī pamanīju klavieres un turpat blakus arī ģitāru. Jau nākamajā mirklī atvērās durvis un Lotārs, plati smaidīdams, steidzās apskauties ar saviem senajiem draugiem Vitoldu un Juri, kā to viegli varēja saprast no viņu sarunām. Vitolds smejot pavēra viena aizkara stūri un izcēla gaismā akordeona kasti – senajam trio šovakar esot iemesls notraukt putekļus un uzspodrināt spalvas. Lotārs, protams, nekavējās izmēģināt akordeonu, un jau pēc īsa laiciņa visi trīs braši pieskandināja mazo telpu.
Vēl pēc brītiņa ieradās iespaidīga torte, ko nesa tuvāko kaimiņu ģimene – par šīs četrotnes ierašanos pat es nešaubījos, zināju, ka Lotārs iemanījies ar viņiem sadraudzēties. Gandrīz tūlīt ieradās vēl divi solīdi kungi, no kuriem viens izrādījās cerētās muižas pārvaldnieks, bet otrs – Lotāra draugs no studiju laikiem. Viņu nestajā smagajā kastē šķindēja dzērienu pudeles, kas jau tūlīt tika izvietotas uz galdiņiem. Manīju, kā Solveiga skatās pulkstenī, atkal sačukstas ar Lotāru, kā abi nozūd palīgtelpā un ilgi neatgriežas. Tad man par pārsteigumu ieradās Birute ar Ervīnu, un man tik ļoti sagribējās vismaz iekniebt, ja ne iebukņīt Lotāram sānos, ka sāka kņudēt pirkstu gali. Tā kā Lotāra joprojām nebija, devos viņu meklēt.
Mana parādīšanās virtuvē acīmredzot nebija gaidīta, jo skats, ko ieraudzīju, vienai liktu iekaist dusmās, citai – pagriezt muguru un aiziet lepni paceltu galvu. Notupies Solveigas priekšā uz ceļiem, gluži tāpat kā toreiz, kad man sniedza gredzenu, piesarkušiem vaigiem un izspūrušiem matiem Lotārs viņai kaut ko teatrāli deklamēja. “Vai tiešām tagad ir īstais brīdis, lai lasītu Pēra Ginta vēstules?” tobrīd rezignēti nodomāju, kaut no šī skata prātā vajadzētu ienākt jebkam – sākot no atzīšanās mīlestībā līdz pat bezgalīgai nožēlai. Mana sejas izteiksme gan laikam izteica ko citu, jo, mani pamanījusi, Solveiga sakļāva priekšā paceltās plaukstas un izrunāja filmās bieži dzirdēto frāzi: “Tas nav tā, kā jums izskatās! Kurmja kungs tikai izmēģina šīvakara svarīgo runu!” Lūk, šajā mirklī es gan uzvārījos dusmās: “Kādu runu? Nebūs nekādas runas nedz šovakar, nedz rīt! Man apriebies šis teātris un viss, kas ap to! Jau rīt vari savākt savas mantas un pārvākties uz dzīvi kafejnīcā!” Tagad, to atceroties, pašai briesmīgs kauns un milzīga vēlēšanās pagriezt laiku atpakaļ, lai šo muļķību izdzēstu no savas biogrāfijas.
Tā bija Solveiga, kas pienāca pie manis, apskāva un piekļāva sev cieši klāt. “Paklausieties mani, Cīrules kundze! Kurmja kungs patiešām izmēģina runu, kas viņam šajā vakarā ir ļoti svarīga. Nesatrauciet viņu vēl vairāk, ticiet man: starp mums nekā tāda nav, es tikai viņam izpalīdzu senas draudzības vārdā.”
Atzīšos, ka ne tik viegli izdevās nomierināt pēkšņi uzkūsājušo dusmu vilni, kaut nu jau arī Lotārs bija pienācis pie manis un itin mīļi aicināja atklāt balli. Telpā ieskanējās “Silavas valsis”, un mani pārņēma sen neizjusts miers. Reiz Lotāram tiku teikusi, ka tā ir manas jaunības mīļākā dziesma, tāpēc šobrīd jutos par to viņam ļoti pateicīga. Manīju gan, ka viņš joprojām ir satraucies, bet iedomājos, ka tas no visiem šīs dienas notikumiem.
Un tad izskanēja valša pēdējie akordi. Ar slaidu reveransu, kaut ne pārāk veikli, Lotārs noslīdēja manā priekšā uz ceļiem un, satvēris manu plaukstu, mazliet trīsošā balsī nožūžoja: “Mana dārgā Veronika! Mans prieks un mans acuraugs! Es justos patiesi pagodināts, ja tu pieņemtu no manis šo gredzenu – manas cieņas un mīlestības apliecinājumu un ļautu man cerēt, ka kļūsi par manu laulāto draudzeni.”
Jutu, ka viņam padomā ir vēl garāks sakāmais, bet negribēju mocīt jau tā daudz cietušo jubilāru. Pēc tādām pūlēm un pārdzīvojumiem Lotārs bija pelnījis tikai vienu atbildi: “Jā!” Ceru, ka tu saproti: pie šāda notikuma banketam neklājas beigties ātrāk par pusnakti, un tas viss – pateicoties Solveigas pūlēm. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks, bet Lotāra bankets – pārsteidzošākais vakars manā mūžā!
