GALGAUSKAS ansamblim “Veišu muzikanti” – jubileja. Raibā un krāsainā dziesmu karuselī aizritējuši 20 gadi. Tas ir laiks, kas iezīmē brīžus, kuri dāvājuši prieku, smieklus un pārdzīvojumus visiem kopā.
“Pirmais koncerts bija zīmīgā datumā – 1.maijā – manā dzimšanas dienā. Uzskatu, ka tā man bija savdabīga dāvana. Toreiz koncerts notika pagasta pārvaldes ēkā un bija veltīts Latvijas iestājai Eiropas Savienībā,” akcentē ansambļa vadītāja Inga Zomerovska, kad kopā pārlūkojam aizvadītos gadus.
2004.gada martā Inga sāka veidot ansambli, kura idejas krustmāte bija Liāna Kušķe. Pirmajā sastāvā bija Liāna Kušķe, Daira Cīrule, Kristīne Kruglova, Daiga Manguse, Ingrīda Kupruka, un dāmām pievienojās kungi: Vilnis Manguss, Artis Vagulis, Intars Vagulis, arī Stanislavs Gžibovskis un Aivars Dzērve.
“Mūsu ceļš ir piepildīts ar dziesmām, jo “Veišu muzikanti” ir piedalījušies visos svētkos gan savā, gan citos novada pagastos, kā arī tālākās vietās – Maltā, Cesvainē, Balvos, Rubenē. Mums ir daudz draugu. Uz 5 gadu jubileju visus ataicinājām, tāpēc veidojās traģikomiska situācija – koncerts turpinājās piecas stundas,” atceras Inga.
Jubilejas koncertā – mīļākās dziesmas
Trīs lielos albumos kā ansambļa dienasgrāmatās ir stāstīts par neskaitāmiem koncertiem (gadā līdz pat 20 koncerti), par saviesīgiem pasākumiem un jubilejām, kurām vienmēr atrasts kaut kas īpašs, kas iepriecina un aizkustina gaviļniekus, kā arī ansambļa dalībnieku atraktīvās un jautrās kopā būšanas.
“Katru reizi veidojām jaunu programmu, lai neatkārtotos, jo skaistu dziesmu ir ļoti daudz. Tiesa, mums ir arī savs zelta fonds, kurā ir izkristalizējušās pašas skaistākās un mīļākās melodijas. Tādas bija arī 20.jubilejas koncertā. Mūsu favorītdziesma ir “Apkal manu kumeliņu!”. Tā bija manas mammas viena no mīļākajām dziesmām,” piebilst Inga.
Jubilejas koncertam dziedātāji ieteica savas iemīļotās dziesmas. Ilzei Līdakai tāda ir “Domā par vasaru”. Sākumā šī dziesma emocionāli neuzrunāja, bet, kad sāka dziedāt, atklājās tās skaistums. Jāzeps Drozds ieteica savu dziesmu – “Sauc atpakaļ”. “Ir prieks, ka tā veidojas koncerta programma,” saka vadītāja.
Savukārt “Pilsēta zaļā” ir viena no ansambļa pirmajām dziesmām. “Tā ir tik enerģiska, turklāt senākajos videoierakstos Intars to skaisti dzied, tāpēc viņu uzaicināju. Intars piekrita, lai gan kādu laiku nav vairs ansamblī. Domāju, visiem bija prieks klausīties, kā mūsu vīri dziedāja,” stāsta Inga.
Ne vienam vien koncerta klausītājam, iespējams, radās jautājums, kas ir līdz šim mazāk redzēts dziedātājs Andris Dzērve. Viņš bija ansambļa dalībnieks un, gatavojoties jubilejai, tika aicināts nodziedāt “Puiša dziesmu”. Tā skanējusi “Raxtu raxti” izpildījumā, suģestējot Ingu ar savu vēstījumu. “Tā stāsta par garīgo mantojumu, kuru gūstam no saviem senčiem, no vecvecākiem un vecākiem. Ķēros pie šīs dziesmas aranžēšanas, domājot par sava tēva piemiņu. Dziesma tapa, bet palika plauktā, jo nebija puiša, kas to varētu izdziedāt. Kad parādījās Andris, dziesma sāka skanēt. Tā ļoti patīk visiem, jo katram rodas savas sajūtas un asociācijas. Koncertā redzēju, ka, to klausoties, asaras bira vairākiem,” secina Inga.
Savukārt dziesmu “Vālodzīte” viņa vēlējās izdziedāt kopā ar visiem, domājot par savu mammu. “Viņa bija liela dziedātāja un “Vālodzīti” dziedāja rītos klasē kopā ar skolēniem skaistam dienas sākumam,” atklāj Inga.
Pēc šīs dziesmas tika godinātas ansambļa dalībnieku mammas – jubilejas koncerts taču bija tieši pirms Mātes dienas.
Jūtas kā viena liela ģimene
“Esam bijuši kopā dziedātājiem nozīmīgos dzīves brīžos – gan priecīgos, gan skumjos. Nereti esam sagādājuši negaidītus pārsteigumus skaistās jubilejās, jo neesam ansamblis, kas sanāk kopā tikai dziedāt. Esam kā ģimene tiešā un pārnestā nozīmē, jo esam saistīti arī radnieciskām saitēm. Mēģinājumi ir sūrais darbs.
Bet ir vajadzīgs vēl daudz kas cits, arī līdzi jušana un kopīgs prieks par kādu veikumu vai sasniegumu, būt līdzās skumjā brīdī. Tas saista ne mazāk kā radniecība. Reizēm, kad ir noskumis prāts, domāju, cik veiksmīgs būs mans darbs mēģinājumā. Taču dziedot un jokojot viss ir mainījies,” stāsta I.Zomerovska.
No ansambļa pirmās dienas dzied Daiga un Vilnis Mangusi. Daiga uzsver, ka gandarījumu sagādā prieks, ko sniedz klausītājiem. “Mums dziedāt patīk, tāpēc nešķiet grūti, ja vakaros ir ilgāk jāmēģina. Pavelkam viens otru uz zoba, dzirkstī humors. Tā ir relaksācija pēc dienas darbiem un skriešanas,” uzsver Daiga. Viņai patīk dažādās programmās dziedāt, bet runāt gan ne.
Līga Radiončika iesaistījās ansamblī 2007.gadā , kad viņas meitai Adrianai bija divi gadi. Kad piedzima otra meita – Karlīna, viņa Lieldienu pasākumā uz skatuves bija ar bērna ratiņiem. Visi ansambļa dalībnieki ir radoši un atraktīvi. Var ne tikai dziedāt, bet arī iejusties dažādās lomās, kas spilgti izpaužas tematiskajās programmās. “Tas ir Ingas nopelns. Viņa ir augstu nolikusi latiņu, kas mums ir jāpārvar, tāpēc skatēs ir augsts vērtējums. Uldis Kokars atzina, ka mēs dziedam priekš tautas un to var redzēt mūsu acīs,” atzīst Līga. Tiesa, pirmajā vokālo ansambļu skatē tā vēl nebija. “Uz pirmo skati gājām, nezinot, kādas ir prasības, kādas dziesmas ir jāgatavo. Mums bija trīsdesmito gadu programma, no kuras izvēlējāmies dziesmu “Sārtās neļķes”, kurā bija paredzēts, ka pasniedzam žūrijai neļķes. Kad tās pasniedzu Robertam Liepiņam, viņš man noskūpstīja roku,” atceras L.Radiončika.
Turpinās dziesmas ceļu priecādamies
Ilze Līdaka brauc šurp no Madlienas, lai būtu starp “Veišu muzikantiem”. Viņa iesaistījās ansamblī, kad dzīvoja Galgauskā, un nu jau otro gadu atkal dzied ansamblī. Uz katru mēģinājumu viņa nevar atbraukt, bet arī mājās apgūst dziesmas, kuras Ilzei nosūta ierakstā. “Devīto gadu esmu prom no Galgauskas, bet “Veiši” man ir ļoti tuvi – kā ģimene. Tā ir mīlestība pret Galgausku un dziesmu, kuru nevar tā vienkārši aizmirst. Nenožēloju nevienu mirkli, ko esam kopā. Priecājos, ka mani pieņēma atpakaļ. Tas nekas, ka ir jābrauc 140 kilometri uz Galgausku un atpakaļ. Mēs visi esam līdzīgi ne tikai mīlestībā uz dziesmu, bet arī citam pret citu, jo bez simpātijām jau nekas nesanāk. Esam visi par vienu un viens par visiem. Mēģinājumos mēs varam gan smiet, gan raudāt. Visu pārdzīvojam kopā,” saka I.Līdaka. Viņa norāda, ka vadītāju visi mīļi dēvē par māti, dziedot viņai R.Paula dziesmu “Mātei”. “Protams, visi ansambļa panākumi ir Ingas nopelns. Ja viņa vienmēr nezvanītu un neaicinātu, aizraujot ar savām idejām, tad grūti spriest, kā būtu. Viņa ir “veišu” sirds, bez kuras nekā nebūtu,” akcentē Ilze.
“Ko lai saku par mammu? Tā ir viņas dzīve, ne velti fotoalbumu par “veišiem” ir vairāk nekā personisko.
Ansamblis ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Manuprāt, “veiši” ir tāda forša draugu grupa. Vienota kā ģimene, kā brāļi un māsas,” secina Elīza Zomerovska.
I.Zomerovska atzīst, ka vislielākais prieks ir, ka dzied arī meita Elīza, ka viņa mammas vadītajos ansambļos dzied jau no divarpus gadu vecuma. Turklāt ir ļoti atraktīva, radot dzīvīgumu ansambļa priekšnesumos. Arī dēls Edgars dziedāja bērnu vokālajā ansamblī “Zvaniņš”.
“Ansambļa dalībnieki jokojot bieži mani sauc par māti, un es atbildot – viņus par nerātnajiem bērniem – mani mīļie, nerātnie “veiši”! Mans vislielākais paldies par viņu dziesmas mīlestību! Es redzu, kāda tā ir. Paldies arī par uzticēšanos, jo dažkārt šķiet, ka nespēsim kādu dziesmu izdziedāt. Tomēr sākam un izrādās – varam. Ar šiem 20 gadiem mēs neapstājamies. Mēs iesim tālāk dziedādami, smiedamies un priecādamies. Ja ceļā gadīsies bēda, tad liksim to zem akmens un iesim pāri dziedādami,” ar pārliecību pauž I.Zomerovska.
