Otrā pasaules kara beigās skola bija izdemolēta, jo, vācu karaspēkam atkāpjoties, tur atradās vācu hospitālis. Pēc kara skolā atsākās mācības. Lai gan trūka mācību grāmatu, burtnīcu un rakstāmpiederumu, skolotāji un skolēni to centās kompensēt ar pašaizliedzīgu darbu. Tika izremontētas visas skolas telpas, internātam iegādāts mīkstais inventārs, darbnīcai – darbgaldi, ierīkoti izmēģinājumu lauciņi, iestādīts augļu un ogu dārzs.
Ar 1970.gadu tiek izveidota kabinetu sistēma un pagarinātās dienas grupas. Skola tiek pilnveidota materiāli, taču tas notika saskaņā ar padomju varas politiku un ideoloģiju.
“Galgauskas skolā strādāju 34 gadus – no 1952. līdz 1986.gadam. Šajā laikā vairākkārt mainījās skolas nosaukums: nepilnā vidusskola, septiņgadīgā skola, astoņgadīgā skola, tad deviņgadīgā skola. Notika skolotāju sastāva izmaiņas. Sāka strādāt direktore – Austra Mašina-Lāce, arī vairāki jauni skolotāji. Bieži tika mainīti mācību pārziņi. Rajona partijas komiteja bija tā, kas vērtēja skolotāju darbu. Vērtējumā galvenais kritērijs bija ideoloģija, ne skolotāja darba prasme. Skolotāja liktenis bija partijas rajona komitejas rokās,” atmiņu pierakstos stāsta Oļģerts Reselis.
To apliecina gadījums, kuru skolotājs atceras ar siltumu. “Atceros Ilzi no pirmajiem izlaidumiem. Viņu neuzņēma komjaunatnē “nepareizās biogrāfijas dēļ”. Atbraukusi no Gulbenes, viņa pienāk pie manis un vaicā: “Vai jums, skolotāj, manis dēļ nebūs nepatikšanas?” Nomierināju meiteni, iesmiedamies un mudinot uzcītīgi mācīties. Vēlāk viņa kļuva par atzīstamu pedagogu,” raksta O.Reselis.
Viņš stāsta, ka skolas kolektīvam bija laba sadarbība ar abiem kolhoziem – “Kopdarbība” un “Centība”. Attiecības ar kolhozu bija galvenokārt atkarīgas no kolhoza priekšsēdētāja attieksmes.
“Draudzīgas un savstarpēji cienošas attiecības izveidojās ar “Kopdarbību” (priekšsēdētājs Feodorovs), kas nekad neatteica palīdzēt skolai. Es kā klases audzinātājs varēju droši prasīt autobusu ekskursijām. “Centības” priekšsēdētājs Kauliņš, sevi uzskatīdams par autoritāti, labprāt gribēja diktēt savus noteikumus skolai, iejaucoties pat skolotāju personīgajā dzīvē,” atklāj O.Reselis.
50. un 60.gados skolotājiem bija jāpiedalās ražas novākšanas talkās: labība jākrauj gubās, jo tikpat kā vēl nebija kombainu, cukurbiešu novākšanā, linu plūkšanā, bija pat svētdienās jāstrādā, bet visplašākā apjoma talkas bija rudenī, kad apmēram mēnesi kopā ar skolēniem bija jālasa kartupeļi.
Vairāk atmiņā paliek blēņas
“Atceros vēl kādu epizodi. Ziemas vakarā atgriezos no teātra izrādes Gulbenē. Ienākot skolā, dzirdu, ka internatā nebalsī dzied divi varoņtenori. Operdziedātāji ir Jānis un Artūrs. Par miera traucēšanu viņus uz nedēļu izslēdza no internāta. Dzīvē Artūrs nekļuva par skatuves dziedoni, bet gan par cienījamu literātu,” pierakstos norāda O.Reselis.
Šī epizode ir attēlota arī Artūra Snipa grāmatā “Klejojumi”. “(..) deju vakars vienas vienīgas skaņu plates pavadījumā internāta guļamtelpās. Skolotājs Reselis, kas tonedēļ bija internāta pārraugs, mūs laicīgi aizlaida gulēt, un viņi ar kundzi, smalki saposušies, gāja skatīties teātra izrādi. Pa logiem redzējām teātramīļus aizejam un tad uzlaidām savu “kultūras programmu”,” rakstīts grāmatā.
Tika izmeklēti skolotāju istabas skapji un atrasts patafons ar vienu skaņuplati. Patafons tika uznests internātā. “Rāvām dejas, paši dziedādami līdzi. Vēl tagad atceros žēlabaino, gurstošo melodiju, jo kādam ik pa brīžam vajadzēja griezt patafona spīdīgo rokturi, bet neviens to negribēja darīt,” stāsta A.Snips.
Iespējams, viņš šo gadījumu atcerējās arī tad, kad skolas salidojumā viesu grāmatā ierakstīja, ka ir patīkami atcerēties kā labo, tā slikto, kā atzinības, tā blēņas, turklāt blēņas atmiņā ir tās noturīgākās. “Lielā pateicībā skolotājiem. Tā vien liekas, ka dažs labs sirms mats ir skolnieka Snipa “nopelns”, “ vēsta 1965.gada absolventa Artūra ieraksts.
TURPMĀK VĒL
