1.daļa šeit
Šoreiz Natālija izlēma apspriesties ar vīru – ko viņš teiks par Irinas piedāvājumu. Brīdi klusējis, Oļegs pasauca Viktoriju – viņaprāt, piecgadīgam bērnam arī varētu būt savs viedoklis par mēbelēm viņas istabā. Meitene, protams, no prieka sāka lēkāt – viņa labi atcerējās Sofijas skapīšus ar daudzajām atvilktnēm un jau sāka plānot, kuras drēbes un mantas kur liks. Līdz ar to jautājums bija izlemts: jau nākamajā dienā Viktorijas istabā notiks pamatīgas reformas – līdzšinējos brūnos plauktus nomainīs četri viegli, balti skapīši. Nesastapusi nekādu Oļega pretestību, Natālija atviegloti nopūtās – izskatījās, ka vīrs itin saprotoši pieņēma šīs pārmaiņas un pat uzņēmās veco plauktu izkārtošanu.
Diemžēl tik vienkārši, kā viņi bija cerējuši, balto plauktiņu ierašanās nenotika. Kopā ar šīm mēbelēm Irina kravas furgonā bija likusi iecelt arī citas mēbeles: naktsgaldiņu ar spoguli, divus atpūtas krēslus un dīvānu. Kad to visu izkrāva pie Natālijas dzīvokļa durvīm, viņa ne vārda nespēja iebilst svešajiem vīriem, kas ar smaidu sejā savā valodā par kaut ko spraigi sarunājās, visu izkrāvuši, skaļi aizcirta durvis un steidzīgi aizbrauca. Oļega tobrīd mājās nebija, tāpēc mazākās mēbeles Natālija saviem spēkiem iestūma dzīvoklī, jo skaidri zināja: ieraudzījis pagalmā krēslus un dīvānu, vīrs dusmosies un klaigās. Sagaidījusi atgriežamies kaimiņu, Natālija lūdza palīdzību viņam. Līdz Oļega pārnākšanai lielā istaba jau bija pārkārtota un Irinas atdotās mēbeles ierūmētas to jaunajās vietās.
Ja līdz šim lielā telpa izskatījās pustukša, tad tagad tā bija ieguvusi mājīgas divdaļīgas istabas formu, kur vienā galā netraucēti varēja skatīties televizoru, bet otrā – darboties ar datoru. Tā vismaz domāja Natālija, kaut Oļegs par jaunajām pārmaiņām nebija sajūsmā. Viņa attieksmi izteica secinājums: “Ak, tad šīs arī ir Irinas dāvanas par taviem pakalpojumiem…” Vēl pēc laba brīža izteiktā indīgā piezīme Natālijai lika saprast, ka vīrs jau noskaņojies uz strīdu: “Varbūt viņai ar orientāciju kaut kas nav kārtībā?”
Natālija saknieba lūpas, lai pēc principa “vārds pa vārdam” atkal neizceltos skaļa vārdu pārmaiņa. Taisnoties jau nebija jēgas – vīrs tāpat neticēs tam, ka ar balto dermatīnu apvilktie atpūtas krēsli atdoti tāpēc, ka Irinas jaunajā mājā viesistabā būšot tikai paša Braiena darinātās īpaša dizaina mēbeles. Viņa to vīram jau reiz bija teikusi, bet Oļegs izlikās nedzirdam.
Jāatzīst, ka jauno istabas iekārtojumu par izdevīgu atzina tikai bērni – ērti iekārtojušies baltajos krēslos, planšetēm rokās viņi tur pavadīja garas stundas. Oļegs, pārvietojis dīvānus pēc sava prāta, atgūlās ierastajā vecajā, kur vakaros skatījās televizoru. Natālijai pašai izbaudīt šīs ekstras laika neiznāca, jo, kā viņa pati vēlāk secināja, tieši ar šo dienu sākās viņas dzīves kārtējā nebeidzamā melnā josla – viena liksta vēl nebija beigusies, kad jau sākās nākamā.
Kopš vecāki bija pārcēlušies uz Kipru, Natālija ik pārdienas viņus apciemoja, bet nedēļas nogalēs atveda pie mazbērniem. Tā kā tēvam ritēja jau astoņdesmitais gads, pats sēsties pie stūres viņš nevēlējās, īpaši jau tāpēc, ka Kiprā transporta kustība norit pa pretējo – kreiso pusi. Pavisam nesen arī mamma sāka sūdzēties par asinsspiediena lēcieniem un sirdsdarbību, tāpēc Natālijai vakarus nācās pavadīt pie viņas. Sākumā bērnus viņa atstāja mājās, bet pēc arvien biežākām Oļega runām par nespēšanu atpūsties sāka ņemt līdzi. Mammas asinsspiediens izrādījās “klusuma piekritējs” – bērnu sīkie strīdiņi tam lika strauji pacelties. Natālija izvēlējās rīkoties par labu mammai.
Tad nelaime gadījās Oļegam – neuzmanīgi strādājot remontdarbnīcā, viņš lauza divus labās rokas pirkstus, tādēļ labu laiku nevarēja strādāt. Natālija to uztvēra kā likumsakarīgu bumeranga lidojumu: ja pāris stundas vakaros padzīvot ar bērniem vīram bija par apgrūtinošu, tad tagad nāksies to darīt visu pēcpusdienu, līdz viņa atgriezīsies no darba. Oļega nervozums neizbēgami atsaucās uz kopējo noskaņojumu mājās, bet visiem par atvieglojumu beidzās jau pēc divām nedēļām – vīrs nespēja nosēdēt mājās, tāpēc daudzus darbus iemācījās paveikt ar kreiso roku.
Tieši ap to laiku dēla klasē sākās “kovida” infekcija, un veselu nedēļu Natālija rāvās trīs daļās – starp desmitgadīgo puiku mājās, darbu frizētavā un mammu. Pie vecākiem gan viņa dzīvoklī negāja, vien piegādāja produktus, bet medicīniskai aprūpei sarunāja kādu pensionētu dakteri Olgu. Tā Natālijai atklāja savus vērojumus: mammai vienkārši pietrūkstot pozitīvas komunikācijas, un viņai griboties domāt, ka tieši ar meitu. Par nelielu atalgojumu uzņēmusies mammas kompanjones misiju, Olga ievērojami atslogoja Natālijas ikdienas gaitas.
Protams, ka “ kovids” ķēra arī Viktoriju, un tieši viņu vissmagāk – kaut arī līdz gulēšanai slimnīcā meitiņas veselības stāvoklis nenoveda, klepus, kas viņu mocīja ilgāk nekā mēnesi, uztrauca visus. Visi jutās neizgulējušies, nervozi, noguruši, un, ja tam visam krāsas piedeva vēl Irinas uznācieni – ar līdzjūtīgām kūkām, iejūtīgām vizītēm, labvēlīgām dāvaniņām spēcinoša uztura formā, indīgas replikas no Oļega puses bija neizbēgamas. Kādā vakarā viņš ievēroja, ka Irina, sarunādamās ar Sofiju, zibina acis uz viņa pusi. Pamācības, ko viņa izteica meitai, bija vairāk nekā divdomīgas.
“Aiznes un parādi Viktorijas papam, cik tu skaisti esi uzzīmējusi! Saki: “Papa, es to uzzīmēju tev!””
“Palūdz Viktorijas papam, lai ar tevi paspēlē bumbu! Saki: “Papa, paspēlēsimies!””
“Šo kūkas gabalu aiznes Viktorijas papam un saki: “Es tevi mīlu, papa!””
Natālija sākumā tikai greizi skatījās, jo Irina it kā bija izskaidrojusi savas rīcības motīvus: “Jūsu bērni tādi atturīgi, lai mācās no Sofijas, kā vajag mīlēt papu.”
Oļegs smaidu izspieda tikai pirmo reizi, kad it kā pateicās par Sofijas bērnišķīgo smērējumu. Pārējās reizes tikai klusējot nogrozīja galvu, kas varēja nozīmēt gan nepatiku, gan noliegumu. Irinas klātbūtnē viņš sievai neko neteica, bet vēlāk gan – emocijas sita augstu vilni. Natālija pat necentās iebilst – viņa pati labi redzēja, cik greizi un nepareizi izskatījās Irinas rīcība.
Diemžēl Irinas “īsais kurss papa mīlestībā” ar to vien nebeidzās. Labi zinādama, kur strādā Oļegs, viņa sāka braukt pie viņa uz darbu. Sākumā vienkārši pieturēja auto remontdarbnīcas ārpusē un, neizkāpjot no mašīnas, rādīja Sofijai: “Redzi, tur strādā Viktorijas papa! Pamāj viņam pa lodziņu: “Sveiks, papa!”” Un Sofija priecīgi māja un bija gatava kaut tūlīt traukties pie Viktorijas tēta.
Divas reizes gadījās, ka Oļegs uz viņu pusi paskatījās, lai gan patiesībā vienkārši ieinteresējās par piebraukušo auto. Tad abas rausās laukā no mašīnas, sirsnīgi māja ar rokām un pat izdomāja ienākt darbnīcā parunāties. Darbabiedri, protams, uzreiz sāka smīkņāt ūsās: re, re, Oļegam arī mīļākā uzradusies! Tādas runas, kaut nepamatotas, viņš pieļaut negribēja, tāpēc izgudroja visādus iemeslus, lai izvairītos no tikšanās ar Irinu darbā.
Tad viņai sāka bojāties mašīna – vienai vainai sekoja cita, tad nākamā, un tās labošanu viņa gribēja uzticēt tieši Oļegam – kā labākās draudzenes vīram. Pirmajās divās reizēs viņš nepaspēja izdomāt ticamu iemeslu atteikumam, bet trešajai jau bija sagatavojies. Pamanījis piebraucam Irinas mašīnu, Oļegs izmantoja ne tik sen iegūto pieredzi – labās rokas plaukstai uzvilka reiz noņemto ģipsi, bet Irinu ar viņas nebeidzamajiem lūgumiem aizvadīja pie cita meistara. Jāatzīst, ka šāda nepārtraukta lūrēšana pār plecu un baidīšanās no uzbāzīga sievišķa traucēja darbam, un Oļegs pasūdzējās sievai. Natālija saprata, ka nāksies saņemt dūšu un pateikt Irinai stingru: “Nē!” – tikai, kā lai to izdara?
Diemžēl meitenes jau bija sākušas apmeklēt vienu pirmsskolas klasi, kas abu būšanu blakus padarīja vēl ciešāku: Sofija vēlējās ciemoties pie Viktorijas, Viktorija – pie Sofijas. Tā kā Natālijai nebija laiks pavadīt meitu šajās ciemošanās stundās, viņa uzticējās Irinas gādībai. Pāris nedēļas vēlāk Natālija ievēroja, ka naktīs pēc rotaļāšanās pie Irinas mazā Viktorija guļ izteikti slikti: grozās, spārdās, runā, pat lamājas. No miegā dzirdētajām frāzēm varēja noprast, ka meiteņu attiecības nav nemaz tik draudzīgas. Aizvadījusi divas bezmiega naktis un tā arī neizdomājusi, ar kādiem vārdiem labāk Irinai ierādīt viņas īsto vietu, atceļā no mātes apmeklējuma Natālija piebrauca pie jūras: reizēm skats uz horizontu iedodot vislabāko atbildi. Vēlāk viņa nespēja atcerēties, vai skaļi sarunājusies ar sevi vai pat slaucījusi asaras, bet varbūt vienkārši truli skatījusies uz jūras un debess saplūšanu, taču kaut kādā veidā viņa bija piesaistījusi garāmejošas sirmgalves uzmanību.
Apsēdusies smiltīs blakus Natālijai, sieviete kādu laiciņu klusējusi, līdz ierunājusies: “Mājas ir īstā vieta, kur atpūsties, uzlādēties, atjaunot enerģiju un gūt prieku. Ja no mājām gribas aizbēgt, tad tur ir uzkrājusies negatīva enerģija. Tā var likt justies vājam un nogurušam, nomāktam un slinkam, izraisīt sliktu veselību, strīdus… Veselu virkni nevēlamu notikumu.”
Brīdi paklusējusi, iespējams, lai ļautu Natālijai apdomāt dzirdēto, sieviete turpināja: “Ne vienmēr iespējams noteikt, ka tavā mājā ienācis cilvēks ar negatīvu enerģiju, īpaši, ja viņš ir tuvs cilvēks un apciemo jūsu māju bieži. Ja šādas enerģijas daudzums mājā tiek nepārtraukti papildināts, ar to ir grūti cīnīties. Tad līdzēt var tikai regulāra enerģētiska attīrīšana. Tad uzlabosies visa dzīve: mazināsies strīdi, mājās valdīs miers, saskaņa un sapratne, noregulēsies darba lietas.”
“Kāda viszine!” Natālija rezignēti nodomāja, bet dzirdētie vārdi dziļi aizķērās prātā, un kā gan ne – sieviete it kā no grāmatas bija nolasījusi viņas drūmo domu cēloņus.
“Bet kādiem vārdiem lai atrunā šo cilvēku, šo enerģētisko lipekli? Kā lai aptur viņa centienus spiesties manā ģimenē un nemitīgo apdāvināšanas tieksmi?” pašai nemanot, vārdi jau bija izskanējuši pāri lūpām.
“Nepatīkamas dāvanas?” sieviete pārjautāja. “Ja esi saņēmusi dāvanas no nepatīkama cilvēka vai arī tu vienkārši jūti, ka ar tām nesaistās nekas labs, tad izmet! Jau šodien, ne nieka neatstājot uz rītdienu! Šādu dāvanu uzkrāšana rada nelāgas sekas nākotnē. Ja tās tev dāvājis cilvēks, kas vēl tavai ģimenei ļaunu, tad vari rēķināties ar uzliktu sliktu aci vai pat lāstu.”
“Jūs tik gudri to visu izstāstījāt…” Natālija bilda. “Jūs pati tam visam ticat?”
“Tā tas ir, pārbaudīts un sen zināms,” pārliecināti noteica sirmgalve. “Ja vajag, varu tev palīdzēt. Jau iztālēm redzams, meit, ka tev smaga nasta uz pleciem.”
Natālija brīdi kavējās domās, kaut gan – vai ir vēl kāds cits prātīgāks risinājums?
Jau pēc īsa laiciņa sirmgalve, kura sevi lūdza saukt par Tamāru, sēdēja Natālijas mašīnā un brauca uz kādu kapelu, lai paņemtu svēto ūdeni, baznīcas sveces un zāļu maisījumu. Ziņkāri pavērojusi Tamāras darbības kapelas pustumsā, Natālija saprata, ka pieņēmusi pareizo lēmumu. Pēc nepilnas stundas viņas pārkāpa Natālijas dzīvokļa slieksni. Oļegs viešņu uzņēma ar nopietnu ieinteresētību un pat pretimnākšanu. Vēlāk Natālija iedomājās: iespējams, tas viss no pārsteiguma, ka Tamāra bez īpašas vilcināšanās norādīja uz lietām, no kurām vajadzētu atbrīvoties. Lieki teikt, ka tās bija Irinas atdotās mēbeles, kā arī citas viņas dāvinātās lietas. Tiesa, bija arī vēl šis tas cits nevēlams, bet – kāds gan tur brīnums, ja esi ievācies īrētā, daļēji mēbelētā dzīvoklī…
Tā kā visu norādīto uzreiz izcelt ārpus durvīm nebija iespējams, Tamāra pieteicās atbraukt vēlreiz pēc pāris dienām. Telpu uzkopšanu ar svēto ūdeni varot sākt tikai pēc atbrīvošanas no liekajām mantām. Tad Tamāra kapelā paņemto ūdeni sajaukšot ar parasto un, apejot dzīvokli pulksteņrādītāja virzienā, sākot no ārdurvju sliekšņa, apšļakstināšot visus stūrus ar svēto ūdeni.
Tagad, apdomājot visus to dienu notikumus, grūti izcelt ietekmīgākos un nozīmīgākos, bet gan Natālija, gan Oļegs atzīst, ka pēc Tamāras atkārtotās ciemošanās viņu dzīve krasi mainījusies. Kaut arī dzīvoklis atguvis senāko pustukšo viesistabu, Viktorijas istabā toties iedzīvojies gluži jauns skapis un grāmatu plaukts. Nozudušas pagultēs un kaktos noglabātās kartona kastes ar sen nelietotām mantām, kas ikdienā tā arī nav bijušas vajadzīgas, izbrīvējušies plaukti skapjos. Natālija nopietni bija ieklausījusies Tamāras padomos: nekādu krāmu – vecu, saplēstu un nevajadzīgu, nekādu apšaubāmu dāvanu!
Pārņemti ar savas dzīves telpas sakārtošanu, Natālija un Oļegs uz laiku bija piemirsuši apkārtējos. Arī Viktorija bija ieguvusi sev jaunu draudzeni un daudzināja tikai Emili vārdu, tāpēc tikai pēc pusotras nedēļas Natālija attapās, ka sen nav manījusi Irinu. Varētu jau būt, ka arī viņa aizņemta ar iekārtošanos jaunajā mājā, bet varbūt patiešām taisnība Tamārai: “Tad var līdzēt tikai regulāra enerģētiska attīrīšana…”
