Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs vizītes laikā Gulbenes novadā sniedza interviju arī laikrakstam “Dzirkstele”.
– No iedzīvotājiem jūtam satraukumu par civilās aizsardzības trūkumu, mums nav patvertņu. Mēs gaidām rīcību no valsts, pašvaldības, bet ko cilvēki varētu darīt paši?
– Šajā gadījumā Gulbenes novads absolūti nav unikāls. Dažas pašvaldības, uzreiz saku, ka tas nav Gulbenes novads, pat nav sākušas strādāt pie civilās aizsardzības militārās sadaļas, bet termiņš bija gada sākums. Kaut kur diemžēl esam nonākuši situācijā, ka visa ārprātīgā birokratizācija, centralizācija novedusi pie tā, ka daudzi novadi prasa instrukcijas, norādes, vadlīnijas no Rīgas. Ir lietas, kas darāmas centralizēti, bet daudz ir jādara novadiem pašiem. Piemēram, patvertņu būvniecība – gandrīz nekur nav iespējams īsā laikā sabūvēt patvertnes, bet apzināt daudzdzīvokļu namu pagrabus, pagrabus sabiedriskajās ēkās, saprast, vai tie atbilst kritērijiem, to var. Kritēriji ir zināmi, valdība ir apstiprinājusi, kas ir patvertnes minimums, atliek strādāt, lai šīs vietas pielāgotu, tur pat reizēm nav liela nauda vajadzīga, bieži vienkārši vajag saņemties. Un šeit situācija Latvijā atšķiras, ir novadi, kur ir cilvēki ar zināšanām un pieredzi – bijušās militārpersonas, bijušie Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieki, bet ir novadi, kur nav pat civilās aizsardzības speciālistu. Tas ir tas, pie kā mēs šobrīd valsts līmenī darbojamies. Ir noteikta plānošanas sistēma, noteikts vadlīniju kopums, kas vajadzīgs valsts līmenī, diemžēl “klibo” arī valsts. Mēs regulāri Nacionālās drošības padomē, arī valdība savās sēdēs skata šos jautājumus, grūti iekustināt, grūti mainīt domāšanu, grūti atrast speciālistus, tas tā ir. Un tad ir pašvaldības līmenis – ir civilās aizsardzības komisijas, VUGD, Zemessardzes vienības, trešais līmenis ir paši cilvēki. Ja man ir privātmāja, tad, jā, ir jāaizdomājas, ko es varu pats. Diemžēl pēc gandrīz 30 gadiem tās sajūtas, ka civilā aizsardzība ir bijusi ķeksīša dēļ, esam nonākuši pie sapratnes, ka ir jāsasparojas. Lai gan es ļoti gribētu teikt, ka tiek darīts viss, lai tas sliktākais scenārijs nebūtu, bet izslēgt nevaram neko, jāgatavojas visam. Jāsaka, ka drusku “iespārdāmi” visi – gan valsts, gan pašvaldība, dažreiz mums gan pašiem sev jāpajautā, ko varam darīt.
– Arī mūsu novadā ir cilvēki, kuri dzīvo ilūzijās par agresorvalsti, jūsmo par padomju laikiem. Ko jūs viņiem teiktu?
– Es labi atceros astoņdesmito gadu beigas ar visiem deficītiem, ar visām problēmām, kas toreiz bija, ziepes, cukuru varēja nopirkt uz taloniem, nekā skaista tur nebija, neatceros. Labi, es biju vēl bērna gados un brīvības vēsmas bija jūtamas. Latvijas Universitātē es iestājos 1991.gadā, kad Latvija atguva brīvību. Daudziem liekas, jā, bija it kā bezmaksas medicīna, bet kāda kvalitāte, tas ir cits jautājums, arī šodien mums ir problēmas medicīnā. Varbūt cilvēkiem jaunībā, spēka gados viss likās vieglāk panesams, vienkāršāks. Vienmēr, kad cilvēki atceras bērnību un jaunību, šķiet, ka zāle bija zaļāka, saule sildīja karstāk, debesis – zilākas un viss bija labi, bet tagad viss slikti.
Man šodien bija interesanta saruna ar Gulbenes jauniešiem. Ar ko mūsdienu jaunieši atšķiras no mana laika jauniešiem? Principā jau ne ar ko, ir, kuri ir motivēti un labi zina, ko grib sasniegt, mācīties, un ir tādi, kas negrib un nedarīs, un tieši tā bija arī pirms 30 gadiem. Jā, mums ir daudz tādu lietu, kuras neapmierina nevienu, mēs gribam daudz labāku dzīvi un esam pelnījuši daudz labāku dzīvi. Salīdzinot vēsturiski, tomēr dzīvojam daudz labāk, nekā jebkad agrāk, bet gribas dzīvot, ne salīdzinot, kā bija 1988.gadā, gribas salīdzināt ar Zviedriju, Dāniju, Vāciju, dažkārt ar Igauniju un Lietuvu. Lai gan es šodien tieši izlasīju interviju ar Igaunijas premjeri Kaju Kallasi žurnālā “Ir” un man sanāca smiekli, jo man precīzi tāda pati situācija bija. Viņai jautāja, kāpēc igauņiem tik labi iet, salīdzinot ar Latviju. Viņa sāka smieties un atbildēja, ka Igaunijā viņai visu laiku prasa, kāpēc Latvijā iet labāk. Tieši man bija tāda identiska situācija Lietuvā. Tur arī man jautāja: ko jūs darāt, ka jums viss tik labi iet, un kāpēc mūsu valdība nevar tā darīt? Es precīzi atbildēju Igaunijas premjeres vārdiem: ziniet, mums Latvijā uzskata, ka Igaunijā un Lietuvā iet labi, bet mums viss ir slikti. Protams, mums ir problēmas izglītībā, veselības aprūpē, dzīves līmenis ir zemāks nekā kaimiņos. Taču ir ceļi, kuri mums ir labāki nekā kaimiņos, bet ir arī tādi, kur nekavējoties ir jāiegulda līdzekļi. Viss tas ir relatīvi, mans vēstījums šiem cilvēkiem, kas jūsmo par padomju laikiem: nu saņemieties, atcerieties, kā bija, bet, ja neesat dzīvojuši padomju laikos, neticiet tām bildītēm, ko bieži mēģina rādīt sociālajos tīklos! Bija slikti, ir daudz labāk, bet jāsaņemas visiem, lai būtu labāk, mums ir, uz ko strādāt.
– Jūs esat apbraukājis daudzas pašvaldības, dažas pašvaldības attīstās, citas mazāk. Kā jūs vērtējat, vai nenotiek arvien lielāka pašvaldību noslāņošanās?
– Labs jautājums. Redziet, atkal, ar ko mēs salīdzinām, – ja ar lielajām pilsētām, ar Rīgu, Valmieru, Daugavpili, Pierīga atsevišķs stāsts, bet mēs varam salīdzināt arī pašvaldības vienā reģionā. Redzu katrā novadā nopietnus, motivētus uzņēmējus, gandrīz katrā, es redzu tās problēmas, par kurām man stāsta, to pašu birokrātiju vienā otrā novadā, valstī, ir Eiropas Savienības prasības, ir Latvijas likumi, un ir iestādes, kuras pašas izdomā savas prasības, ir problēmas ar kredītiem, bankas nav pretimnākošas, īpaši uzņēmējiem tālāk no Rīgas, darbaspēka trūkums. Iznāk tāds paradokss – no vienas puses, visur, arī Latgalē, uzņēmēji sūdzas, ka trūkst darbaroku, arī šeit. Tomēr bezdarba līmenis turas. Ir bezdarbs un ir darbaroku trūkums, tad rodas jautājums par mūsu sociālo politiku, vai tā ir pareiza. Ļoti sarežģīts jautājums, nevienam politiķim nebūs viegli pateikt, ka pabalstu nebūs un būs jāiet strādāt. Nav viegla risinājuma, nevaram nogriezt visiem visu nost, bet, kā mēģināt dabūt tos cilvēkus darba tirgū, lai nav jārunā par darbaspēka ievešanu no ārpuses, tā ir liela problēma arī vietās, kur ir liels bezdarbs. Visi uzņēmēji saka, ka nav darbaspēka, kad runā ar cilvēkiem: mums par maz maksā, ka vienam otram strādāt ir neizdevīgāk, nekā saņemt pabalstus. Gribu gan vēl piebilst par sakoptību. Brauc, kur gribi Latvijā, pilsētas, pagastu centri ir ļoti sakopti.
– Pēdējais jautājums par to, ka pašvaldības centrālajā ēkā ir bloķēta pieeja mūsu portālam “Dzirkstele.lv”. Kāds būtu jūsu komentārs par šo situāciju?
– Ko jūs tādu sliktu nodarījāt? Pat grūti nokomentēt, gribētu saprast argumentus no otras puses. Atbildēšu tā: Rīgas pilī mēs neesam noslēguši pieeju nevienam – ne portālam, ne laikrakstam. Pieļauju, ja būsim godīgi, anonimitāte internetā, sociālajos tīklos, no vienas puses, ir informācijas apmaiņa, bet bieži ir arī ārpus visiem rāmjiem. 8.aprīlī bija sanāksme ar sabiedrisko mediju, un viņi teica, ka žurnālistiem arvien grūtāk strādāt, jo sociālajos tīklos tiek uzbrukts žurnālistiem, tas pats notiek ar vēlētām amatpersonām. Kādreiz varbūt tie ir tādi emocionāli uzplūdi, apjautāšos jūsu novada priekšsēdētājam. Manuprāt, diezin vai, vienā konkrētā vietā slēdzot pieeju, cilvēki neaizies uz nākamo ēku un nenokomentēs pēc pilnas programmas. Labi tomēr būtu, ja cilvēkiem būtu iespēja lasīt jebkuru preses izdevumu jebkurā vietā, bet būtu labi, ja cilvēki saprastu, ka internets, pat ja tas ir anonīms, nav gluži vieta, kur izgāzt visu žulti, negācijas, savstarpējus apvainojumus, jo tas neveicina savstarpēju izpratni un cieņu.
