Pa ceļam uz Sāremā Igaunijā iegriežamies Muhu salas strausu fermā, kas patiesībā ir dzīvnieku parks, kurā bez strausiem dzīvo arī zebras, sarkanie ķenguri, valabiji, emu, alpakas, poniji, truši un pat Puatū ēzelis.
Āfrikas strausi ir paši lielākie putni, sver 120-175 kilogramus, ir 2,2-2,5 metrus augsti. Loģiski, ka arī olas viņiem ir lielas – 1,5 kilogramus smagas. Saimniece pie strausu nožogojuma izceļ no groziņa olu un jokojot piebilst: “Kad dosiet šo olu citiem, lūdzu, nekratiet, citādi cālēns pamodīsies.” Protams, cālēna tur nav.
Čaumala kā porcelāns
Saimniece stāsta, ka strausi olas dēj, kad ir gaišs un silts, bet ne katru dienu. Divas nedēļas ik pēc dienas strausu mātīte izdēj olu, bet pēc tam ņem divu nedēļu pārtraukumu. Tad viņa vāc materiālu, jo olas čaumala ir kā porcelāns – 2 milimetrus bieza. “Tāpēc olu labi atvērt ar urbi, izurbjot vienā galā caurumu. Pēc tam no olas čaumalas var izgatavot, piemēram, lampu. Ja katru reizi no ligzdas olas izņem, no vienas strausu mātes vasaras periodā var iegūt 30 olas. Ja olas nevar dabūt vai vienkārši nenoņem, tad strauss dēs olas divas nedēļas, perēs un tajā sezonā vairs olas nedēs. Cāļi sākumā izskatās kā ezīši, bet aug kā sēnes – centimetru diennaktī līdz pusgada vecumam. Pusgada vecumā viņiem jābūt 2 metru augstumā, lai izdzīvotu dabā. Āfrikas strausi olas perē divatā. Strausu tēviņš ir melns un sēž uz olām naktī, bet pelēkā mātīte perē dienā. Perē olas 42 dienas – uz pusi ilgāk nekā vista,” stāsta saimniece.
Melno strausu neredzam, jo strausiem nepatīkot, ka citi skatās uz viņu sievām. Tad viņi varot kļūt vai nu agresīvi, vai pasīvi. Uzzinām, ka olas ligzdā strausi no pirmās dienas līdz pēdējai groza divas reizes dienā, lai embrijs saņemtu svaigu barību.
“Viņi to dara ar knābi un kaklu. Ja harēmā ir trīs sievas, ligzdā divu nedēļu laikā var būt 12-15 olas, kuras visu laiku jāgroza. Tad bieži var redzēt, ka kakls ir zemē, bet galvu neredz, jo ligzdas dziļums ir gandrīz pusmetrs, lai olas neizceltos un putns arī ietilptu, ja grib noslēpties. Un cilvēki izdomājuši, ka strauss baidās un slēpj galvu smiltīs. Bet viņam nav no kā baidīties, jo viņam ir ļoti spēcīgas kājas. Tās atgādina dinozauru kājas, jo šie putni cēlušies no dinozauriem pirms 60 miljoniem gadu. Kājas lokās uz priekšu kā mūsu rokas. Ir divi pirksti un viens nags, kura priekšā ir kauls. Pieauguša putna sitiena spēks var būt 200 kilogrami. Tas tiešām ir bīstami, var būt pat nāvējoši!” stāsta saimniece.
Diemžēl sliktos laika apstākļos, kad ir slidens, strauss ieskrienoties var paslīdēt un nokrist. Tā ir viņa bojāeja. “Viņi ir ļoti smagi un nespēj piecelties, lai paēstu, un tā iet bojā. Ja viņi netraumē savas kājas, tad dabā var nodzīvot 50-60 gadus. Pati vecākā mātīte kādā fermā Āfrikā nodzīvoja 81 gadu. Turklāt strausam ir vislielākās acis no virszemes dzīvniekiem, acs sver 60 gramus – vairāk nekā smadzenes, kas sver 40 gramus. Tas nozīmē, ka viņi ļoti labi redz. Atklātā laukā viņi pamana kustību 12 kilometru attālumā, bet 2 kilometru attāluma viņi atšķir detaļas un krāsas. Taču – gaismā, jo tumsā viņi neredz. Ja strausi sajūt briesmas, viņi bēg. 50-60 kilometri stundā viņiem ir normāls ātrums. Bet, ja jāglābj dzīvība, īsu laiku būs vēl lielāks ātrums. Dabā strausi ir zālēdāji, tāpēc gaļa ir sarkanā krāsā kā liellopa gaļa, taču garšas ziņā atgādina putnu gaļu. Gaļa ir uz muguras un kājām, bet ne uz krūtīm. Tas ir iemesls, kāpēc strausi nevar lidot – viņiem nav krūšu muskuļu un kaula, kas palīdzētu spārniem pacelt ķermeni gaisā,” saka saimniece.
Fermā strausiem baro kombinēto barību, jo cāļiem jāaug ātri. “Konfekte” viņiem ir kukurūza. “Lai gan smadzenes ir mazas, viņi ir iemācījušies ēst no rokas,” saka strausu audzētāja un piebilst, ka pirmais iemesls, kāpēc strausus sāka ķert, bija spalvas. Ar lielām, skaistām baltām spalvām no spārniem senos laikos greznojās lieli un svarīgi cilvēki un dara to līdz mūsdienām. Vēl no strausa spalvām sanākot izcila putekļu slotiņa.
Perē tēviņš
Austrālijas strauss jeb emu ir mazāks – 1,5-1,9 metrus augsts, sver 45 kilogramus, dzīvo aptuveni 15 gadus. Olas sak dēt decembrī, kad ir pirmais sals, un dēj līdz Lieldienām.
“Tā kā Austrālijā sniega nav, tad olai jābūt tumšai, lai to varētu noslēpt. Olu var salīdzināt ar 10 vistu olām – tā sver 700-900 gramus. Emu ir ļoti mazi spārniņi – kā cilvēka plaukstas. Olas perē tēviņš 56 dienas, kad viņš neēd un nedzer. Lai to izturētu, viņam iepriekš jāuzkrāj tauku slānis. Un šie tauki ļoti labi tiek izmantoti kosmētikā. Tēviņu un mātīti var atšķirt pēc balss,” stāsta saimniece.
Izrādās, arī ligzdu veido tēviņš un olas perē, un cāļus pieskata 7 mēnešus. Perēšanas laikā viņš zaudē trešdaļu svara. Mazais emu piedzimst 12 centimetrus gars un 0,5 kilogramus smags. 5-6 mēnešu vecumā viņš skaitās jau pieaudzis.
Tomēr melnas
Vēl interesanti bija uzzināt, ka savannas zebra tomēr ir melna ar baltām svītrām, nevis otrādi.
“Ja jūs ejat pāri ielai pa gājēju pāreju, ko sauc par “zebru”, tur gaišas svītras ir uz tumša ceļa. Zebras arī ir melnas ar baltām svītrām, un zem baltajām svītrām āda viņām ir melna, tāpat kā baltajam lācim. Turklāt zebru svītrojums ir oriģināls, gluži kā cilvēka pirkstu nospiedumi, un pēc tā viņas pazīst viena otru. Svītrojums palīdz dabā noslēpties. Tāpat, skrienot barā, svītrojums saplūst un plēsējam grūti atšķirt vienu dzīvnieku. Vēl svītras palīdz regulēt temperatūru – melnā svītra “aprij” siltumu, bet baltā atstaro to. Un arī kukaiņiem nepatīk tāda strauja krāsu pāreja, tāpēc odi un mušas zebras neaiztiek. Viņu priekšteči savvaļas zirgi un savvaļas ēzeļi bija tumši, tāpēc zebrām āda ir tumša. No zirgiem viņām ir palikuši ļoti stipri zobi, stipras kājas, no ēzeļiem – īsa aste, skaista “frizūra” un raksturs,” stāsta saimniece un piebilst, ka ar zebrām var sadraudzēties, kad ir burkāns, bet vizināties zebras mugurā tomēr ir riskanti.
LIELS UN PINKAINS
Muhu salas dzīvnieku parkā ir aplūkojams arī Āfrikas savvaļas ēzeļu pēctecis – Puatū ēzelis. Ēzeļi tikuši pieradināti pirms 3000–6000 gadiem Ēģiptē vai Mezopotāmijā, bet Puatū ēzeļu šķirne izveidota 17.gadsimtā Francijā, Puatū reģionā. Tam ir liels augums un dīvains kažoks – biezs un pinkains.
70.gados šķirne bijusi tuvu izmiršanai un palikuši tikai 44 šādi ēzeļi. Tagad ēzeļu skaits ir palielinājies, taču joprojām tie skaitās apdraudēti un pārsvarā tiek audzēti šķirnes saglabāšanai. Acīmredzot tāpēc nebiju šādu ēzeli redzējusi.
Puatū ēzelis sver 300-540 kilogramus, aptuvenais mūža ilgums ir 30 gadi. Puatū ēzelim acis izvietotas tā, ka viņš vienlaikus varot redzēt visas četras savas kājas. Pēc rakstura ēzelis esot ļoti draudzīgs un pakļāvīgs, neesot stūrgalvīgs, tomēr varot kaut ko nedarīt, ja viņam tas nešķiet droši.
