Atmiņās par Galgauskas skolu dalās skolotāju Reseļu meita Līksma Stiglica: “Ģimene dzīvojām skolas trešajā stāvā. Cik vien sevi atceros, gāju vecākiem līdzi stundās. Mamma stāstīja gadījumu, kad bijusi izglītības nodaļas revīzija un inspektore jautājusi, kāpēc netiek izsaukta skolniece, kas ļoti cītīgi ceļ roku. Tā aktīvā skolniece biju es – piecgadniece,” atklāj Līksma.
Kopā ar brāli Aigaru viņa iesaistījās internāta bērnu aktivitātēs – zālē spēlēja novusu un tenisu. Līksma mācības 1.klasē uzsāka 1959.gadā, klases audzinātāja bija Dzidra Galeja, ļoti stingra skolotāja.
“Tā kā es jau mācēju lasīt, man stundas likās neinteresantas. Visu jau zināju. Daudz sportojām. Fizkultūras skolotājs Jānis Gavars lika skriet, lēkt, spēlēt bumbu. Ziemā visa klase gājām slēpot, bija iebrauktas īsākas un garākas distances. Organizēja sacensības starp klasēm, braucām uz sacensībām Lizumā, Lejasciemā, Druvienā un Gulbenē,” stāsta Līksma.
Spilgti atmiņā palikušas dažādas erudīcijas spēles, bet īpaši konkurss “Ko tu zini, ko tu proti?”. Tajā uzvarēja 7.klases komanda, kuras dalībniece bija Līksma. Balva bija ekskursija uz Ļeņingradu.
Viņa ar pateicību atceras visus skolotājus: matemātikā Annu Lapsu un Antoņinu Nogobodi, latviešu valodā Mirdzu Līni un Austru Karoli, vācu valodā Laimu Gavari, krievu valodā Lidiju Iļjučonoku, vēsturē savu tēvu Oļģertu Reseli un skolas direktori Ausmu Bražņikovu. “Nevar nepieminēt 1.-4.klašu skolotājas Veltu Krievu, arī mammu Ainu Reseli, kas mazos skolnieciņus sagaidīja mīļi jo mīļi un ievadīja skolas dzīvē,” uzsver L.Stiglica.
Arī ilggadējā skolotāja Laima Gavare stāsta, ka rītos uz skolu devās visa viņas ģimene – vecāki ar abām meitām Dinu un Viku. Lai gan bija iespēja meitenes vest uz bērnudārzu Rimstavās, tēvs Jānis Gavars uzskatīja, ka bērniem ir jābūt kopā ar vecākiem.
“Bija jau visādi, bet galā tikām. Meitenes gāja galvenokārt citu skolotāju, nevis manās stundās. Pie vīra uz sporta laukumu – dažreiz, jo viņš prasīja rezultātus. Esmu pateicīga tiem skolēniem, kuri ņēmās ar maniem bērniem kā aukles,” atzīst L.Gavare.
Protams, nevienam nav pārsteigums, ka arī Dina kļuva skolotāja. Vairāk nekā 20 gadus Galgauskas skolā viņa bija gan 1.-4. klašu skolotāja, gan ekonomikas pasniedzēja.
Savukārt Laima šajā skolā strādājusi visu darba mūžu – 44 gadus. Gandrīz pusi no tiem viņa bija mācību pārzine. “Negribēju uzņemties pārzines pienākumus, bet vīrs pierunāja, solīja palīdzēt,” saka L.Gavare.
Viņa secina, ka ir vieglāk, ja abi dzīvesbiedri ir skolotāji, jo lieliski viens otru saprot. “Reizēs, kad ir smagi, jo ne skolēni, ne viņu vecāki, ne arī kolēģi nav eņģeļi, tad pietiek ieiet klasē, kur bērni vāciski nokliedz “Achtung!”, un viss pārējais pazūd. Esmu kā citā pasaulē un jūtos atpestīta no visām raizēm,” atklāta ir skolotāja. Viņa piebilst, ka skolēni nedarīja lielas mežonības, bija mazas jaukas palaidnības.
Viņa bija viena no skolotājām, kura gan dejoja kopā ar vīru deju kolektīvā, gan dziedāja korī un piedalījās dziesmu svētkos, gan spēlēja teātri. “Vislabāk patika spēlēt teātri. Man bija atraktīvas lomas – pusvāciete, dzērāja… Laikam režisore saskatīja kaut ko tādu manī,” spriež L.Gavare.
“Kad likvidēja skolu, apmēram divus gadus gandrīz katru nakti sapņoju par skolu. Tas sāpēja,” atzīst Laima. Kas paliek, kad skolas vairs nav? Protams, zināšanas, kas nodotas audzēkņiem, un atmiņas.
“Varbūt mācību laikā ne visi novērtēja to, ka skolotāji savu darbu darīja ar mīlestību. Tomēr to sajuta. Visi Galgausku atcerēsies kā savu pirmo skolu. Vai tāda būs tiem, kuri tagad brauc mācīties citur?” šaubās L.Gavare. Viņa svēti tic, ka kādreiz Galgauskā atkal būs skola. Nevar taču orientēties, ka bērni nedzims un nebūs skolēnu!
Austra Karole kopā ar skolotāju kolektīvu enerģiski aizstāvēja mācību iestādes pastāvēšanu. Tika rakstītas vēstules novada domes deputātiem jau pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas, kā arī laikrakstam “Dzirkstele”, rosinot sabiedrību iestāties par skolu. “Kā var balstīties tikai uz sausiem skaitļiem, ka skolā ir maz skolēnu, ka tā ir ekonomiski neizdevīga?” viņa retoriski jautā. Un secina, ka 2019. gada februāris novada vēsturē ieies kā likvidatoru darbības aizsākšanas mēnesis ar neatgriezeniski bēdīgām sekām.
“Tā vien liekas, ka skola man stāsta savu liriski smeldzīgo stāstu par saviem skaistajiem 82 pastāvēšanas gadiem. Gadi steidzas, un gadu desmiti iet, bet skolas logu acis redz bērnus skrienam ar zilo vizbulīšu pušķiem no Vijatas kreisā krasta nokalnītes pie saviem skolotājiem,” raksta A.Karole. Viņa citē J.Plotnieka dzejas rindas:
“Stāv mana skola – balta debess aka,
No kuras jaunas sirdis sauli smeļ.”
Jā, saules gaismu no Galgauskas skolas vēl var pasmelt. Tāda iespēja ir, stāvot pie saules pulksteņa skolas priekšā. Tas ir saules līdzdalības pulkstenis, kas pareizu laiku nosaka, nostājoties uz pulksteņa centrālās plāksnes noteiktā vietā. Var arī ieklausīties absolventu stādītās liepu audzes un bērzu birzs šalkās, kas vēsta par cerību un ticību savai skolai.
