Ar zvanu skaņām sākam ekskursiju pa ļoti skaistu Vācijas pilsētiņu Celli. Un sākam ļoti vēsturiskā vietā – pie pils, no kurienes pilsētiņa arī sākusies. Vietējā gide stāsta, ka 13.gadsimtā – pirms 732 gadiem – tieši tajā vietā, kur mēs stāvam, varbūt stāvēja hercogs Oto Stingrais un izvēlējās vietu savai pilsētai: “Te būs mana pilsēta un te būs mana māja – cietoksnis.”
Kopš 13.gadsimta Celle attīstījās un paplašinājās, bet pēc būtības nekas nav mainījies un nav arī mainījies nosaukums. Vienīgi mainījusies pilsētas nosaukuma rakstība – septiņas reizes mainīts pirmais burts.
Apmetne pie upes
“Ja pārtulko vārdu Celle no senvācu valodas, tas nozīmē – apmetne pie upes. Viduslaikos visbiežāk pilsētas radās vai nu upju krastos, vai arī pie brasla, vai kalna pakājē. Ja pārtulko no mūsdienu vācu valodas, Celle nozīmē – būris vai kamera. Vecpilsētas daļu ir izdevies saglabāt, varētu teikt, ka vēsture to saudzējusi, jo 700 gadu laika šī pilsēta ne reizi nav bijusi sagrauta. Kaut ko piebūvēja, pārbūvēja, uzcēla, bet pilsētu neizmainīja. Arī Otrā pasaules kara laikā pilsēta nav cietusi. Kāpēc? Šeit bija angļu okupācijas zona. Angļu lidotājiem bija pavēle savu karaļu dzimtenei bumbas virsū nemest. 123 gadus pēc kārtas angļu karaļiem šeit bija rezidences. Rakstiski liecību nav, bet tā runā,” stāsta gide.
Celles vecpilsēta pievilina daudz tūristu. Vairāk nekā 500 mājas ir aizsargājami valsts arhitektūras un vēstures pieminekļi. Celles vēsture sākās no hercoga pils. Protams, pils 13.gadsimtā izskatījās pavisam citādi – bija tikai sargtornis un tornis, kurā dzīvoja hercogs. Pēc tam pakāpeniski pārbūvēja, piebūvēja, ēku paplašināja un izveidoja pili.
Celle šobrīd ir apgabala centrs ar 70 000 iedzīvotāju. “Celli sauc par ierēdņu pilsētu, juridisko centru. Cellē atrodas trīspadsmit dažādas tiesas. Agri no rīta stacijā iebrauc vilcieni un ierodas cilvēki, kurus pēc apģērba var atpazīt kā tiesu darbiniekus – viņiem pāri plecam ir mantija, paši tērpti melnos uzvalkos,” saka gide.
Labāk lai ir cietums
Pilsētā ir vairāk nekā 3000 uzņēmumu, pārsvarā tie ir ģimenes uzņēmumi, taču ir arī lieli, ir amerikāņu uzņēmumi. Interesanti, ka Cellē nav nevienas augstākās mācību iestādes, lai gan pilsēta ir ļoti sena.
“Par to ir leģenda. Angļu karaļi mēģinājuši Celli attīstīt. Bijusi doma celt arī universitāti. It kā esot jautājuši vietējiem iedzīvotājiem, vai viņi grib pilsētā universitāti. Un it kā vietējie iedzīvotāji esot atbildējuši, ka viņiem nevajag universitāti, labāk lai ir cietums. Ja atvēršot šeit universitāti, tad jaunie puiši (tolaik mācījās tikai vīrieši) aizvedīšot viņu meitas projām. Tā Cellē universitātes nav joprojām, un jaunieši dodas mācīties uz citām pilsētām. Tāpēc saka, ka Celle ir veco ļaužu pilsēta, jo jaunieši pēc studijām neatgriežas atpakaļ. Un jāteic, ka šajā pilsētā vecajiem cilvēkiem dzīvot ir ļoti ērti,” saka gide.
Interesanti, ka pilī joprojām darbojas pirmais Ziemeļvācijā dramatiskais teātris, kurš šogad atzīmē 350 gadu jubileju kopš dibināšanas dienas. Zālē ir 350 sēdvietas, un teātris Vācijā ir zināms kā pils teātris.
Pildrežģu namiņi izskatās tik jauki!
Gide stāsta, ka Cellē ir ēkas, kas celtas 16.-17.gadsimtā, jo 12.-14. gadsimta mājas nav saglabājušās. Novadpētniecības muzejs uzcelts 20.gadsimta sākumā. “Arhitektiem tika uzdots parādīt uz fasādes visus arhitektūras stilus, kādi bijuši Cellē šo 700 gadu laikā. Kāds vietējais dzejnieks to nosaucis par “arhitektūras pudiņu”. Kad eksponātiem pietrūka vietas, ēkai piebū-
vēja klāt vēl vienu ēku, bet no stikla, metāla un betona, kas it kā galīgi neiederas. Uz muzeja fasādes stūrī ir izveidots piemineklis pilsētas dibinātājam, bet uz sānu sienas atrodas pilsētas ģerbonis,” stāsta gide.
Pildrežģu namiņi izskatās tik jauki! Gide stāsta, ka sākumā visu salika uz zemes, tad stāvu pēc stāva cēla uz augšu un starp baļķiem lika ķieģeļus. Sānos, kur bija siltāks, sapildīja māla kleķi. Šobrīd no ārpuses fasādes ir saglabātas tādas, kādas tās bija, bet iekšā var būt ļoti modernas telpas.
Gide mūs aizved uz laukumu, kur hercogi rīkojuši turnīrus. Vienā no turnīriem Celles hercogs gājis bojā. Tagad laukumā uz bruģa ir iemūrēts hercoga zirga pakavs un gadskaitlis “1471”. Zinātāji gan sakot – ja nu tik liels pakavs, tad cik liels zirgs bijis? 1938.gadā gan šo pakavu izkaluši no jauna, bet oriģinālais bēdīgā stāvoklī atrodoties muzejā.
“Hercogs, kurš dibināja Celli, bijis liels stratēģis. Viņš ievilinājis pilsētā cilvēkus, kas dzīvojuši trīs kilometru attālumā, apsolot viņus atbrīvot no nodokļiem. Viņi desmit gadus nemaksāja nodokļus, cēla mājas, bet bija jāceļ arī sabiedriskās ēkas. Pašlaik šajās mājās ir mūsdienu infrastruktūra, bet ir istabas, kur griestu augstums ir tikai 1,70 metri. Daudziem šie dzīvokļi ir otra dzīvesvieta, bet pastāvīgi viņi dzīvo mūsdienu dzīvokļos,” saka gide.
Marmoru uzkrāso
Rātsnams celts pēc tā laika metodēm. Divus metrus zem zemes atrodas pagrabs. “Lielie akmeņi sastiprināti ar javu, kuras sastāvs vēl joprojām ir mīkla. Fasādes tolaik neizlika ar marmora plāksnēm, bet marmoru imitēja uzkrāsojot. Pirms 30 gadiem rātsnama fasādi nolēma restaurēt un atklāja 13 krāsas kārtas. Viena kārta bija ļoti labi saglabājusies, tādā arī nokrāsoja. Rātsnamā ir arī vīna pagrabs, pēc kura sprieda par pilsētu. Senāk pilsētas vārtus vakarā aizvēra. Tie, kas palika aiz vārtiem, turpat gaidīja rītu, kad vārtus atvērs. No rīta viņi vispirms devās uz vīna pagrabu. Arī tagad tur pieņem viesus,” saka gide.
Pie rātsnama ir piestiprināts metāla stienis, kas, izrādās, ir garuma etalons. Agrāk visu mērīja ar to, kas vienmēr bija pieejams, – ar pirkstiem, rokām, kājām. “Piemēram, viens pārdevējs ir 1,50 metrus garš un mēra pēc sava auguma. Pircējs, kura garums ir 1,70 metri, saka – nē, pēc mana auguma mērīsim! Tad nu pilsētā ieviesa garuma etalonu. Elkoņa garums Cellē tika pieņemts pēc hercoga elkoņa garuma – 54,8 centimetri. Tika izkalts metāla mērāmais stienis, lai varētu pārmērīt, ja kāds nebija apmierināts. Kad stienis pazuda, izkala jaunu un piestiprināja pie rātsnama sienas,” saka gide.
Netālu no rātsnama atrodas tāda kā piramīda ar Celles sadraudzības pilsētu ģerboņiem. Cellei ir deviņas sadraudzības pilsētas. Gide stāsta, ka viss bija saistīts ar naftu. “Desmit kilometrus no Celles pirms 155 gadiem sāka rūpnieciski iegūt naftu. Celle kļuva par naftas metropoli. Cellē parādījās uzņēmumi, kas ražoja iekārtas naftas un gāzes rūpniecībai. Vēl joprojām Cellē ir apmēram 50 šādi uzņēmumi, kurus gan lielākoties pārpirkuši angļi un amerikāņi. Desmit lielāko naftas metropoļu sarakstā ir arī Celle. Interesanti, ka Itālijā arī ir pilsēta Celle,” stāsta gide.
Uz pildrežģu namiņiem ir kokgriezumi un uzraksti. Jo vairāk kokgriezumu un rotājumu uz fasādes, jo vecāka ir māja. Izrādās, viduslaikos ticēja, ka šie rotājumi aizsargā no ļauniem gariem. Uzraksti bija visdažādākie, bet visbiežāk tie bija citāti no Bībeles. Pēc dažiem varēja noteikt, kas atrodas ēkā. Piemēram, uz kāda veikala rakstīts: “Dievs, iedod tam, kas iedeva man, divreiz vairāk, nekā viņš man iedeva.” Ja meistari neprata lasīt, viņi izgrieza to, ko viņiem iedeva par paraugu. Protams, gadījās kļūdas.
