Zīmīgā datuma – 25.marta – sakarā Sibīrijas bērns Jāzeps Supe (78) ne jau pirmo reizi piekrīt sarunai ar “Dzirksteli”.
Jau agrāk bijuši raksti ar viņu, par viņu. J.Supe ir pienākuma cilvēks. Aizejošās paaudzes pārstāvis, viens no nedaudzajiem, kurš šodien vēl var no personiskās pieredzes pastāstīt, ko īsti nozīmēja būt komunistiskā genocīda upurim. To ir svarīgi zināt viņa trim bērniem – Jānim, Līgai, Jurim, kā arī septiņiem mazbērniem un pieciem mazmazbērniem. Tas būtu jāiprot ikvienam, kam svarīga Latvijas neatkarības cena.
Ar Latviju sirdī un domām par Ukrainu
Savā stāstījumā J.Supe slāpē emocijas, tikai brīžiem jūtams – viņš norij asaras, neizraud tās uz āru. Arī tas ir ieradums. Viņš saka – dzīves gaitā bija pieradis, ka uz viņu skatās šķībi. Kā uz izsūtīto. Tagad atjaunotajā Latvijas brīvvalstī viņu ceļ debesīs kā labāko draugu. Tas J.Supem liek justies neērti – pārāk lielas gradācijas.
Tieši 25.martā 1949.gadā viņš kā trīsgadīgs puika kopā ar mammu Jadvigu Cibuli, kurai tad bija 42 gadi, un citiem izsūtītajiem latviešiem sāka ceļu uz Sibīriju dzelzceļa vagonā.
“Atmiņā ir, ka vilciens apstājas, veras vaļā durvis un tad mūs visus pārskaita,” stāsta J.Supe. Vai mamma viņu tajā brīdī turēja cieši apskautu? “Droši vien,” saka vīrietis, un viņa sejā ir nolasāms liels maigums.
Viņš saviem vecākiem – vienīgais bērns. Lolots. Bet ceļā uz Sibīriju toreiz Jadviga ar dēlu devās divatā no ģimenes. Vīrs un zēna tētis – tobrīd 47 gads vecais Kazimirs Supe – jau bija priekšā. Izsūtījumā “par dzimtenes nodevību”. Kā politiski notiesātais atradās Noriļskā no 1947. līdz 1955.gadam.
J.Supe saka – vecāki ar viņu nekad nav centušies runāt par ģimenes smago pārbaudījumu nastu. Vienkārši nesa to. Un laikam taču redzēja gaismu tuneļa galā. Sevišķi mamma. J.Supe teic – atmiņā palicis tas, kā viņa ar vienu vienīgu vārdu “murgs” reiz kādai paziņai Gulbenē atbildējusi uz jautājumu, kā viņa pārdzīvojusi izsūtījuma gadus. Nekad viņš neesot redzējis mammu raudam.
Bet par tēti J.Supes atmiņas ir kā par dziļi dvēseliski ievainotu, pat salauztu cilvēku. “Par tādu viņš kļuva jau Rīgas centrālcietumā,” saka dēls. Tātad vēl pirms izsūtījuma uz Sibīriju J.Supes tētis bija gājis cauri ellei.
Reizēm tēvs mēdzis izmest pa vārdam par piedzīvoto, kad bijis kunga prātā. Bet, skaidrā būdams, visu iepriekš teikto noliedzis, aizbildinoties: “Neatceros.” Taču tādas reizes bijušas ļoti retas. J.Supes tēvs pēc dabas bijis noslēgts cilvēks.
J.Supe pats no šodienas skatpunkta par piedzīvoto teic: “Nav ko turēt akmeni zem sirds.”
Tajā pašā laikā viņš bažījas par vēstures atkārtošanos un saka: “Viss var būt.” Latvija Krievijai, viņaprāt, šķiet tikai tāds “poligons”, kur ieskrieties, realizējot pasaules iekarošanas plānus. Tāpēc viņš modri seko līdzi tam, kas notiek Ukrainā. “Materiāli ik palaikam palīdzu Ukrainai, cik ir manos spēkos. Ziedoju naudu,” saka J.Supe.
Fotogrāfijā no Sibīrijas – balts puisēns
Jadvigas un viņas dēla brauciena galapunkts bijis Omskas apgabala Marjanovskas rajona Maskaļenskas graudkopības sovhoza 3.nodaļa. Tētis Kazimirs ģimenei tur varēja pievienoties sešus gadus vēlāk.
Sibīrijā pagāja J.Supes bērnība. Tur viņš mācījās septiņgadīgajā skolā, tāpēc krievu valodu perfekti zina šobaltdien.
J.Supe parāda savu bērnības foto no Sibīrijas laikiem. Puikam ir balts cekuliņš. Viņš lepni nolicis labo roku tā, lai būtu redzams rokaspulkstenis – liels dārgums. Un balts suņuks blakus, vārdā Puika. Mazajā Jāzepā ir nolasāms dzīvotprieks un inteliģence. Tas ir ģimenes, vecāku nopelns, viņu droša pleca sajūta.
J.Supe parāda vēl citu fotogrāfiju, kurā ir viņš ar saviem vecākiem, vēl citi latviešu bērni un viņu vecāki Sibīrijā. Jāzepa mammas sejā redzamas rūpju rievas. Tētim – tāpat.
“Bija tā, ka citi latvieši jau tika atbrīvoti un varēja braukt mājās, bet mūs vēl nelaida, mums tur bija jāpaliek ilgāk,” stāsta J.Supe.
Vecāki ļoti čakli strādājuši sovhoza lopu fermās – tētis pie liellopiem, mamma pie cūkām. Naktīs mamma nav varējusi mierīgi gulēt, sargājusi sovhoza lopiņus. Dēls bijis palīgs vecākiem darbā un mājas solī.
Vecāku čaklums Sibīrijā ļāva pašiem tur uzcelt savu māju. Vēlāk, jau projām braucot atpakaļ uz Latviju, viņi to pārdevuši. Sakrātā nauda noderējusi, lai 1964. gadā nopirktu māju Gulbenē, Lazdu ielā. Vecāki vēl paspējuši piedzīvot Latvijas brīvvalsts atjaunošanu. Kad tētis un mamma devušies mūžībā, dēls pārdevis viņu māju. Vecāki guldīti Stāmerienas kapos. Stāmerienā kopš 1977.gada ir J.Supes un viņa dzīvesbiedres Aijas mājas.
Bet savu Sibīrijas bērnību J.Supe nav aizmirsis nekad. Visu mūžu viņš turpinājis uzturēt saziņu ar savu Sibīrijas bērnības labāko draugu Jevgēniju, kura vecāki izsūtījumā no Saratovas atradās jau kopš 1924.gada. Draugs tika ciemojies pie viņa Latvijā. Deviņdesmitajos gados viņš pāragri devies mūžībā pēc darbavietā – atomelektrostacijā – saņemtās radiācijas devas, tur strādājot par inženieri.
Atgriešanās dzimtenē, lai te paliktu
1960.gadā J.Supe atgriezās Latvijā kā 15 gadus vecs pusaudzis. Sākumā viņš te ieradies viens pats. Dzīvojis pie mammas māsas Annas Kusiņas, kura arī bijusi izsūtītā, bet viņa Latvijā varējusi atgriezties agrāk par pārējiem radiniekiem.
J.Supes vecāki mājup varēja doties tikai 1963.gadā. Lai to drīkstētu, bija jāsaņem Valsts drošības komitejas atļauja. J.Supem joprojām ir šis dokuments no ģimenes arhīva. Bet pirmais to ilgus gadus glabājis viņa tēvs Kazimirs, kurš 1947.gadā tika apcietināts kā nacionālais partizāns saistībā ar dalību pretošanās kustībā un notikumiem Latvijas vēsturei tik nozīmīgajā Stompaku purvā.
Latvijā J.Supe gribēja turpināt izglītību, iegūt profesiju. Viņš sāka mācīties Višķu tehnikumā. Smagi gājis ar latviešu valodu. Un vispār atmiņas par atgriešanos dzimtenē J.Supem saistās ar vārdu “drūmi”. Pasniedzēji vairumā izturējušies korekti, taču tā – tikai šķietamība.
Vienubrīd J.Supe atradies uz robežas, kad viņam vispirms gribēts atņemt stipendiju, tad – izslēgt no skolas. “Nezinu, par ko. Bet tad direktors pateica: “Nē!” Tā es 1965. gadā tomēr pabeidzu tehnikumu,” stāsta J.Supe.
Viņš izturēja, bet zina, ka ne visi latvieši, kuri no Sibīrijas atgriezās Latvijā, tika galā ar diskomforta sajūtu. Padomju Latvijai viņi nebija savējie. Viņi bija ienaidnieki. “Zinu, ka daži latvieši pavasarī no mūsu sovhoza aizbrauca uz Latviju, bet rudenī atgriezās atpakaļ. Latvijā viņi jutās nepieņemti, par kulakiem dēvēti. Kad viņi atgriezās Sibīrijā, tur viņus sovhoza direktors ņēma pretī ar atplestām rokām. Zinu kādas trīs tādas latviešu ģimenes,” stāsta J.Supe.
Bet viņš pats pēc tehnikuma beigšanas sāka darba gaitas Latvijā. Strādāja par agronomu Jaungulbenes kolhozā “Kopsolis”, vēlāk vadīja Zeltalejas pienotavu. Viņa darba stāžs, ieskaitot Sibīrijā izsūtījumā pavadīto laiku, ir 72 gadi.
Arī J.Supem nedeva mieru atmiņas par Sibīrijā pavadīto laiku. Joprojām viņš atceras turienes meža zemeņu saldrūgto garšu, stepes smaržu, auglīgo Sibīrijas zemi. Un cilvēkus. 1988.gadā viņš aizbraucis ciemos uz turieni. Saticis skolasbiedrus, nofotografējies pie vecāku uzceltās mājas. Šī fotogrāfija glabājas ģimenes albumā.
