Dairu esmu satikusi vien pāris reizes, turklāt – ļoti sen, kaut viņas vīrs Valdis skaitās man tāds kā radinieks, bet, ja precīzi pēc radurakstiem, tad manas vecmammas māsīcas mazdēls. Kad mācījos augstskolā, tikāmies visai bieži, jo mājupceļš vilcienā veda vienā virzienā. Vēlāk mūsu dzīves ceļi pašķīrās, jo Valdis reizēm kopā ar draugiem, reizēm ar sievu uzsāka peļņas meklējumus ārzemju darba tirgū: Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Somijā… Pavisam nesen kāds fotouzņēmums “Facebook” laika joslā lika saprast, ka arī Valdis ar Dairu uz kādu laiku apmetušies Pafosā. Sazinājāmies, satikāmies, parunājāmies.
Pirms pāris dienām pamanīju, ka latviskais kalendārs šajā dienā aicina sveicināt Dairas, tāpēc jau no rīta pieteicos vakarpusē paciemoties pie pašas gatavotu salātu bļodas un vēsas tējas glāzes. Vienojāmies par nākamās dienas vakaru, kad būšu Dairas vienīgais ciemiņš. Jau sen zināju, ka viņai patīk netraucēti izrunāt visu, kas uz sirds, un stāstāmā parasti netrūka. Trīsreiz paspēja atdzist kafija krūzē, izdegt tējas svecītes, bet valodošana nerimās. Lielākā runātāja gan parasti bija Daira, man atlika tikai reizi pa reizei sarunā iemest pa vienzilbīgam vārdam un ieinteresēti klausīties, kā viņa sūdzas par savu neizdarīgo, nevīžīgo un slinko vīru. Man par Valdi gan saglabājies pavisam cits priekšstats: zināju, ka viņš ilgus gadus saviem diviem jaunākajiem brāļiem bijis tēva vietā, smagi strādājis, lai abus izskolotu, un licis pamatus viņu patstāvīgajai dzīvei. Vai gan dzīve tik ļoti būtu spējusi viņu izmainīt?
Kad Valdis pirms gadiem četrdesmit satika Dairu, tieši viņa izlēma mani pieradināt savu draugu pulciņam – enerģētiskajā līmenī mums abām esot spēcīga saskaņa. Tolaik neiebildu, jo pašai šķita interesanti, kā notikumi attīstīsies tālāk. Vēlāk, palaikam apciemojot viņus, iemācījos Dairu pieņemt kā tādu klusu pukstētāju, kura savas likstas uzticot tikai man – tā vismaz viņa dievojās: “Nudien, nevienam! Tikai tev! Tu jau man tāds kā radagabals!” Tajā pašā laikā Valda klātbūtnē viņa spēlēja pavisam citu lomu – čakla, laipna un iejūtīga namamāte, kura prot uzņemt un izklaidēt ciemiņus.
Pusgadu vēlāk vai pareizāk – pēc laulībām šim pozitīvajam tēlam parādījās piešprice – mazi indes dzelonīši vīra virzienā. “Vīrs, tu tiešām neredzi, ka dāmām pudele jāattaisa? Vīrs, kas tev tās par vecām zeķēm kājās? Vīrs, kāpēc istaba atkal ož pēc cigarešu dūmiem? Vīrs, tu vispār apjēdz, ko runā? Kas tā par brīvdomību?” Tolaik domāju, ka Dairai vienkārši patīk izrādīties sievas kārtā, bet jau visai drīz ievēroju, cik ļoti Valdis ierāvies sevī. Savukārt Daira uz nomāktā un klusējošā vīra fona sevi centās izrādīt vēl košāk. Uz šī kontrasta fona es sāku justies arvien neveiklāk un, pieņēmusi, ka Daira tā uzvedas tikai manā klātbūtnē, savu ciemošanos radu mājās samazināju līdz galējai pieklājības robežai. Tagad, pēc vairāk kā divdesmit gadu neredzēšanās, tīri vai ar interesi gaidīju šo tikšanos – gribējās redzēt, kā laiks izmainījis viņu attiecības.
Daira mani uzņēma sirsnīgi, gandrīz kā pirmajās tikšanās reizēs, kad “enerģētiskajā līmenī” mums abām vēl bija “spēcīga saskaņa”. Iekārtojāmies uz viesistabas platā dīvāna, dzērām zaļo tēju ar medu un citronu, garšojām manus un viņas pagatavotos salātus. Daira gari un plaši stāstīja par Somijā pavadīto laiku, es, izlikdamās, ka to visu jau neesmu dzirdējusi no Valda, rādīju ieinteresētu seju un uzdevu pa kādam jautājumam.
Tad no vēlīnā darba mājās atgriezās Valdis. Jau pie sliekšņa pametis sievai kuslu sveicienu un apsolījies pēc brīža mums pievienoties, viņš, klusi svilpodams, iegāja vannasistabā.
– Atkal nenovilka zābakus, – nopukstēja Daira.
– Nu, viņš jau gan turpat, tikai pāris soļus, – it kā aizstāvēju radinieku.
– Tāpat būvgružus pienes. Vai tad grūti uzreiz pie ārdurvīm? Cik reižu neesmu teikusi: “Liec ārpusē, šajā valstī tavus netīros zābakus tāpat neviens nezags!”
Neiebildu, kaut zināju: pamatīgus ādas zābakus zog arī Kiprā, tomēr nevēlējos piemest vēl kādu pagali sārtam… Turpinājām aizsākto sarunu par latviešiem ārzemēs.
Pēc neilga laiciņa, nomazgājies, iesmaržojies ar tīkamu tualetes ūdeni un pārvilcis gaišu svīteri, mums pievienojas arī Valdis.
– Vīrs, kur noliki zābakus? – nerimās Daira.
– Vannasistabā žūt.
– Un netīrās darba drēbes? Pameti turpat zem izlietnes?
– Nē, ieliku veļasmašīnā un ieslēdzu īpaši netīro drēbju režīmu. Pielēju tavu iecienīto mīkstinātāju, lai tu jūti tikai lavandu smaržu.
– Paklau, vīrs! Kāpēc ķēzi labas mantas? – Daira nesavaldīgi uzbrēca. – Baigi jau nu kādam vajag smaržot tavas darba bikses.
Lai arī šajā ģimenē skaitījos it kā savējā, šī saruna mani samulsināja – vai gan par tādām lietām šobrīd būtu jārunā, turklāt vēl tādā tonī ar cilvēku, kurš tikko pārnācis pēc smagas darba dienas? Ko Daira centās parādīt?
Laikam jau, sajuzdama manu mulsumu, viņa tūlīt steidzās paskaidrot:
– Atvaino, kārtībai jābūt. Ja es nekontrolēšu, viss būs nomests, kur pagadās, un mēs drīz noslīksim mēslos.
Neuzdrīkstējos iebilst, jo – ko gan es tur… Katrā ģimenē sava kārtība. Tajā pašā laikā centos atcerēties: kurā vietā koridorā es atstāju savas kurpes?
Pēc šīs strupās vārdu pārmaiņas mani centieni atjaunot sarunas iepriekšējo noskaņu bija gluži veltīgi: Daira tā arī palika sabozusies, Valdis – nerunīgs, un es vairs nesapratu, ko un kā runāt. Kaut arī esmu radusi no kļūmīgām situācijām izkļūt ar smaidu un jokiem, šoreiz tie atdūrās kā pret sienu – Valdis bija pilnībā “iegājis sevī”, un es viņam to neuzdrīkstējos pārmest. Sāku apsvērt domu par došanos mājup, kad mūs izglāba visvarenie Visuma spēki – nopīkstēja īsziņa, ko atsūtīja Valda jaunākais brālis: elektroniskajā pastā esot fotouzņēmumi no Īrijas – Viesturs tur dzīvojot jau vairāk nekā astoņus gadus un šajās brīvdienās kopā ar ģimeni vēlreiz apceļojis Korku. Nākamo pusstundu gana saliedētā vienprātībā vērojām monitora ekrānu, un man jau šķita: labā oma visiem būs atgūta. “Fuu…” iekšēji nopūtos, tagad varēšu arī atvadīties un doties mājās.
– Paklau, vīrs! Kas tās par pēdām uz tepiķa? – Dairas sārti lakotais nags pievērsās mazam smilšu pleķītim uz koridora paklāja. – Tu vispār sajēdz, kas ir tīrība? Ar putna smadzenēm laikam to nesaprast! Tavi lauķa gājieni man sen jau līdz kaklam!
Uz sievas teikto neko neatbildējis, Valdis klusēdams pasniedzās pēc virsjakas: – Es tevi pavadīšu.
Sapratu, ka nedrīkstu atteikties, lai gan – dzīvoju pavisam netālu.
– Paldies, tas būtu ļoti jauki. Laukā tomēr jau nakts, – atbalstīju radinieku.
– Skrieniet, skrieniet abi! – Daira pēkšņi iebrēcās. – Re, kā ātri sadziedājušies! Skrieniet! Atstājiet mani vienu! Radiņi! Varēsi netraucēti pasūdzēties par savu neciešamo sievu!
Kamēr domāju, kas izraisījis šo Dairas dusmu izvirdumu, viņa kūsāja vēl jaudīgāk:
– Uz kuru krogu tad šonakt iesi? Naudas pietiks? Vispirms gan vajadzētu nopelnīt kārtīgu algu un tad vazāties pa bābām! – mums pakaļ kliedza viņas dusmas. – Skrien vien un mājās vari nerādīties!
Pat neatceros, vai atvadījos. Jutos nelāga pārsteigta un nespēju noticēt tam, ko dzirdēju. Kad tikāmies pirms gadiem, Daira šķita itin sakarīga sieviete. Kas viņu tik ļoti izmainījis? Nervi, pilnmēness vai magnētiskās vētras? Pēdējā laikā uz to rēķina tiek norakstītas jebkuras asākas vārdu pārmaiņas un nesaskaņas.
Kādu brīdi abi gājām klusēdami, līdz es nenocietos:
– Viņa tevi jau sen tā zāģē?
– Kopš pārvācāmies uz Kipru, lai gan – gadījās arī pirms tam. Tolaik, kad dzīvojām viņas vecāku mājās, to darīja Dairas mamma, tāpēc jau aizbraucām uz Vāciju. Cerēju – tur būs citādāk, bet izrādījās, ka Daira pārņēmusi mātes uzvedības modeli.
Turpmākā saruna man atklāja visu, ko it kā nojautu – arī Valdis ir tikai cilvēks un nebūt ne neievainojams biezādainis. Lai arī cik ļoti viņš cenšoties nedzirdēt un darīt Dairai pa prātam, viņas visu redzošā acs vienmēr atrodot, kur piekasīties. Un tad vēl tie nemitīgie pārmetumi par mazo algu! Tam pietrūkstot un tam pietrūkstot, it kā viņa pati pelnītu vairāk… Ilgi to klausīties esot grūti. Kad Valdim paliekot par daudz, tad, protams, vieglāk esot aizcirst durvis un aizmukt.
– Un kas notiek, kad tu no rīta atnāc mājās?
– Tad atkal zāģē, – Valdis nosmīn.
Esot jau sievai teicis, ka pietiekot ar vienas reizes audzināšanu – nav nepieciešams aizrādīt un atkārtot nepārtraukti, turklāt – darbs ir tāds, kāds ir, un kādam arī tas ir jādara! Visi nevar baltā kreklā sēdēt aiz galda, īpaši, ja darbu meklē ārzemēs. Te Latvijas diplomi nevienu neinteresē.
Runājot par vēl citiem nesaskaņu iemesliem, Valdis visai negribīgi atzīstas, ka Dairai pietiekot tikai ar noskaņojumu kasīties, iemeslus viņa atradīs jebkurā sīkumā: steigā nevīžīgi izmazgāta kafijas krūzīte, nenoslaucītas maizes drupatas uz galda, apliet aizmirstas istabas puķes, uzsprikstējušas ūdens lāses uz vannasistabas spoguļa, nevietā noliktas lietas…
– Tu to visu mājās dari? – pārsteigta jautāju.
– Jā, un kas tad ir? – savukārt brīnījās Valdis.
Sapratu, ka nav vērts rosināt diskusiju par sieviešu un vīriešu darbiem, par fiziski smagāk strādājošā atslogošanu, par pienākumu sadali un tamlīdzīgām lietām, jo tāpat skaidrs: ne jau Valdis šo kārtību iedibinājis. Tāda tā radusies Dairas mātes “skolas” ietekmē, pašas Dairas pieņemta un atbalstīta, un mīļā miera labad bez ierunām pieņemta.
Valdis jau it kā esot iemācījies paredzēt, kurā brīdī “katliņš plūdīs pāri”, bet svešu cilvēku klātbūtnē Daira līdz šim neko tādu neesot atļāvusies. Parasti tas notiekot viņiem divatā esot, tāds viņai tas sarunāšanās stils. Valdis pie tā jau esot pieradis.
– Kā pie kaut kā tāda var pierast? – brīnījos. Valda atbildi tomēr nesagaidīju.
Kādu brīdi gājām klusēdami, katrs savu domu domādami.
– Tu taču pati teici, ka mīlestības būtība ir nesavtīga pašatdeve, – klusumu pārtrauca Valdis. – Būtiski ir nevis tas, kas tev pieder, bet tas, ar ko tu tajā dalies… Skaisti ir dalīties ar savu varēšanu un savu uzticēšanos, ar gaišo, tīro, sirdsskaidro… Skaisti ir dot. Tu domā, ka viņa to nenovērtē?
Izvēlējos neatbildēt, jo negribēju sarūgtināt radinieku.
– Bet tu esi pamanījis, cik daudzu sirdīs ir sakrājušās dusmas, skaudība, neapmierinātība ar dzīvi, nīgrums, vienaldzība? – iebilstu. – Vai, daloties ar šo “bagātību”, var iegūt ko labu?
Valdis klusēja, jo gan jau bija pamanījis to pašu.
– Mīlestība visai bieži mēdz būt savtīga egoiste, – turpināju iesākto domu. – Uz tās altāra reizēm tiek nolikts pārāk daudz… Varbūt tieši Afrodīti vajadzētu attēlot ar aizsietām acīm? – retoriski jautāju, pat negaidot atbildi.
– Temīdas acu apsējs gan simbolizē objektivitāti, ne aklumu, – brālēns prātīgi uztvēra manu domu.
– Bet vai tad taisnīgumam nav jābūt redzīgam? – turpināju skaļi prātot.
Pārnākusi mājās, vēl ilgi domāju par Dairu. Atcerējos, kā šī divas augstākās izglītības ieguvusī, grāmatu teoriju piezīdusies dāma savulaik gudri stāstīja: nedrīkstot no cilvēka prasīt neiespējamo un kur nu vēl pārtaisīt un dresēt. Ja blakus esot “tāds” vīrietis, pieciest viņa nepilnības vienā vai otrā jomā neesot nemaz tik grūti.
Valdis mīl Dairu tādu, kāda nu viņa ir. Jautājums tikai, cik ilgam laikam vēl pietiks viņa mīlestības.
