– Tu man nepatīc, – viņš teica, pienācis pie manas gultas un nostājies tieši priekšā. Tas nekas, ka pirms brīža es gulēju aizvērtām acīm un varbūt pat dziļā miegā tāpat kā mazmeitiņa, lai gan – par kādu miegu gan te varēja būt runa. Kaut dienas gaišums sen bija beidzis krēslot un pārvērties melnā tumsā, mājas ballīte vēl ne tuvu nebija beigām.
– Kāpēc? – tīri automātiski un gluži bez intereses pajautāju, jo kaut kas taču man bija jāsaka.
– Nepatīc un viss, – viņš mierīgā balsī paskaidroja. – Tu esi nesmuka. Un resna. Un veca.
Iebilst nozīmētu uzsākt sarunu, bet to es nevēlējos, turklāt salīdzinājumā ar viņa mātes parametriem – slaikas maikstes izmēriem – es patiešām jau sen biju izgājusi ārpus minētajiem rāmjiem, bet ne jau tas ir pats skumjākais šajā stāstā. Viņam nebija ne divdesmit astoņi, ne astoņpadsmit, bet tikai astoņi gadi.
Pa visu šo garo vakaru jau biju dzirdējusi daudz. Gan visus iespējamos lamuvārdus krievu un angļu valodā, gan cietumnieku slengu un ielas žargonu, gan brēkšanu un kliegšanu, gan spiegšanu un aurošanu. Pāris reizes neizturēju un mēģināju šo haosu apturēt, jo vecāki, jautrā kompānijā sasēduši pagalmā, krietni iesiluši no grila dūmiem un grādīgās dziras, bērnus it kā bija aizmirsuši un atstājuši plosīties savā vaļā, lai gan varbūt – vienkārši sapratuši, ka “tornado” nav iespējams savaldīt. Ar saviem mazdēliem esmu iemācījusies sarunāties viņiem saprotamā valodā – tad, kad viņi mājās ir divatā, bet šovakar mums bija īpaši ciemiņi: divi puikas, kuri vienlīdz labi lamājās angļu un krievu valodā.
Es šo ģimeni redzēju pirmoreiz – neparasti flegmatisku tēvu angli, kurš visa vakara laikā izrunāja labi ja desmit vārdus (tādus kā “ok”, “sorry”, “thank you”), un hiperaktīvu māti krievieti, kura sasveicināšanās vietā uzreiz steidza nosaukt savu bērnu diagnozes:
– Danielam ir SDV (latviski tas būtu UDS – uzmanības deficīta sindroms), Oliveram – SDVG (latviski UDHS – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms), tā ka pieņemiet viņus tādus, kādus Dievs devis, un atcerieties, ka bērni ir jāmīl, nevis jāsoda!
Man no šī spontānā paziņojuma “uzkārās cietais disks” (tādu diagnozi kādas minūtes vēlāk man uzstādīja astoņgadīgais Daniels) – atšifrēt un iztulkot krieviskās abreviatūras nebija vienkārši, kaut ar latviskajiem saīsinājumiem ne tik sen biju saskārusies, kad viena māmiņa gudri stāstīja par savu bērnu nervu sistēmas attīstības īpatnībām. Par laimi, komentārus no manis neviens negaidīja – ciemiņi izjoņoja cauri viesistabai un terasei, lai ātrāk nokļūtu pagalmā ar kārdinošajām smaržām.
Gana bieži esmu brīnījusies: cik dīvaini cilvēki pagadās manas meitas ceļā… Bet tā jau laikam notiek, ja strādā tūrisma aģentūrā. Vārds pa vārdam, un svešiniekam veltītā uzmanība viņa prātā pārvēršas par piedāvājumu draudzēties. Pēc gada vai diviem, atlidojuši uz Kipru vēlreiz, tūristi uzmeklē jau zināmo biroju un no sirds priecājas par reiz iepazītās atsaucīgās darbinieces atrašanos vecajā vietā. Garākām sarunām tur ne vienmēr iznāk laika, tāpēc kopīga pasēdēšana pie grila un alus tiek norunāta mājās. Tieši te tad nu arī atklājas jauniegūto paziņu raksturi un dīvainības, un pēc atvadīšanās prātā paliek tikai viena atziņa: cerams, ka viņi uz Kipru negribēs atlidot trešo reizi…
Par Ludmilas un Džordža ģimeni domājot, ceru, ka viņi šeit visu apguvuši jau pirmajās desmit dienās. Tieši tāpat kā Ludmila izkoriģēja kādas ekskursijas autobusa maršrutu, viņa uzprasījās paciemoties mājās, īsāk sakot – sagaidi, būsim, turklāt ar visai loģisku pamatojumu šai domai: puikām par labu nāktu iepazīšanās ar vietējiem vienaudžiem. Tautā saka: ja iepriekš zinātu, kur kritīs, paliktu spilvenu apakšā. Ja zinātu, kāda šī “iepazīšanās” izvērsīsies, atrastu iemeslu, kā no ciemiņiem izvairīties.
Aiz lēnīgā Džordža muguras durvis vēl nebija aizvērušās, kad septiņgadīgais “spaidermens” Olivers, apjoņojis apkārt mājai, ieskrēja istabā, paķēra no galda mazdēla lukturīti, sāka to spaidīt un mirkli vēlāk jau skrūvēt vaļā:
– Eu, cik tur bateriju? Manam pleijerim varbūt der.
Kamēr noliku rokās paņemtos šķīvjus, puika jau baterijas bija izķeksējis un, dziļi vīlies, kā nederīgas aizmetis pāri istabai.
– Paklau, a citur nekur nav mazāku bateriju? Ai, vairs nevajag, re, kur ātrais telefona lādētājs, tas man vēl vairāk vajadzīgs!
Tikmēr istabā bija iesteidzies arī Daniels un mani mazdēli viņam pakaļ. Izrādījās, Daniels, skrienot garām pagalmā sēdošajiem puikām, izrāvis Sašam no rokām telefonu un ar saucienu “tagad tas ir mans” meties skriet. Manam mazdēlam Sašam arī ir astoņi gadi, un savu telefonu ar iecienītajām spēlēm viņš sargā kā acuraugu.
– Atdod! – piesārtis no satraukuma un skriešanas, kliedza Saša.
– Atdod! – ne mirkli nekavējoties, viņu atbalstīja brālis Stass.
Mēģināju satvert Danielu, jo telefons tomēr nav nieka spēļu mašīnīte. Iekodis man rokā, puika izrāvās un aiznesās tālāk. Kādu mirkli tomēr man bija izdevies viņu aizkavēt, jo terasē puikas Danielu panāca. Redzēju to mirkli, kad Saša bija nogāzis puiku uz dīvāna, bet Stass no svešā puikas atliektās rokas atguva brāļa dārgumu, un tad Daniels iebrēcās pirmoreiz. Brēciens bija tik skaļš, ka to noteikti dzirdēja visu tuvāko māju kaimiņi. Gaidīju, ka tūlīt dabūšu pamatīgu sutu no Ludmilas, bet atsteidzās meita, lai apzinātu cietušos. Noskaidrojās, ka nevienam nav ne mazākās skrambiņas, un beidzot visus iesaistītos varēja arī iepazīstināt. Daniels bija labi apguvis mātes mācību, jo, nosaucot savu vārdu, viņš tūlīt piebilda:
– Man ir SDV (tātad – uzmanības deficīta sindroms), tāda slimība, tāpēc mani nedrīkst sist, bārt un sodīt, tad var palikt vēl sliktāk. Brālim ir tas pats un vēl vairāk.
Vēlāk uzzināju, ka Ludmila tomēr bija dzirdējusi sava luteklīša brēcienu, tikai reaģējusi uz to visai neadekvāti – vienaldzīgi atmetot ar plaukstu.
– Eh, viņi tā plūcas un brēc visu laiku, nav jēgas skriet mierināt. Zinu, ka būtu jāiziet uz pārbaudēm pie speciālistiem, tie gan jau nozīmētu kādu dziedinošu terapiju un zāles, bet man tam nav ne laika, ne spēka. Gan jau izaugs paši.
Meita atgriezās pagalmā pie ciemiņiem, bet es paliku istabā ar pieciem bērniem. Mazmeita uzreiz paslēpās savā istabā; puikas sasēda uz dīvāna viesistabā, lai izpētītu, kādas spēles katram ir telefonā. Pēc īsa brīža noskaidrojās, ka “Roblox” ir vispopulārākais. Desmit minūtes uz dīvāna valdīja vienprātīga saskaņa – visi apvienojās vienā pasaulē un virzījās vienā virzienā.
Tad pēkšņi kaut kas izmainījās, un tas notika zibenīgā mirklī: Daniels ar savu telefonu iesita Sašam pa galvu. Sāpīgi iesita, jo nākamajā dienā sārtais pleķis uz pieres bija pārvērties zilumā. Sitienam sekoja citi sitieni – pa rokām, kājām, muguru un virkne lamuvārdu, un, kaut arī mani mazdēli šajā jomā nav mucā auguši, bet savu klasesbiedru labi izglītoti, puikas sēdēja plati ieplestām acīm un skatījās uz Danielu, kuram negaidītā dusmu lēkme strauji pārauga histērijā.
– Kas ar viņu notiek? – gluži nobijies pie manis pienāca desmitgadīgais Stass, jo šādu skatu pat man savā dzīvē nebija gadījies redzēt.
Nemierīgi skatījos uz durvīm, jo tādus brēcienus pagalmā nevarēja nedzirdēt. Šoreiz atsteidzās znots. Sveša cilvēka parādīšanās skatītāju rindās puiku uzvilka vēl vairāk, un manējie aizbēga līdz ar tēvu. Es nozudu istabā pie mazmeitas, kura, nobijusies ne mazāk kā pārējie, tur pavadīju gandrīz visu vakaru. Daniela histērija izbeidzās tikpat pēkšņi kā sākās.
Caur durvīm dzirdēju, kā svešie puikas pēc laika aizsteidzas meklēt mūsējos, atrod viņus pagalmā spēlējam futbolu un izraisa tur vēl pāris kautiņus ar bļaušanu un dūru vicināšanu. Te jāpiebilst, ka Daniels Sašu jau no pirmā acumirkļa bija izvēlējies par savu “boksa maisu”: jau pirmajā pazīšanās pusstundā paziņojis, ka viņam Saša nepatīk, ne tikai izgāza uz viņu savu lamuvārdu kolekciju, bet arī laiku palaikam iedunkāja – vienkārši tāpat, bez iemesla. Mēs saviem bērniem stāstām un arī skolā tiek mācīts nesist pretim, bet – cik lielam jābūt pacietības mēram puikam astoņu gadu vecumā, lai ko tādu izturētu?
Uz kārtējo Daniela sarīkoto histēriju atsteidzās mana meita, lai noskaidrotu, ko pastrādājuši mūsējie, jo – ciemiņus tak nevar vainot. Ludmila ar Džordžu tikmēr ar baudu tiesāja grilēto gaļu, sieru un šampinjonus un, neskatoties uz to, strauji noreiba. Ludmila žēlojās par neizdevušos dzīvi, par veltīgajām cerībām uz Džordža biznesa augšupeju, par viņa tieksmi izplūst miesās, par nervu zālēm, kas vīru padarījušas pagalam flegmatisku, un bērniem, par kuriem viņai galīgi zudusi interese… Bet vispār jau viņi esot tik mīļi, tādi zelta gabaliņi, gaišām galvām un gudru prātu, gandrīz vai brīnumbērni.
Iestājoties krēslai, visi četri puikas atgriezās istabā. Cerēju, ka nu jau dauzoņām spēki būs izsīkuši un tieksme aiztikt citus noplakusi, un kādu pusstundu tā patiešām arī bija. Tad Saša sajutās noguris un aizgāja apgulties savā gultā. Klusībā nopriecājos: tagad būs miers. Danielam nebūs, kam uzbāzties, jo Stasu viņš kaut kāda iemesla pēc respektēja, nu, vismaz bez iemesla nesita.
Par agru sapriecājos. Mazmeita jau bija iemigusi, tāpēc skaidri dzirdēju, kā veras blakusistabas durvis un kāds ieiet puiku istabā.
– Tu man nepatīc, – teica Daniels un, piegājis pie gultas, sāka sist Sašam ar lineālu. Mazdēls vēlāk stāstīja, ka nesapratis, kas notiek, jo bijis iemidzis, tāpēc arī nav reaģējis.
– Tu esi neglīts, man riebjas uz tevi skatīties, – izspļāva Daniels, kad otrajā piegājienā meta Sašam ar kurpēm, kas stāvēja turpat pie durvīm.
– Es tevi neciešu, – šņāca Daniels, trešoreiz pavēris istabas durvis, un meta Sašam ar pilnu ūdens pudeli, labi vēl, ka aizskrūvētu.
– Tu esi nesmuks, dumjš un tizls, – kliedza Daniels, jo Saša vēl arvien nebija piecēlies no gultas, un meta guļošajam puikam ar četrus kilogramus smagu svaru bumbu…
Labi, ka tobrīd jau blakus biju es. Nelabi iebļāvusies, sagrābusi neaizskaramo “zelta puisīti” aiz pleciem, centos izstumt viņu no istabas. Pī-pī-pī – tā filmās aizstāj necenzētus vārdus, kas bagātīgi vēlās no astoņgadīgā bērna mutes, kamēr izstūmu viņu pāri slieksnim un nosēdināju uz dīvāna.
– Sēdi te un nekusties! – stingri noteicu. – Citādi nofilmēšu un ielikšu visos sociālajos kanālos – lai visi redz, kāds tu “varonis”!
Skaidri atceros, ka neuzkliedzu, jo to daru visai retos gadījumos – tad, kad jāspēj būt skaļākai par radīto troksni. Dzīve sen iemācījusi, ka labāk sadzirdēts tiek tas, kas pateikts stingrā, bet klusā balsī, turklāt puikam taču tā īpašā diagnoze, kad nedrīkst neko darīt skaļi un stipri. Savai mātei gan viņš šo drāmu pasniedza pavisam citā gaismā, bet tad jau man bija pilnīgi vienalga, ko Ludmila vai kāds cits par mani domā. Nākamajā dienā, kad viņa pieprasīja manu telefonu, lai pārliecinātos, ka tur patiešām nav neviena kadra ar viņas dēla “varoņdarbiem”, es viņai pateicu daudz…
Ja šajā stāstā sarakstītu visus Daniela un viņas mātes “pī-pī-pī”, jums apniktu lasīt. Daniels bez tiem vispār neprata izteikties. Mēs no savu bērnu leksikas regulāri cenšamies izskaust slikto, ko pasniedz ikdienas saskarsme ar daudznacionālu skolēnu baru, bet šajā dienā viss smacējoši jaunais vēlās virsū kā kalnu lavīna. Tāpēc mēs atkal daudz runājām – gan par to, ko negribētu dzirdēt un saņemt no citiem, gan par to, kā vajadzētu, un par to, kā reizēm sanāk.
Un tad es atkal par savu iecienīto bumeranga efektu “dots devējam atdodas”. Dzīves pieredze rāda, ka visi pāridarītāji saņem pēc nopelniem un visi laba darītāji iegūst dubultā. Atgādināju mazdēlam kādu senu mūsu starpā notikušu sarunu pēc tam, kad viņš jau atkal bija iesitis augumā lielākajam kaimiņu puikam. Toreiz teicu, ka negribētu, lai Sašam dzīvē gadās satikt kādu, kas sit viņam pašam. Tad grūti bija iztēloties, kad un kā tas varētu notikt, bet, re, kā tas bumerangs nostrādāja šoreiz…
Mana stāsta nobeigumu atrādīju arī Sašam. Brīdi apdomājies, viņš secināja:
– Tad jau tas bumeranga efekts ķers arī pašu Danielu.
Klusējot pieliecu galvu. Diemžēl.
