Pēc ilgiem laikiem atkal nesteidzīgi klaiņoju pa Vecrīgu un ieelpoju tās īpašo vēsturisko gaisotni. Tiesa, daudzas studiju gados iepazītās un iecienītās vietas mainījušas savu seju, modernizētas, tomēr ir vēl saglabājies kāds nams, kāds ielas stūris, kas liek atcerēties, salīdzināt un iztēloties. Kaut arī lēnām virzos centra virzienā, labi saprotu, ka jāpieliek solis – pamalē virs ēku jumtiem jau skaidri nojaušams tumši zils lietus mākonis.
Pēkšņa vēja brāzma ar retām lietus pilēm mani pārsteidz pusceļā. Nevēlēdamās salīt, patveros kādā sen apmeklētā kafejnīcā, un laika īsināšanai pasūtu tasi jasmīnu tējas. Šķiet, pirms gadiem desmit to ar baudu izgaršoju sēžot tieši šajā pašā vietā. Laika robežai pārkāpju tajā mirklī, kad no paprāvās tases manā priekšā paceļas pirmie aromātiskie garaiņi. Vai tiešām tas bija tik sen?
Lielais vairums apmeklētāju šādā brīdī paņemtu telefonu un pārskatītu ziņu jaunumus, bet es esmu apsēdusies pie loga, aiz kura paveras brīnumains skats – steidzīgo cilvēku silueti un krāsainie lietussargi, ko redzu caur sīkām lietus lāsītēm izraibināto rūti, izspēlē savādas noskaņu gammas. Ainava mirgo kā dzīva glezna. Nespēju novērst acis un kā apburta lūkojos logā.
Brīdi vēlāk kafejnīcā iesteidzas vīrietis un, notrausis matos aizķērušās lietus lāses, apsēžas man iepretim pie blakus galdiņa. Pasūtījis glāzi alus, arī viņš pievēršas logam. Redzu, kā vīrieša skatiens nekustīgi aizķeras pie kaut kā svarīga. Piemiedzis acis, viņš lūkojas vienā punktā, it kā censtos ko labāk saskatīt. Jūtos saintriģēta, un, tēlodama, ka kaut ko meklēju savā somā, palūkojos atpakaļ pār plecu. Nekā īpaša. Vien pelēkas ēku sienas, lietū melnējošs bruģis, plašumā briestošas lāmas un ūdens burbuļi, kas strauji ceļas un ātri plok. Kājāmgājējus lietus aizbaidījis, vien pāris auto aiztrauc šļakatas vienā vai otrā virzienā.
Plaukstām sildoties pie tējas tases gludā sāna, bez jebkādām domām vēroju lietus lāses uz loga rūts. Tikpat klusi un mierīgi pie blakus galdiņa sēž arī ienākušais kungs. Tad kādā brīdī, ar nervozu žestu pieglaudis salijušajos sirmos matus, viņš izklaidīgi palūkojas apkārt. Uz īsu, garāmslīdošu mirkli mūsu skatieni satiekas, lai jau pēc brīža maldītos pēc jauna pieturas punkta. Patiesībā – novēršas vīrietis, turklāt tik steidzīgi, ka viņa skatiens atduras kafejnīcas pretējā sienā un samulst. Šoreiz vismaz ir uz ko skatīties – tukšs drēbju pakaramais, uz kura savu īpašnieku gaida aizmirsts lietussargs. Pie sevis pasmaidījusi, sekoju viņa piemēram un atkal aizrautīgi pētu loga rūts krāsaino mozaīku.
Brīdi vēlāk mūsu skatieni krustojas vēlreiz – tikpat acumirklīgi un garāmslīdoši. Es it kā paspēju pamāt ar galvu – it kā saveicinoties, it kā uzsākot mēmu dialogu, tikai vīrieša skatiens ir bijis tik netverams, ka diezin vai viņš šo žestu pat pamanīja. Saprotu, ka tā tas var turpināties bezgalīgi, varbūt ļaut viņam mani netraucēti nopētīt? Pievēršos logam un cenšos aizmirst par pretimsēdošo vīrieti.
Cik skaisti un daudzvārdīgi rit lietus lāses… Kā dejojot, kā aicinot: “Parunājies ar mums!” Cik dabiski, cik brīvi tās lec peļķēs un smej: “Nāc pulciņā!” Šo skatu vērojot, atceros reiz piedzīvoto kādā nelielā tavernā Kiprā, Pafosā. Vienā jūnija vakarā turp bijām aizgājušas abas ar meitu, lai uzmundrinātu viņas draudzeni. Suzanna pavisam nesen tur bija uzsākusi darbu, tāpēc priecājās par katru pazīstamu seju apmeklētāju vidū – tā viņa jūtoties vairāk pārliecināta par sevi, drošāka.
Priekš manis tā bija jau pavēla vakara stunda, bet tiem, kuri uz salu atbraukuši atpūsties – pats īstākais laiks mesties dzīves piedāvātajos virpuļos. Dienas tveici bija nomainījis spirdzinošs vēsums, ausis glāstīja patīkama mūzika, blakus dzirdamā glāžu šķinda atgādināja par slāpēm, bet skaļās sarunas lika saprast: šeit nevar būt skumji!. Kaut vakars bija tik tikko iesācies, lielākā daļa galdiņu izskatījās jau aizņemti. Sasēduši ap tiem, lēnīgie angļi nesteidzīgi tukšoja savas alus glāzes, sargāja kādam paziņam rezervētos krēslus un bārstīja man grūti izprotamus jokus. Reiz meita mani pamācīja: “Labāk smaidi visu laiku, tad stāstītājs priecāsies, ka tu esi viņu sapratusi.” Ar zināmu atvieglojumu pie sevis nospriedu: “Labi, ka šādās angļu kompānijās nenākas uzturēties bieži.”
Izvēlējušās vietu zāles tālākajā malā, iekārtojāmies pretim milzīgam televizoram, kas bija novietots labi redzamā vietā – augstu pie griestiem. Tobrīd ekrānā, kas mums vistuvāk, mīlestības pārņemtu pārīti mazgāja silts tropu lietus, viņi mīlīgi draiskojās un it kā par lietu nemaz neuztraucās, drīzāk – izbaudīja to.
Zināju jau, ka pret jaunpienācējiem oficiantes izturas īpaši uzmanīgi: uzsāk sarunas, izsaka komplimentus, cenšas sadraudzēties, ātri atnes pasūtīto. Šāda attieksme ir viegli saprotama: no tā, vai apmeklētājam tavernā vai restorānā patiks, atkarīgs gan pasūtījums, gan ienākumi. Šoreiz gan iedomājos: varbūt tas tāpēc, lai visi šeit justos kā savējie? Daudzi apkārt sēdošo bariņi izskatījās sen iepazinušies.
Sagaidījušas Suzannu, pasūtījām vīnu un vieglus salātus. Tad pie mūsu galdiņa uz mirkli piesēda vēl kāda meitas paziņa, un viņas abas iegrima sarunā. Es varēju pievērsties apmeklētāju sejām, žestiem un smiekliem.
Tikai tad ievēroju, ka zāles izbūve veikta ļoti pārdomāti: apmeklētāju vietas izkārtotas puslokā ap bāru trīs līmeņos. Tie, kuri vēlas palikt nepamanīti, pasēdēt netraucēti, ērti var iekārtoties zemākajā līmenī – pustumsā pie zāles malējiem galdiņiem, savukārt tie, kuri nepārtraukti vēlas papildināt savas glāzes – tieši pie bāra letes. Vidējā joslā, kura izbūvēta krietnu pakāpienu augstāk nekā zāles ārējā mala, novietoti nelieli galdiņi uz garām kājām un pāris līdzīgi krēsli ap tiem. Šaudīgās prožektoru gaismas diezgan uzbāzīgi zibinājās tieši pār šo paaugstinājumu, un man radās doma, ka tur patiktu sēdēt tiem, kas vēlas būt pamanīti. Ne katrs tur uzdrošinātos apsēsties, jo atrašanās tik pārredzamā vietā līdzinātos teātra spēlēšanai uz mazas skatuves.
Sevi parādīt laiku pa laikam aicināja arī gaismas efektiem aprīkotie deju laukumiņi vairākos tavernas stūros. Vēroju, kā tur, aicinoši un pavedinoši grozoties, graciozi izrādot savu augumu krāšņumu, matus un īsus svārciņus plivina vairākas meitenes. Padejo vienā laukumiņā, tad citā, nepārprotami zibinot acis uz apmeklētāju pusi.
Īsti nepamanīju, kurā brīdī uz tuvāk esošās „skatuves” iekārtojās kāds vīrietis. Nez kāpēc iedomājos: anglis, bet meita purināja galvu: angļi tā neuzvedas, drīzāk kāds vācietis, norvēģis, zviedrs… Jā, visdrīzāk zviedrs. Lai nu kā, vīrietis tur jūtas brīvi, neskatoties uz sev pievērsto uzmanību. Sportiska auguma, gaišiem matiem, kuros tikai nojaušams sirmums, baltās linu biksēs un debeszilā kreklā viņš izskatījās ļoti efektīgi. Meitenes gan sprieda: viņam ir vismaz sešdesmit gadi, un klusiņām smēja par vīrieša nepārprotamajiem skatieniem manā virzienā.
Sākumā par to smīnēju arī es un turpināju vērot krāsainos kadrus uz ekrāna – tas tropu lietus tā arī nemitējās līt… Tad sānos iebakstīja Suzanna: “Jūs būsiet viņam iepatikusies, re, kā puisis cenšas.” Novērsos no krāsainā ekrāna, lai pavērotu vīrieti.
Savulaik tiku pētījusi grāmatu par ķermeņa valodu, tāpēc mani nepārsteidza nedz vīrieša atklātie žesti, nedz viņa centieni piesaistīt manu uzmanību. Sēdēdams uz garkājainā sola, mazliet papletis kājas, viņš bija pagriezies mūsu virzienā. Iztaisnojis muguru un ievilcis vēderu, viņš ritmiski kustējās līdzi mūzikai, virpināja pirkstos vīna glāzes kājiņu, cenzdamies manā redzeslokā paturēt no laulības gredzena brīvo roku. Pamanīju arī to, ka kaklasaite jau pārvietojusies uz bikšu kabatu, un viņa slaidie pirksti laiku palaikam atpogā krekla augšējo pogu. Visai drīz pavērās skats uz tikko samanāmu krūšu apmatojumu un masīvu krustu platā sudraba ķēdē.
Tā kā vīrieti centos vērot neuzkrītoši, skatieniem garāmslīdot, nepamanīju, pa kuru laiku viņš bija pasaucis oficianti un pasūtījis trīs vīna glāzes – mums, meitenēm. Kad tās saņēmām un ar skatieniem pateicāmies devīgajam kungam, viņa kreklam jau bija atvērušās gandrīz visas podziņas.
Mūzika turpinājās, un turpinājās arī viņa deja, tāpat, nepieceļoties no augstā bāra krēsla. Pirkstiem gan vairs nebija gar ko knibināties, jo kreklam visas pogas jau bija atpogātas, tāpēc tie izdejoja savu ritmu uz baltajās biksēs tērptajiem augšstilbiem.
Tā kā mēs joprojām necēlāmies no saviem krēsliem un negājām sēdēt pie viņa, vīrietis izlēma sevi parādīt pilnībā. Izgājis uz deju grīdas zilizaļsarkano gaismu mozaīkā, viņš dejoja un darīja to patiešām izcili. Tā nebija uzbāzīga vai neķītra deja, ar prastiem, divdomīgiem žestiem, kādus reizēm nākas redzēt uz skatuves, tomēr tajā pašā laikā – izjusta un erotiska. Zviedra vīrišķais šarms no tā necieta ne druskas. Tā kā dejotājs atradās tieši manā priekšā, es vairs nevairījos uz viņu skatīties. Pie sevis nodomāju: varbūt šis ir vienīgais vīrietis, kurš dejo tieši man.
Prieks gan izrādījās īss. Jau pēc pāris minūtēm viņam blakus piedejoja divas jaunas meitenes, kas neveikli atdarināja vīrieša kustības un centās viņam piekļauties. Vēl pāris reizes manīju vīrieša aicinošo skatienu, bet – mūzika beidzās un viņš atgriezās pie galdiņa. Abas dejotājas sekoja zviedram un apsēdās viņam blakus. Vīrietim šāds notikumu pavērsiens diez ko nepatika, to sapratu gan pēc aizpogātā krekla, gan pēc skatiena un roku kustībām, tomēr manīju, ka viņš nevēlas kļūt nepieklājīgs. Cenzdamies uzturēt sarunu ar meitenēm, zviedrs joprojām ik palaikam skatījās uz mūsu pusi.
Es patiešām novērtēju viņa prasmi pievērst sev uzmanību, ieinteresēt, izrādīt simpātijas, nekļūstot prastam, rupjam un uzbāzīgam, neradot mieles, novērtēju arī man doto iespēju izvēlēties – iet tālāk vai ne. Tiesa, vēsa attieksme arī spēj sagraut jebkādas kādas cerības, un tomēr – tā jau pašā sākumā ļauj apzināt robežas.
Sapratu, ka vīrietis joprojām gaidīja kādu pretimnākošu, iedrošinošu žestu vai vārdu – viņa skatienā saskatīju neizteiktu lūgumu, tomēr – man tā arī neradās vēlēšanās atbildēt. Nepatika? Nobijos? Bija pilnīgi skaidrs – tas nav aicinājums tikai uz sarunu… Bet, ko lai dara, ja man nepatīk kūrorta romāni? Cik esmu sapratusi, vairumā gadījumu tie balstās uz meliem, un parasti beidzas tā arī neiesākušies…
Kad pāris stundas bijām klausījušās grieķu saldsērīgās dziesmas, malkojušas vīnu un apēdušas paprāvu porciju saldējuma, sapratām, ka laiks doties mājup. Brīdī, kad piecēlāmies no galdiņa, manīju, ka arī zviedrs nokāpis no savas „skatuves”. Mirkli šķita: viņš sekos, pienāks klāt, kaut ko teiks, aicinās līdzi… Tomēr ne. Aizejot pār plecu manīju viņa stāvu, kas tā arī palika gaismas mūzikas raustīgajā pustumsā.
Šajā brīdī man kļuva mazliet skumji – kā pēc ikvienas izrādes, kura bijusi laba, un tomēr kādreiz beidzas. Mēs atvadījāmies nepārmijuši ne vārda, un tomēr – tā bija saruna. Ar skatieniem, žestiem un kustībām, ar izrādīto interesi, un tā izteica daudz vairāk, nekā reizēm iespējams pateikt vārdos.
Tagad, sēžot Vecrīgas kafejnīcā un vērojot lietus lāšu izgleznoto rūti, pie sevis skumji pasmaidu: ir lietus, ir tukša kafejnīca un mēs divatā, katrs pie sava galdiņa, sava loga, savās domās un savā vienatnībā. Lai arī nejaušie skatieni liek nojaust interesi, mēs tomēr paliekam katrs savā vietā – ar savu kautrību, mulsumu vai vienkārši – ar savu neizlēmību un bailēm izskatīties muļķīgi.
Tas taču būtu tik vienkārši un dabiski – kaut vai ar galvas mājienu pasveicināt, pasmaidīt, uzsākt sarunu, kaut vai pavisam ikdienišķu, kā nejaušiem paziņām, kuri satikušies un, lietum beidzoties, aiziet katrs uz savu pusi. Uzrunāt, lai tikai nevajadzētu zagšus lūkoties otram apkārt un garām. Skatīties uz durvju pusi un gaidīt, vai vēl kāds beidzot neienāks un neizglābs. Nervozi lūkoties pulkstenī – cik ilgi vēl tā?! Turēt pie auss tālruni un gaidīt, līdz ar tevi parunāsies kāds cits, lai nenāktos justies neveikli no situācijas, kuras risinājums ir pašu rokās. Tik cilvēcisks un tik vienkāršs. Visbiežāk viss sākas ar smaidu.
