KAD PENSIONĀRAM nav, ko darīt, vai arī viņš negrib neko darīt, tad viņš nododas pārdomām. Uz reizēm gribas, lai arī citi domātu tāpat!
Mani jau vairākus gadus moka tāda kā bēda, kā sirdsapziņas pārmetumi – cik gadus jau man kaut kas mēneša 10.datumā maksā naudiņu. Un tādu kā es ir daudz, salīdzinot ar skolēnu skaitu. Es saprotu, daudzas vietās (arī augšā) mums sēž cilvēki, kas ne muti nav papletuši, ne darbiņu padarījuši, un tomēr. Bet mēs tik dzīvojam uz priekšu – neraugoties uz dārgajām zālēm un grūti pieejamiem dakteriem. Un nupat Abu Meri teica, ka būs vēl jāpiemaksā pie zālēm par sarunu ar aptiekāri. Bet veikalā – es arī piemaksāšu par to, ka pārdevēja man pateiks, ka krējumam datums pārlabots.
Faktiski es varu pateikt, kāpēc mēs viena daļa dzīvojam 80+. Mēs bērnībā nesēdējām ne datorā, ne telefonā. Mēs strādājām visas vasaras, ravējām bietes, lasījām kolhozā kartupeļus, palīdzējām mammām fermā. Tā bija dzīve. Neviens nepienesa pie datora cīsiņu šķīvi, lai mēs ar taukainām rociņām turpinātu klabināt taustiņus. Tagad gan vairs negribas traki rauties. Paskatos uz savu lielo “Brīvzemnieku” pagalmu Lejasciema pagastā, un palikušie retie mateļi stāvus gaisā! Bet Dieviņš nav mazais bērns – viņš arvien rada tādus apstākļus, ka es nevaru, piemēram, kasīt lapas. Vienu dienu bija tāds vējš – kāda tur kasīšana, citu dienu bija traks lietus, tad atkal bija ļoti auksts un nupat vienu dienu – baigi karsts! Ko tu, cilvēk, pretī dabai padarīsi!
Vēl daži vārdi par pensionāru veselību. Vienu dienu braucu uz Rīgu no Alūksnes. Visā ceļā braucām kādas divpadsmit pensionāres autobusā, autobusā jau nebrauc jauni, spēcīgi vīrieši, tiem zem dibena ir vismaz “auģiks”. Bet svarīgākais bija tas, ka starp mums nebija nevienas sirmgalves! Redz, ko nozīmē viegla dzīve un laba pārtika. Man šoreiz krāsa gadījās diezgan sarkana, bet nekas.
Svarīgs pensionāru darbs būtu mazbērnu auklēšana, bet nu tie arī kļūst lieli. Viņi nosoda omes neprasmi rīkoties ar telefonu un palabo omes kļūdas. Kad es savam 4.klases mazdēlam žēlojos, ka pie viņiem uz Enguri jābrauc pāri visai valstij, viņš palabo, ka tikai trīs ceturtdaļām valsts. Paldies Hanzas vidusskolai – tur tiešām ir sapratuši kompetences vai kā viņas tur sauc!
Svarīgs laika nosišanas līdzeklis būtu televizors. Labi, var gatavot ēdienus bez gala un malas – Amerikā, Anglijā, Spānijā, Latvijā – lai notiek! Var ceļot pa upēm, stāstīt par dabu. Bet tad televizors mēģina piemēroties pensionāriem, kuri neko nevārīs un nekur nebrauks. Un tad talkā nāk seriāli – saldsērīgie, vācu un meksikāņu, daudzas reizes atkārtojamie latviešu (lai neaizmirstas aktieri). Bet galvenais uzsvars pensionāru galvās ir likts uz vārdu “slepkavība”. Kāpēc es saku pensionāriem, tāpēc, ka man zināmie jaunie un vidējie ļaudis televizoru neskatās. Tātad slepkavības priekš mums. Vienu sestdienu visu dienu speciāli no pulksten trijiem sēdēju un skaitīju “nokokņītos” ļautiņus. Četrās sērijās “Slepkavības ziemeļos” tikai četri – vācieši jau kārtīgi vienmēr. Angļu “Slepkavības internetā” vienā paša sērijā – četri gabali pagalam! Bet nebija jau arī nekādi krietnie ļaudis. Un tad saldais ēdiens – “Midsomeras slepkavības”. Esmu jautājusi vairākiem paziņām, kas strādā Anglijā, vai viņi kādreiz ir bijuši Midsomerā, viņi atbildēja, ka nezina, kur ir Midsomera. Gribētos gan kādreiz nokļūt – skaista pilsētiņa, nedaudzas mājas, bet pasākumos lielas ļaužu masas un vienmēr kāds vai kādi beigti. Tā vien gribas teikt – tak neejiet uz pasākumiem un sapulcēm, bet lai nu kā – skatāmies atkal.
Vieglas pārdomas par pensionāra dzīvi, nav jau tik traki – kafijas tase rītā ir, saulīte spīd, kauli nesāp, ko vēl vairāk! Jums arī vēlu gaišu dienu bez vaimanām un naida!
— Baiba Berkolde
