Gulbenes ziķeris, kurš dzimis Brīvības ielā (vairs neesoša namiņa pie tagadējā rotācijas apļa). 1952.gadā, būdams 16 gadus vecs, viņš nonāca čekas mājā (atradās vietā, kur tagad ir “Lejas aptieka”). Tur viņu spārdīja, pratināja. Tad bija jāpavada pusgads Rīgas centrālcietumā, gaidot tiesu. Viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz gadu, ievietojot Liepājas cietumā. Brīvlaišana notika 1953.gadā, kad nomira Josifs Staļins. Tas viss ir par Induli Krievu. Šie notikumi norūdīja un nostiprināja viņa dumpiniecisko raksturu.
Šodien Indulis dzīvo Litenē kopā ar dzīvesbiedri Silviju, ir apveltīts ar gaišu prātu, labu atmiņu un mundru noskaņojumu. Joprojām pats sēžas pie auto stūres. Indulis 3.maijā svinēs 89. dzimšanas dienu, kaut vizuāli viņam tik daudz gadu neviens nedos. Izskatās daudz štramāks.
Bet tikai viņš pats zina savas veselības problēmas un jokojot bilst – reizēm griboties kaut kur dabūt ciānkāliju. “Bet pie ārsta es vairāk neiešu. Zāļu pret vecumu nav,” “Dzirkstelei” saka Indulis.
Nebija paipuisītis un nebija “stukačs”
“Biju palaidnis, taisīju blēņas,” viņš teic par savu bērnību. Par paipuisīšiem nevarēja saukt arī Induļa vienaudžus, ar kuriem viņš draudzējās. Tie visi bija īsti delveri. Kā jau puikām jābūt.
Bija skolas brīvlaiks. Kaimiņu zēns uzvārdā Eglītis (viņa vārdu Indulis diemžēl neatceras), kurš bija gadus trīs jaunāks par Induli, pastāstījis par proklamācijām. Zēni proklamācijas esot uzlīmējuši uz divu koku stumbriem. Indulis gājis skatīties.
“Vēl šodien atceros, kur tas bija – ceļa malā aiz Sarkanās pils. Braucot garām, es uz tiem kokiem paskatos. Tie koki, šķiet, liepas, ir vēl dzīvi,” viņš saka.
Kas šajās proklamācijās bija rakstīs, to Indulis precīzi neatceras. Liekas, bijuši vārdi “nost ar padomju varu”.
Toreiz, uzzinādams par proklamācijām, viņš kaimiņpuiku sarājis – sapratis risku. “Es tobrīd jau biju uzņemts komjaunatnē,” stāsta Indulis. Taču par proklamācijām, par to, kā tās uzradās Gulbenē, Indulis muti turēja ciet. Nenodeva draugu, kura mamma draudzējās ar Induļa mammu. Turklāt Indulim ģimenē bija iemācīts – nedari to, ko tu negribi, ka nodara tev. Un tā viņš nevienam neko neteica, kaut zināja – pie proklamācijām ir darbojušies vairāki zēni – kādi trīs. Visi jaunāki par viņu pašu. Eglītis bijis no pārējiem vecākais, jo viņam – 13 gadu. Citi bijuši vēl jaunāki. Šodien, visticamāk, neviens no šiem puišiem vairs nav starp dzīvajiem. Indulis piemin vēl gulbenieti uzvārdā Priede (vārdu neatceras), kurš ir viņsaulē.
Čekisti tomēr kaut kā ieguva informāciju. Un tad kāds aizturētais čekai pastāstījis: “Indulis arī zināja.” Viņu saņēma ciet. Čekisti bija aizdomu pilni, jo Indulis bija vecākais no visiem, turklāt komjaunietis, bet nenodeva pretpadomju akcijas dalībniekus. “Atceros, ka mani pratināja tāds Vasilijs Boldirevs, kurš dzīvoja tur, kur tagad Gulbenē ir “Rankas sieru” veikals,” piemin Indulis.
1952.gadā šīs politiskās lietas sakarā Induļa dzīvesvietā notika kratīšana. Atrada nereģistrētu pistoli. “Mani kā čali interesēja ieroči,” tagad viņš to skaidro pavisam vienkārši. Bet čekistiem iztēle darbojās citādāk. Un tad vēl viņi noskaidroja, ka Indulis ir pārdevis auduma baķi, kuru citi puikas bija atraduši kādā pamestā siena šķūnī pļavas vidū. Čeka noskaidroja, ka baķi sienā nobēdzinājusi patērētāju biedrības noliktavas pārzine, kura, visticamāk, bija apzagusies.
Pat tiesu, kurā tika izskatīta pret Induli celtā apsūdzība, viņš saka: “Tas bija vienkārši farss.” Indulim piesprieda gadu cietumā. Eglītim – trīs gadus cietumā. Indulis uzskata, ka vēl ticis cauri viegli, varēja arī viņam piespriest vairāk gadu. Paglābis fakta dzimtas biogrāfijā: Induļa mātes brālis 1905.gadā piedalījies sarkanā karoga uzstādīšanas akcijā.
Indulim smagākais pārbaudījums bijis nonākt saskarē ar “cietuma mafiju”. No rīta pamozdamies, viņš ieraudzījis savus zābakus citam kājās, bet pie savas gultas zābaku vietā – koka tupeles. Piekāvis zagli un par to no citiem ieslodzītajiem dabūjis pretī tādu sitienu krusu, no kuras nav varējis attapties trīs dienas pēc kārtas. Acis bija aizpampušas. Zābakus atpakaļ Indulis nedabūja. Taču viņa pretošanās bija novērtēta. Cietuma kamerā viņš ieguva tiesības sēdēt pie vidējā galda, pie kura bija ļauts būt tā saucamajiem “neitrālajiem”. Un vairs neviens Indulim pirkstu nepiedūra. “Es biju par sevi pastāvējis,” viņš saka.
Pēc tēva čeka atnāca 1941.gadā naktī
Indulis nebija pirmais, kurš savā ģimenē cieta no padomju režīma. Viņa tētis Otto, mežrūpniecības saimniecības darbinieks, tika izvests uz Sibīriju jau 1941.gadā. Dēls atceras – tēvam pakaļ čekisti atbrauca naktī ar vieglo automašīnu. Nekad vairs Otto neredzēja dēli Indulis un Arnolds, sieva Marta.
Jau atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā Indulis ir centies noskaidrot faktus par tēvu. Atradis arhīvā no Gulbenes 1941.gadā izsūtāmo cilvēku sarakstu. Tēva vārds tur nav ierakstīts. Indulis uzskata – tētis tika izsūtīt ārpus plānotā. Izsūtīts par runāšanu pretim toreizējam Gulbenes milicim Jānim Dziedātājam. “Atceros, viņš staigāja zilā formā ar šaujamo pie sāniem,” stāsta Indulis. Māte zinājusi teikt, ka tēvs ar Dziedātāju strīdējušies. Tētis no sirds iestājies par kaimiņiem Niedrām, kuri bija izvedamo sarakstā. Dienā izveda Niedras kravas mašīnā, bet pēc Otto čeka atnāca jau naktī – atriebības dēļ. Tā bija kā varas demonstrēšana. Induļa tēvs esot miris, būdams vēl tikai ceļā uz izsūtījuma vietu. Tādu ziņu dēlam ir nodevuši Otto līdzgaitnieki, arī 1941.gadā no Gulbenes izvestie.
Indulis uzskata – viņam ir tēva raksturs un piebilst: “Starp citu, pa tēva līniju man radi ir brāļi Imants un Gido Kokari. Viņi – mana tēva brālēni,” stāsta Indulis. Par rakstura iezīmēm, kas pārmantotas no tēva, viņš teic: “Es kategoriski neciešu melus, neciešu, ja kāds grib dzīvot uz cita rēķina.” Droši vien šī nelokāmība ir traucējusi viņam padomju gados iegūt labu izglītību, izveidot spožu karjeru. Viņam tomēr bija politiski notiesātā statuss.
Uzcēlis trīs mājas, audzējis rozes
1953.gadā, iznākot no cietuma, Indulis vēl uzkavējās Gulbenē, ieguva autovadītāja tiesības, strādāja par šoferi mežrūpniecības saimniecībā (turpat, kur savulaik viņa tētis) un 21. ATK. Tā kā Indulis bija beidzis tikai 7.klasi (skolā Sarkanajā pilī), viņš iestājās vakarskolā. To nepabeidza, 1958.gadā devās projām no Gulbenes. Turpināja strādāt pa šoferi vispirms Siguldā (tur, starp citu, nejauši saticis savu bēdubrāli Eglīti, tas arī bija pārcēlies uz dzīvi Siguldas pusē pie mammas), pēc tam Rīgā, strādājis arī ostā, kā arī audzējis rozes un vedis pārdot uz Krieviju.
Savā mūžā ir uzcēlis trīs mājas – Ikšķilē, Rīgā un Latgalē. Pirmās divas mājas pārdevis, trešā cieta ugunsgrēkā. Viņa dzīve visu laiku ir bijusi notikumiem bagāta. Tā ir virpuļojusi. Un tas ir paša Induļa nopelns – to viņš atzīst. “Katram uz šīs pasaules ir kāds uzdevums,” saka Indulis. Viņš vienmēr ir gribējis būt savas dzīves noteicējs. Vienmēr ir meklējis māju sajūtu un to atradis kopā ar dzīvesbiedri Silviju.
Induli interesē arī politika. Ir bijis Nacionālajā kustībā, tad Jaunās konservatīvās partijas biedrs. Lielā mērā pievīlies lielajā politikā. Viņš uzskata – represijas, latviešu iznīcināšana okupācijas gados, kā arī dzīve zem PSRS karoga ir atstājusi nelāgas sekas. Cilvēki nav vairs tādi, kādi bija Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Un pat starp latviešiem ir tādi, kuri gaida Latvijas atgriešanos Krievijas sastāvā, uzskata Indulis. Viņš saka: “Te taču piektā kolonna ir uz katra soļa.”
Indulis uzskata – Latvija reaģē pārāk mīksti. Viņu uztrauc arī tas, ka Eiropa nepietiekami atbalsta Ukrainu, kura aizstāv savu zemi pret Krievijas okupantiem. “Ukraina neko daudz neprasa. Prasa ieročus,” saka Indulis un piebilst, ka varbūt arī to nepiedzīvos, bet reiz tomēr Putins kritīs un tad Krievijas impērija sāks sabrukt no iekšienes, jo tur tautas vēlas atbrīvoties no lielkrievu šovinisma un Krievijas uzspiestā režīma.
