Tā kā manam tētim vārds bija Jānis, un Jānis bija arī viņa tuvākais un tālākais draugs, par Līgovakara svinēšanu Mūsmājās tika runāts jau no maija sākuma. Mamma gan teica, ka tādus darbus plānot vēl stipri par agru, bet tētis visgudri atrunājās ar savu iecienīto teicienu:
– Lai labi paveiktu kādu darbu, tas ir jau savlaicīgi jāizdomā soli pa solim.
Pēc tik vieda pamatojuma vairs neviens neiebilda viņa prātošanai un dienu no dienas klausījās spriedelēšanā par to, cik lielas mucas vajadzētu izmērcēt un sagatavot alus brūvēšanai, kuru pļaviņu pirmo nopļaut, lai atbraukušajiem viesiem būtu smaržīga gulēšana svaigajā sienā, kurā paspārnē viņus labāk guldīt, kuru stūri klētī vai kūtsaugšā vieglāk atbrīvot no iepriekšējās vasaras sagulējušā siena. Tika pārskatīts arī seno draugu, radu un iespējamo līgotāju saraksts, apsvērtas jaunas aicināmo viesu kandidatūras, pārlūkotas velēnu pagrabiņā noglabātās ar rozīnēm raudzētās bērzu sulas, pārskatītas no dārza ogām brūvētā vīna pudeles, runāts par trušu un vistu kaušanu, siera siešanu un pīrāgu cepšanu. Mamma gan par to visu klusībā smīkņāja, jo – kurš gan nezina, ka līgotāji Zāļu vakarā drīkst nākt arī neaicināti, un Mūsmājās tieši tā arī notika: iztālēm ieraudzījuši vareno ugunskuru, arodskolas audzēkņi brida taisni pāri pār nepļautajām pļavām, lai izlīgotu kādu alus kausu savu skolotāju sētā. Starp viņiem bija gan tādi, kas bikli ieradās caur sētu un tik ilgi skandēja apdziedāšanās ziņģes, līdz Jāņa tēvs ieradās viesus saņemt, gan tādi, kas pa vistaisnāko ceļu plecu pie pleca ciešā ķēdē taranēja aploka dzeloņdrāts žogu un, nedomājot par dzelkšņu radītajām brūcēm, sparīgi metās lēkt pāri ugunskuram. Šim stāstam gan esmu iecerējusi citu virzību, tāpēc – atgriezīšos pie smalkajiem gatavošanās darbiem.
Jau jūnija sākumā tētis bija nolūkojis vietu, kur smuidrākās meijas cērtamas, un gudri sprieda, ka aizaugušā dambja malā šogad kalmes īpaši labas saaugušas – to svaiguma pietikšot visām istabām. Kad no Rīgas ieradās vecmamma, no skapju dziļumiem tika izcelti savulaik pašaustie un raupjie linu palagi – pārmazgāti, vējā žāvēti un rūpīgi velēti. Kaut arī manai maigajai bērna ādai tie šķita pārāk asi priekš gulēšanas, visi zinājām: tos visērtāk izklāt svaigā siena čauganajā blāķī. Vairāki sašūti kopā, tie nesavēlās vienā murskulī pie katras mazākās grozīšanās un pasargāja no nepatīkamās guļvietā sabirušā siena graušanas.
Jūnija vidū tētis izpļāva aploku, kura vidū slējās simtgadīgs ozols. Tieši tā tuvumā gandrīz katru gadu tika kurts Jāņu ugunskurs, klāti galdi un sagaidīti līgotāji. Ar ozolu saistījās arī dziesma, ko Zāļu vakarā izpildīja akordeonu trio un sērīgi piedziedāja visi sanākušie. Tā vēstīja par vientuli ozolu, zem kura zariem reiz sēdējis pārītis. Ja šīs dziesmas laikā man gadījās sēdēt blakus vecmammai, tad jau iepriekš zināju – arī man tāpat kā viņai acīs sariesīsies asaras. Tad kara laikā zaudētais un Krievzemē apglabātais vectētiņš bija mūsu abu sirdssāpes…
Dienā, kad dzirdēju tēti runājam, ka Zāļu vakarā ciemos atbraukšot arī Mārpuķīte, nopietni aizdomājos. Ne starp māsīcām, ne citām ģimenes paziņām nespēju atcerēties nevienu, kurai būtu tāds vārds. Taujāju mammai, vecmammai un mammukai, vai viņas zina tādu Mārpuķīti. Minēju: varbūt tā kāda Māra, kurai šāds mīļvārdiņš piešķirts? Viņas tikai savādi smaidīja un atbildēja:
– Gan jau drīz pati ieraudzīsi.
Prasīju tētim, bet viņš atkārtoja to pašu – gan jau.
Neizprotamais smaids lika izdarīt pašai savus secinājumus – tas varētu būt patīkams pārsteigums, iespējams, kāda man nezināma meitene. Manā iztēlē Mārpuķītes vārds iespējamo viešņu samazināja līdz manam vecumam – ne vairāk par divpadsmit gadiem, bet, kad atcerējos tantes ar citu puķu vārdiem, sapratu, ka esmu alojusies. Vijolītei un Lilijai jau sen bija sirmi mati, nez, kā būs ar to Mārpuķīti…
Tagad arī mani bija pārņēmis Zāļu vakara gaidīšanas drudzis – nepārtraukti bija jādomā par Mārpuķīti un to, kā viņu izklaidēt, ko parādīt, ko abām kopā padarīt. Tā kā viņas vecums man palika mīkla, ar domāšanu negāja viegli. Atkal un atkal glaudos pie kāda sāna, lai mīļi izlūgtos šo slepeno informāciju, līdz vecmammai tas galīgi apnika un viņa kādā dienā sāka man stāstīt par mārpuķītēm. Dzirdēju, bet nesapratu, kāpēc viņa tā zīmīgi izrunā un uzsver dažus vārdus, it kā es pati nezinātu, kā šīs puķītes izskatās! Balti rozā mārpuķīšu noriņu ap Mūsmājām netrūka.
Viena no tām bija izpletusies nelielā ieplakā pašā pagalma viducī, kur pēc lietus parasti sakrājās milzīga peļķe, un mazā ziedu noriņa pārvērtās par mārpuķīšu ezeriņu. Tiesa, lietus laikā mazie ziediņi aizvērās, bet mēs tāpat zinājām – tās tur ir. Tad Zirnītim tika uzrotītas bikses, man pieteikts uzspraust svārkus, un bradāšana, lēkāšana un šļakstināšanās varēja sākties. Kājām tas bija fantastisks baudījums – maigais zāles segums tik tīkami kņudināja pēdapakšas, ka tā vien gribējās visā augumā iegulties mazajā ezeriņā. Par mārpuķīšu ziediņiem daudz neuztraucos, jo zināju – drīz vien peļķe izžūs un mazie ziediņi atkal pacels savas galviņas. Zināju arī to, ka šis spītīgais un stiprais augs spēj dziedināt. Mammuka savulaik tika skubinājusi vasarā ēst mārpuķīšu ziedus, lai ziemā nesāpētu zobi. Tāpat ne reizi vien esmu ārstēta ar mārpuķīšu kompresi – uz marles gabala uzsmērētu saspaidītu zaļu lapu putriņu, kas patiešām labi līdzēja pret nobrāzumiem un sasitumiem, kā arī odu un nātru kodumiem.
Dzirdēju, kā vecmamma īpaši uzsver vārdu “sīrups”, stāstot par to, kā mammuka no mārpuķītēm gatavojusi zāles pret saaukstēšanos un klepu: mazās burciņās kārtu kārtām klājusi mārpuķīšu ziedus un medu un pēc trim nedēļām izkāsusi. Jā, it kā atcerējos kaut kad redzējusi kambarī tādu plauktu ar mazām burciņām, no kurām man reizēm deva panašķoties. Apstiprinoši bildu, ka bija patiešām gards, bet, kad vecmamma jautāja, vai atminos, kur tās visas burciņas palikušas, samulsu un aizdomājos: kāpēc viņa domā, ka es to varētu zināt? Tak nevar būt, ka es vai Zirnītis to daudzumu pa kluso būtu kaut kā iztukšojuši?
Vecmamma pati uz šo mīklu atbildi nedeva, vien ieteica kārtīgi padomāt, atcerēties, tad arī zināšot, kas tā tāda Mārpuķīte ir. Interesanti gan, kāda saikne varētu būt starp sīrupa burciņām kambarī un Mārpuķīti… Vai tiešām viņa būtu tā ēdelīgā meitene, kas tās iztukšojusi? Pārņemta ar šiem neatbildētajiem jautājumiem, arvien nepacietīgāk gaidīju Zāļu vakaru un Mārpuķītes ierašanos. Gan jau viņa zinās īsto atbildi.
Pirmie līgotāji – krustmātes aicinātie aktieri – ieradās jau agrā pēcpusdienā, kad Mājas uzpošanas darbi vēl nebija īsti pabeigti. Ieraudzījuši milzīgo meiju kalnu, ko tētis bija atvilcis no purviņa, viņi ņēmās gatavot goda vārtus, apspraudīt visu ēku spāres un durvju aplodas. Kad materiāla pietrūka, paši metās uz purvu, lai atvilktu divreiz lielāku meiju kravu un bērzu smaržu ienestu visās istabās. Saplūkto pīpeņu un citu pļavas ziedu kalnu mēs ar mammu un vecmammu jau gandrīz bijām izpinušas vainagos, kad no Latvijas otras malas ieradās tēta tālākais draugs Jānis. Kopā ar viņu bija vēl divi onkuļi, kurus it kā biju redzējusi, bet vārdus neatcerējos. Šie gan teicās, ka arī esot Jāņi, jo Zāļu vakarā visi esot Jāņi. Mazpamazām pagalms pildījās ar balsīm un dziesmām, un es ar bažīgām trīsām gaidīju ierodamies Mārpuķīti.
Ugunskurs jau bija iekurts, galds uzklāts, alus sapildīts glāzēs un jau raisīja veiklas mēles, kad pāri rasotajai pļavai ieradās tēta kaimiņš jeb tuvākais Jānis. Braši valdīdams akordeona plēšas, viņš smejot apdziedāja visus izsalkušos jāņabērnus, kas visu alu jau izdzēruši, sieru noēduši un kaulus vien viņam atstājuši. Un tad es to izdzirdēju – kāds izsaucās:
– Skat, Mārpuķīte arī klāt!
Kā tā? Kāpēc es viņu neredzēju? Pārskatīju uz soliem un segām sēdošo sejas, starp tām nebija nevienas meitenes. Tikko bija un prom aizsteidzās? Kur viņa slēpās? Apņēmīgi nostājos uzklātā galda galā, no kurienes itin labi bija pārskatāmi visi sanākušie. Manīju, ka attālāk tumsā kustas vēl kādi stāvi – varbūt viņa ir tur?
– Mārpuķītei arī ielej! – atkal izsaucās tā pati balss, un viens no svešajiem Jāņiem sniedza tukšu glāzi vīrietim, kurš stāvēja pie alus mucas. Vēroju, kā virs glāzes paceļas putu mākonis, kā pilnā glāze ceļo no rokas rokā un apstājas pie tuvākā Jāņa. Nevar būt! Kā tad tā? Bet Mārpuķītei? Uzreiz gan arī iedomājos: kas tad tā par Mārpuķīti, kas dzer alu? Kaut kas te noteikti nebija kārtībā.
Prāvs laiciņš pagāja, kamēr sapratu: citas Mārpuķītes patiešām nebūs. Nez kāpēc tieši tēta draugu tuvāko Jāni kāds centīgi uzrunāja ar šo vārdu. Manīju gan arī to, ka Jānim tas īpaši nepatīk – saraucis pieri, viņš nikni skatījās pār akordeonu un vienu pēc otras izkampa trīs alus glāzes. Nudien, tādas slāpes, it kā tuksnesi būtu šķērsojis, nevis rasas pielietu pļavu!
Pamanījusi vecmammu pieceļamies no galda un dodamies uz Māju pusi, steidzu viņai pakaļ.
– Es tagad zinu, kurš ir Mārpuķīte! – priecīgi saucu. – Tikai nezinu, kāpēc tā.
Manīju, kā vecmammas sejā pazibēja smaids.
– Vai tiešām tu vēl neatcerējies?
Centos, bet nekas nesanāca. Varbūt tāpēc, ka domāju par meiteni, bet tagad izrādījās – tēta draugs.
– Pirms divām vasarām arī tepat līgojām – pie ugunskura un klāta galda, – vecmamma iesāka. – Līgotāju bija nedaudz, tāpēc tavs tētis un Antriņa izdomāja ugunskurā sakurināt aploka malā jau pavasarī samesto sauso zaru kaudzi. Abi bija tik ļoti aizrāvušies ar darbu, ka negribēja pārtraukt arī tad, kad Jānis paziņoja – vīna karafe esot tukša. Tad nu tētis uzticēja Jānim aiziet uz virtuves kambari un no lielās pudeles karafē iepildīt raudzēto vīnu. Pabrīdināts, ka lielo stikla trauku nevajag ne celt, ne gāzt, tikai nedaudz ar trubiņu iesūkt, Jānis teciņiem aizsteidza uz kambari. Tikmēr kāds no atnākušajiem bija paņēmis Jāņa akordeonu un sācis dziedāt. Pārējie priecīgi vilka līdzi un tā aizrāvās, ka aizmirsa gan par Jāni, gan par vīna karafi. Atcerējās vien tad, kad viņš, plati smaidīdams, nāca pāri pār tiltiņu un katrā rokā turēja pa trīslitru burkai.
– Paklau, Jān, tev tas vīns bija saskābis, tāpēc es to uzlaboju, – viņš sauca jau pa gabalu un izskatījās vareni laimīgs.
Tētis laikam nesaprata, par ko kaimiņš runā, jo turpināja darboties gar ugunskuru.
Teikto sadzirdēja mamma un tūlīt arī prasīja, ko Jānis ar to domā, vai tiešām vīnam cukuru piebēris?
– Nē, nē, tik dumjš es neesmu, – Jānis atbildējis. – Cukuru vīnam nedrīkst. Tev tur plauktā bija tādas mazas burciņas ar šķidru medu, un es padomāju – ko tā manta tur stāv, ja īstais laiks to likt lietā. Tā nu es tās burciņas izlaistīju pie vīna, un tagad ir tik gards, ka mēli var norīt! Īsts karaļu dzēriens – medvīns!
Pie ugunskura sēdēja arī mammuka un, sapratusi, ko Jānis izdarījis, skaļi izsaukusies:
– Tu izlēji visas manas klepus zāles? Visas mārpuķīšu sīrupa burkas?
Jānis sākuma nesapratis, iebildis: – Nē, es tikai tās medus burciņas!
Mammuka viņam pretim – vai tad pēc garšas nejutis, ka nav medus? Jānis palicis pie sava: nudien medus bijis, īsts medus! Mammuka noskaitusies, kampusi šo aiz rokas un vedusi līdzi uz kambari, bet tur – plaukts ar tukšām sīrupa burciņām. Kaut kur pašā aizmugurē vien dažas aizķērušās.
– Visas manas mārpuķītes tu esi iztempis! – mammuka šķendējusies. – Ar ko es tagad bērnam klepu ārstēšu? Ak, tu, mārpuķīte tāda!
Jānim pa to laiku medainais skurbums tā kājas sapinis, ka šis, soli rakstā likdams, izmeimurojis pa durvīm un turpat pagalmā nokritis tieši mārpuķīšu noriņā.
– Pareizi, mārpuķītes vieta pie citām mārpuķītēm, – viņa dusmīgi noteikusi un, atstājusi Jāni pagalmā atskurbstam, gājusi atpakaļ pie ugunskura. Kad viņai prasījuši, kur palicis Jānis, mammuka tā arī atbildējusi – mārpuķīte atpūšoties pie citām mārpuķītēm. Protams, ka viņas teikto neviens nav sapratis, bet garāku paskaidrojumu dzirdējis tikai retais – akordeons turpinājis spēlēt un līgotāji dziedāt.
Es laikam arī tobrīd būšu bijusi starp dziedātājiem, jo mammuku, stāstot ko tādu, neatcerējos. Mamma gan apgalvoja, ka vēl pāris dienas daži smīkņājuši par mārpuķīšu vīnu un tuvāko Jāni, kurš pēc tās nakts dabūjis jaunu vārdu. Žēl gan, man tomēr labāk būtu paticis, ja tā būtu kāda jauka meitene, bet – arī ar Zirnīti mēdz būt interesanti, īpaši, ja varam plunčāties mārpuķīšu ezeriņā.
