Lejasciema pagasta Sinolē skaistā meža ielokā atrodas māja “Kalniņi 2”. Tā ir Vitas Bisenieces dzimtā māja, kur viņa pirms četriem gadiem izveidoja sublimētu un žāvētu produktu līniju “Zaļā vaļā”. Tagad liofilizēti augļi, dārzeņi, ogas, sēnes, garšaugi un pat ziedi nav jaunums, bet toreiz šī niša bija vēl gandrīz brīva – šādu produkciju piedāvāja vien daži.
Toreiz V.Biseniece startēja “Satekas” projektu konkursā un ar biedrības finansiālu atbalstu iegādājās nepieciešamās iekārtas – liofilizatoru, dehidratoru, kā arī aprīkojumu augļu, dārzeņu apstrādei un uzglabāšanai. Produktu ražotne atrodas 1920.gados celtā klētī. Vitas pamatdarbavieta joprojām ir Rīgā, turp viņa dodas katru nedēļu, bet arvien vairāk laika aizņem liofilizēto produktu gatavošana. Liofilizācija notiek lēni – sulīgu produktu žāvēšanas cikls ilgst līdz 50 stundām. Tas ir arī darbietilpīgs process, turklāt arvien tiek izmēģināts kaut kas jauns un neparasts. Diemžēl iepriekš nevar zināt, kad tas beigsies, tāpēc nereti nākas celties naktīs. Tāpat problēmas rada arī tas, ja pēkšņi neparedzamu apstākļu dēļ tiek pārtraukta elektrības padeve, un tā var gadīties, piemēram, neuzmanīgu putnu vai kaķu dēļ.
“Pirmie divi gadi pagāja, meklējot un veidojot izpratni par šādu produktu ražošanu. Pēdējos divus gadus nu jau ražoju pilnvērtīgi, bet, protams, vienmēr var labāk. Trūkst darbaroku, strādāju viena pati. No pagājušā rudens, septembra, uzņemu ekskursantus, kas vēlas iepazīt un degustēt manis gatavotos produktus,” stāsta V.Biseniece.
Ekskursantiem tiek piedāvāta īpaša programma
Modernā liofilizācija radās vairāk nekā pirms simts gadiem, bet pie mums savu popularitāti ieguva salīdzinoši nesen. Tagad liofilizēti produkti vairs nav ekskluzīvi, tomēr vēl nav tik plaši izplatīti, tāpēc V.Biseniece izdomā arvien jaunas lietas, ko pamēģināt liofilizēt. Ekskursantiem tiek piedāvāta īpaša programma: var izmēģināt sagatavot kādu produktu liofilizēšanai, bet kādam ir iespēja piedalīties aklajā degustācijā – ar aizsietām acīm mēģināt uzminēt, kāds produkts tika nogaršots. Var gadīties neuzminēt nevienu no piedāvātajiem produktiem, jo ikdienā pazīstami pārtikas produkti liofilizēti nemaz negaršo tā, kā mēs esam pieraduši. Produkti tiek sagatavoti tā, lai būtu ne vien garšīgi, bet arī vizuāli pievilcīgi, piemēram, dzērvenes tiek sagrieztas tā, lai izžāvētām būtu redzams skaistais sēklu režģis. Tiek žāvēti arī ķirbji, kabači, zirņi, bietes, puravi un pat lociņi. Jaunums ir žāvētu garšaugu maisījumi “Dipijs” ar dillēm un ar puraviem, kas jāsajauc ar krējumu vai jogurtu un ir gatava uzkodu mērcīte. Tieši puravu “Dipijs” un “Zaļā vaļā” jaunums “Ābolīši” ir Vitas mīļākie produkti.
Šāda veida produktu sagatavošana netiek piedāvāta kā pakalpojums, lai gan par to ir liela interese. Vita skaidro, ka ražošanas paplašināšanai vajadzētu iegādāties vēl dažas iekārtas, diemžēl tās ir dārgas. Pats ražošanas process ir dārgs, jo liofilizatorā uzreiz var ievietot 10 kilogramus, no kuriem gatavā produkcija būs tikai 1 kilograms. Apjoms nemainās, bet samazinās svars. Gatavā produkcija jāuzglabā slēgtos traukos, izvairoties no saules gaismas. Arī iekārtu remonts izmaksā daudz, turklāt to šeit uz vietas neviens neveic.
“Pašlaik liofilizācijas pakalpojumu nepiedāvāju, jo ir vajadzīgs liels darbs, lai produktu sagatavotu liofilizācijai. No malas šķiet vilinoši piedāvāt – atvedīšu rabarberus un sagatavojiet! Tas nav tik vienkārši, tāpēc nezinu, kad un vai sniegšu šādu pakalpojumu,” atzīst V.Biseniece.
Tāpat nav viegli iegādāties visus augļus un ogas mūsu novadā, tāpēc Vita tos audzē pati un iepērk arī citur Latvijā. Piemēram, zemenes viņa audzē pati, lai gan mēģinājusi liofilizēt arī veikalā pirktās ogas. Tūristiem liekas labas, bet Vitai šķiet, ka tās neatbilst pašas audzēto žāvēto zemeņu kvalitātei.
Eksperimentē ar produktiem
Liofilizēts – tas nozīmē aukstumā žāvēts jeb saldējot žāvēts. Produkts tiek sasaldēts līdz mīnus 30 grādiem. Tad iekārtā, veidojot vakuumu, pamazām sildot produktu un palielinot spiedienu, sasalušais ūdens nevis pārvēršas šķidrumā, bet gāzveidā. Tā kā žāvēšana notiek ilgi un pakāpeniski, tie nesaraujas atšķirībā no siltumā žāvētiem produktiem. Tiek saglabāta garša, smarža, krāsa, kā arī lielākā daļa vitamīnu. Vita izmēģinājusi izžāvēt pat uzputeni, kas izskatās kā skaisti cepumiņi ar patīkamu rabarberu garšu. Viņa gan to uzskata par eksperimentu, pie kā vēl jāpiestrādā, jo šoreiz uzputenis sanācis ļoti ciets, bet tūristi atzinuši par gana labu – atgādinot cepumu, kas izkūst mutē. “Var žāvēt visu, kas nav eļļa, tauki, majonēze, zemesrieksti, medus,” uzsver uzņēmēja.
Kad Vitai jautā, vai ir apmierināta ar to, ko dara, viņa saka, ka vēl pirms gada būtu domājusi, ko atbildēt, bet tagad apstiprina, ka ir apmierināta. V.Biseniece secina, ka tik daudz laika un darba ir ieguldīts šajā ražotnē, ka jābūt trakai, lai no tās atteiktos. Turklāt ir vēl daudz ideju un iespēju tās īstenot.
— Pārsla Konrāde, Mārīte Dzene
