Dienvidkurzemes novada Ziemupē atrodas Liepājas neredzīgo biedrības sociālās rehabilitācijas izziņas centrs lauku vidē “Dvēseles veldzes dārzs”.
Mūs sagaida Arturs Kokorevičs, kurs ir ekskursiju vadītājs jau trešo gadu. “Mēs atrodamies Liepājas pusē, māju nosaukums ir “Laivenieki”. Šī vieta jau ir vairāk nekā desmit gadus. Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs ir Māris Ceirulis. Viņš ir ļoti daudz darījis labu cilvēkiem. Viņš pats ir neredzīgs cilvēks. Viņš iedomājās, ka ir arī citi līdzīgi cilvēki, kas dzīvo mājās četrās sienās un gribētu pie dabas atpūsties, veldzēties, atjaunot sajūtas, prasmes,” par ideju iegādāties īpašumu saka Arturs.
Viņš stāsta, ka toreiz viss bijis aizaudzis, bet 12 gadu laikā cilvēki ar dažāda veida invaliditāti dažādu veidu projektos ir paveikuši milzu darbu. “Tas ir tas gandarījums, ka šie cilvēki ar savu veikumu ir pierādījuši, ka var, un kopīgiem spēkiem visu šeit ir veidojuši. Tādā veidā mēs darbojamies. Mums ir viesu mājiņas, kempingu mājiņas, šeit brauc ekskursijās kā uz jebkuru tūrisma objektu apskatīties, atpūsties, notiek arī banketi, semināri. Diendienā varbūt strādā cilvēki ar dažādām īpašām vajadzībām, bet viesis var būt jebkurš,” saka Arturs.
Ideju netrūkst
Uz stenda var aplūkot parastu teritorijas karti un reljefu karti, kas domāta neredzīgajiem. “Karte, kura netiek līdzi izmaiņām. Kaut kas mainās, kaut kas pienāk klāt. Un tas ir normāli, ka attīstās, ka nav apstājies. Teritorija ir vairāk nekā 10 hektārus liela. Karte pielāgota neredzīgam cilvēkam, lai viņam arī būtu priekšstats. Aizveram actiņas un mēģinām iejusties, kā ir neredzīgam cilvēkam!” aicina Arturs. Mēģināt sataustīt augļu dārzu, ceļu, tūjas, mājas ir diezgan grūti.
Liepājas Neredzīgo biedrības simbols ir kurmītis, jo kurmītis ir neredzīgs, čakls, atbildīgs un arī kā mecenātisma simbols. “Šeit viss, ko redzam, ir sociālā uzņēmuma princips. Atbrauc viesi, tūristi, kas paliek uz vairākām naktīm. Tad visa tā naudiņa tiek ieguldīta attīstībā, lai var nopirkt, piemēram, jaunu veļu vai galdniecības materiālus,” stāsta Arturs un piebilst, ka darboties palīdz ziedojumi, tūrisma ienākumi, Labklājības ministrijas dažādi projekti, speciālās subsidētās stipendiātu vietas.
Uzzinām, ka vienīgā krāsa, ko vājredzīgi cilvēki uztver, ir dzeltenā krāsa – to zinātnieki izpētījuši. To redzam daudzviet teritorijā, un Arturs stāsta, ka tāpēc arī pilsētās esot dzeltenā krāsa gar peroniem, sabiedriskā transporta tablo arī ir dzeltenā krāsā, jo tā arī ir vides pieejamība ikvienam.
Arturs stāsta, ka teritorijā ir arī telšu vietas, ir vairāki soli, kas atgādina laivas, jo ļoti tuvu ir jūra, ir futbola, volejbola, basketbola laukumi. “Šovasar ir doma arī mākslīgo zālienu izbūvēt, lai būtu tāds īsts futbola laukums. Idejas un ieceres mums ir katru gadu daudz, neapstājas. Kā saka, katru gadu pa bišķiņam,” saka Arturs. Savukārt pludmales volejbola laukumā, kad noņem tīklu, neredzīgie cilvēki un citi centra viesi ar aizsietām acīm var uzspēlēt pludmales futbolu ar skanošo bumbu.
Viņš pievērš mūsu uzmanību ēkai, kas vēl būvējas, un saka, ka Latvijā tāda vēl nav bijusi. “Tā top lēnam. Šoziem uzlika durvis, logus. Tajā ēkā pirmajā stāvā būs speciāli cilvēkiem ar ratiņkrēsliem pirtis, saunas, sāls istaba. Otrais stāvs ir domāts viesu istabiņām. Mēs ļoti priecājamies, ka pieprasījums pieaug, bet nespējam tikt līdzi – nepietiek tās vietiņas, sevišķi vasarā. Kad ēka būs gatava, atkarīgs no finansēm. Visi ceram, pēc iespējas ātrāk,” teic Arturs. Blakus atrodas dīķis, kas ierīkots tā, lai peldēties varētu arī cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem.
Daudzpusīgas iespējas
Cilvēki ar īpašām vajadzībām paši savām rokām uzbūvējuši apaļu lapeni ar stikla logiem visapkārt. “Filozofiski doma ir tāda, ka tas ir liels koka stumbrs, augšā lapas, zari, ka viss smaržo – no dabīga koka izgatavots, ka visapkārt arī redzams augļu dārzs, kurā ābeles aug, ērkšķogas, upenes. Pēc tam mums pavārīte gatavo ievārījumus, kompotus, kad strādājam, tie ir arī pusdienās. Kad vakaros ir tumšs, augšā lampiņas ļoti skaisti izskatās. Šajā ēkā visu gadu notiek dažādi semināri, banketi, ļoti daudzpusīgas ir iespējas. Trīs reizes nedēļā notiek rehabilitācija, brauc no Liepājas, tas ir gadā 100 stundas,” stāsta Arturs.
Pie kādas ēkas karājas liels zvans. Izrādās, tas ir pusdienu zvans, ko uzdāvinājusi Jūrniecības koledža. Teritorija ir liela, tāpēc zvans tiek zvanīts, kad jāiet pusdienās, lai visi var sadzirdēt.
Interaktīvajā apskates objektā “Dievs radījis” ar tausti vai Braila rakstu jānosaka, piemēram, kādi graudi sabērti maisiņā. Un tad ir iespēja ieiet tumšā telpā, lai pamēģinātu ar tausti pastaigāt pa telpu un sajustu, kā jūtas neredzīgs cilvēks.
Blakus atrodas smaragda tūju labirints. Pēc tam seko Baso pēdu taka, kas ir diezgan iespaidīga, jo ir 610 metrus gara ar desmit metrus gariem atšķirīgiem posmiem. Tur nav tikai akmentiņi un čiekuri, bet arī dažādi uzkāpjami šķēršļi un pat tunelis. Viss domāts cilvēkiem ar dažādu invaliditāti.
Pa ceļam uz Sajūtu parku paejam garām stabiņiem, uz kuriem redzami mazi kurmīši ar ziedotāju vārdiem. Sajūtu parks izveidots saules formā, tā vidū ir strūklaka ar kurmīti, bet apkārt augstās dobes ar dažādiem augiem. Augstās dobes veidotas tāpēc, lai dobes augstums būtu ratiņkrēsla līmenī.
Visi šie objekti veidoti, lai caur dažādām pieredzēm var aktivizēt savas maņas – tausti, dzirdi, redzi, ožu un garšu.
