Adomines muiža ir skaists un rets klasicisma koka arhitektūras piemineklis, kas iekļauts Lietuvas kultūras vērtību reģistrā. Savrupmāja celta 18.gadsimtā. Līdz mūsdienām saglabājušās krāsnis, zīmējumi, durvis, parketa grīda. Muiža ir slavena arī ar īpašām Adomines maizītēm, kuras kopš 19.gadsimta tiek ceptas tikai šeit un kurām ir Lietuvas kulinārā mantojuma sertifikāts, diemžēl mums gan neizdodas tās nobaudīt.
Vietējā gide Virginija stāsta, ka Adomines muižas ēka uzcelta pirms 200 gadiem – apmēram 1820.gadā. “Mūsu pirmais kungs Jons Žuravskis uzcēla sev lielu koka māju – gandrīz 800 kvadrātmetru. Iekšā ir īpaši rotājumi un krāsojumi, ļoti skaistas durvis, palodzes. Pati skaistākā ir telpa, kurā pieņēma viesus. Ļoti skaisti apgleznotas ir sienas un durvis. Ēka restaurēta pirms 20 gadiem. Izkrāsots pēc tā laika modes. Zīmējumi nav spilgti, bet tā toreiz zīmēja. Ir atvērta tikai daļa griestu zīmējumu, jo restaurācija ir ļoti dārga. Cik līdzekļi atļāva, tik toreiz restaurēja. Ir restaurētas krāsnis, grīdas. Kādā istabā ir nerestaurēts ozolkoka parkets. Mēs esam priecīgi, ka viss nav restaurēts, jo varam parādīt citiem autentiskos zīmējumus,” stāsta Virginija.
1880.gadā īpašumu ar visām ēkām par 23 500 sudraba rubļiem pārdeva muižniekam Adomam Vilēniškim. Viņš muižas zemes malas pārdeva zemniekiem, sev paturot 60 hektārus. Viņš uzcēla arī baznīcu un izveidoja draudzi. Tā kā mantinieku viņam nebija, Adoms piešķīra līdzekļus baznīcas celtniecībai, dāvināja 30 hektārus zemes, saimniecības būdas un pusi no muižas pils. Apkārtne no muižas īpašnieka vārda saņēma nosaukumu Adomine.
Muižas koka ēka atrodas pie ceļa neliela kalna nogāzē. Ceļš agrāk bija klāts ar kokiem, un tam bija vārti. Saimniecības ēkas gan nav saglabājušās. Māja bija liela, slīpa, ar četrām ieejām. Galvenā ieeja atradās pret ceļu. Centrā ceļa malā atradās starpstāvs, tam blakus portiks, kura vairs nav. Lieveņu slīpos jumtus atbalsta kolonnas. Mājas otrā pusē atradās dārzs un dīķis. Ir atstāts sienas fragments, lai redzētu, kā pils izskatījās pirms 200 gadiem – ar lieliem dēļiem un rokām gatavotām naglām. “Ēka tolaik stāvēja kalnā. Padomju laikos pacēla augšā ceļu, uzlēja asfaltu, bet viss ūdens tecēja lejā zem muižas ēkas. Diemžēl nevienu tas neinteresēja,” saka gide.
Pēc Otrā pasaules kara pilī atradās kolhoza kantoris, kultūras centrs, veikals. 20.gadsimts 90.gados tika uzsākti muižas ēkas pētījumi, sagatavots restaurācijas projekts. 2001.gadā muiža reģistrēta Lietuvas Kultūras vērtību reģistrā. 2017.gadā sagatavots muižas ēkas fasāžu apsaimniekošanas projekts. 2018.gadā iekļauts Kupišķu rajona apskates objektu sarakstā.
Atgādina austrumniecisko stilu
Viesu un dzīvojamās istabas ir savienotas ar anfilādi. “Mēs savācam senas lietas. Piemēram, šie trīs čemodāni. Ja tagad vajadzētu ceļot ar šādiem čemodāniem, tad mēs, vecmāmiņas, apmīļotu savus mazbērnus, nevis savus telefonus,” saka Virginija un aicina uzminēt, kam domāta kāda sena ierīce. Izrādās, ka tā paredzēta grāmatu iešūšanai. Daudzviet zīmējumi un veidojumi atgādina austrumniecisko stilu, piemēram kolonnas mājas priekšā. “Austrumu motīvs, kolonnas, rotājumi ir tāpēc, ka 1820.-1830.gadā Lietuvā iepazina austrumu kultūru un sāka aicināt austrumu meistarus. Muižas īpašnieks arī uzaicināja tādu meistaru, kurš izrotāja šo māju austrumnieciskā stilā,” stāsta Virginija.
Visvairāk pārsteidz aizkariņi pie logiem. Izrādās, tie ir griezti no papīra. “Tas ir mūsu, lietuviešu, mantojums. Sievietes ņēma papīru un šķēres, un grieza aizkarus. Šos mums uzdāvināja tautas mākslas meistare,” saka gide.
Savukārt otrā pusē dīķim ir skulptūras, eņģeļa spārns, mīlestības jeb buču soliņš, lietuviešu mīlas dievietes Mildas akmens tēls. Interesanti, ka Mīlestības diena Lietuvā ir 13.maijā. Pāri dīķim var nokļūt ar pārcēlāju, pašam velkot trosi.
Baznīca vienmēr darbojusies
Turpat blakus muižas ēkai atrodas koka baznīca, kas celta 1921.gadā
“Pirms 100 gadiem Adominē nebija baznīcas, bija jābrauc 14 vai 17 kilomteru, lai nokļūtu uz dievkalpojumu. Cilvēki pirms 100 gadiem ziedoja būvniecībai, pēc kā var secināt, cik cilvēku tolaik dzīvoja ciemā. Ierakstīti 1668 vīriešu vārdi. Tagad Adominē dzīvo 270 cilvēki,” stāsta Virginija un piebilst, ka ierakstīti jau tikai vīriešu vārdi.
Interesanti, ka arī padomju laikos cilvēki apmeklējuši baznīcu un notikuši dievkalpojumi. “Nezinu, kā tolaik mācītājs izgrozījās, bet baznīca iekšā bija nokrāsota Lietuvas karoga krāsās: dzelteni griesti, sienas zaļas, grīda sarkana. Bet mācītājs teicis: “Nu, kādas krāsas man bija, tādās arī krāsoju.” 1995. gadā sienas restaurēja un apsita ar koka dēlīšiem 7 . Restaurētas ir arī ērģeles – labi skan. Mūsu mazajā ciematiņā ir koris, kuram mēģinājumi ir divreiz nedēļā,” stāsta vietējā gide.
Virginija stāsta, ka ir izdota grāmata “Adomine – mūsu mājas”, kurā rakstīts par vietējiem cilvēkiem. “Mūsu lielākā bagātība ir mūsu cilvēki, kas te dzīvo un rada šo skaistumu. Tie ir mūsu iedzīvotāju darbi, rakstām projektus, radām skulptūras. Mēs lepojamies!” uzsver Virginija.
