Ar 1.maiju Latvijā atkal būs atļauta jebkura veida makšķerēšana no laivām un citiem peldošiem transportlīdzekļiem. Lielākajai daļai makšķernieku šis datums saistās ar līdaku sezonas atklāšanu.
Jāņem vērā, ka valdība otrdien, 23.aprīlī, pieņēmusi grozījumus makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumos, mainot atsevišķām zivju sugām paturamā loma lielumu un skaitu. “Dzirkstele” jau rakstīja šeit
1.maijā sēdēt laivā ar makšķeri rokā izvēlas vien retais, toties spiningotāju ūdenstilpēs netrūkst, un diez vai tik daudz laivu vienkopus mūsu ezeros kādā citā dienā var redzēt. Šo dienu gaida arī stāmerietis Edijs Frīdenbergs.
“Spinings noteikti ir mans iecienītākais makšķerrīks. Kā visi bērnībā sāku ar visvienkāršāko pludiņmakšķeri, vēlāk tika izmēģinātas “gruntenes” un visi pārējie makšķerēšanas brīnumi, bet spinings man ir numur viens. Man patīk pārvietoties, neatkarīgi no tā, vai tas ir ezers, upe vai dīķis, jo zveja ir aktīva. Nav īsti tā, kā ar mušiņmakšķeri, tomēr rokas jāvicina ir. Ir iespēja mainīt mānekļus, kātus, spiningošanas veidus un ieradumus, un katrai zivju sugai kaut ko var pielāgot. Jāteic, ka uz spininga ir dabūts viss iespējamais, pat netipiskā rauda un breksis, iztrūkst vien meža vimbas, bet laiks jau vēl ir. Ziemā, protams, mazā makšķerīte, bet vienalga priekšroku dodu ūdai – ar cerību uz kādu līdaku. Es vēl spēju spiningu pamainīt uz kādu citu rīku, bet sieva, ko esmu pieradinājis pie copes, ir simtprocentīga spiningotāja, un jāteic, ka ar ļoti labiem panākumiem. Es redzu, kā mainās upes un pat ezeri, un secinājums ir viens – jo vairāk un biežāk tu spiningo, jo lielāka sapratne tev rodas. Līdz ar to arī lielāka cerība tikt pie kārotā loma,” saka E.Frīdenbergs.
Kas attiecas uz jaunajiem noteikumiem, tad lieta ir pavisam vienkārša, spriež Edijs. Ir zināma cilvēku kategorija, kurai noteikumi vispār nav vajadzīgi, jo tiek ievērotas “pieklājības normas pret zivīm”, ņemts ar mēru, atlaižot zivi, asaras nebirst un pietiek vien ar kādu foto atmiņai. Bet ir arī tādi, kam vienmēr būs par maz, un ar tiem jācīnās būs vienmēr.
“Man prieks, ka es arvien biežāk satieku zivju inspektorus un zvejas kultūra uzlabojas. Ja runājam par Stāmerienu, tad te ir iespēja vairāk iesaistīties arī pašvaldībai, jo trīs savienoto ezeru kaskāde ir unikāla un tai vajadzīgs kārtīgs apsaimniekotājs. Pagaidām vienīgais, kas kārtīgi seko līdzi ezeru līmenim, ir bebrs, kas dzīvo lejpus Pogas ezeram. Ja runājam par tiem 75 centimetriem līdakām un zandartiem, tad man pretenziju nekādu. Cik tad tādas pa gadu mēs noķeram? Ar vienu tādu ģimenei taču pietiek, un, ja uzsmaida veiksme un kāds noķer vairākas, tad taču nebūs žēl atlaist. Kas man šķiet ļoti loģiski, ir vimbu skaita palielināšana, jo mūsējie jau brauc arī tālos gabalus uz nelicencētajām vietām un atgriezties ar piecām vimbām bija diezgan smieklīgi. Un pēdējais, kas gan neattiecas uz makšķerēšanas noteikumiem, ir makšķernieka kultūra attiecībā pret apkārtējo vidi. Nekad nedrīkst atstāt to, ko esi paņēmis līdzi. Vēl labāk, ja mājās atved arī citu atstātos mēslus. Tad necieš neviena dzīvā radība un pašam ir patīkami. Tā vienkārši ir kultūra, un es ceru, ka visi mēs uz to tiecamies,” uzsver E.Frīdenbergs.
