“Mēs šo īpašumu nopirkām pirms četriem gadiem. Te viss bija aizaudzis,” stāsta Lienīte Leišavniece. Viņas dēls Jānis ir absolvējis Latvijas Jūras akadēmiju un jau sesto gadu dodas jūrā. Viņš strādā uz naftas kuģa un ir ceturtais mehāniķis.
“Dēls vēlējās, lai ir īpašums pie ūdens. Viņam bija sapnis, kad no darba jūrā tiek mājās, lai var atpūsties pie ūdens. Un viņš meklēja, līdz atrada šo vietu, kas bija pārdošanā,” stāsta Lienīte. Jānis piebilst, ka grūti bija atrast. “Un tad paveicās!” saka Jānis.
Šobrīd lēnām īpašums tiek sakopts. Dzīvojamās mājas tur pagaidām nav. Top lapene, paši pagaidām pārnakšņo dzīvojamajā treilerī.
Paļaujas uz savām sajūtām
Ja Lienīte priecājas par katru uzziedējušo puķi, kas iestādīta, un plāno, kur un kā vēl varētu veidot dobes, tad ģimenes vīrieši ir praktiķi un vizualizē, kur būs pirts, garāža un nākotnē, iespējams, arī viesu māja tiem, kas vēlēsies baudīt klusumu. “Būšot šķūnis un garāža, un ne visur atļauj man izvērsties. Tad kur lai stādu?!” smaidot joko Lienīte.
Pašlaik “Iežupē” zied ne tikai rozes, bet arī krāsainie un smaržīgie flokši. Dobēs ir rasta vieta arī hortenzijām, bet tās pagaidām gan vēl nezied. Savukārt iespaidīgā Lienītes peoniju kolekcija jau noziedējusi. Viņai ir apmēram 50 šķirņu peonijas. “Pasūtu, kuras iepatīkas. Ir agrās un vēlās. Nedrīkstu braukt ne uz vienu stādu audzētavu. Tā tiešām ir kā slimība,” atzīst Lienīte.
“Kovida” laikā viņa pieteicās ainavu veidošanas kursos. Ainavu veidošana ir stāsts par skaistumu, ko uzburam sev apkārt, un Lienītei tas ir svarīgi. Noslēguma darbā bija jāizveido dobe. “Novērtēja to ar 9 ballēm. Kursos stāstīja, kādi augi, ziedi sader vienā dobē, bet vairāk tomēr es paļaujos pati uz savām sajūtām,” atzīst Lienīte.
Viņai patīk ziedi, kas smaržo. “Bet man te laikam ir sastādīts viss, kas patīk, un lielākais prieks ir tad, kad uzzied. Tagad gaidu uzziedam hortenzijas. Gribu redzēt, kā tās ziedēs. Vasara ir tik skaista! Tā jāķer ciet, kamēr var!” smaida Lienīte.
Šogad “Iežupē” iestādītas arī vīnogas. “Lūkojāmies pēc tādām, kuras nav jāapsedz. Kad būs raža, to vēl redzēs,” saka Lienīte. Savukārt turpat netālu iestādītie kadiķi pēc laika veidos dzīvžogu.
Ir arī mazdārziņš, kurā aug kartupeļi, dilles, lociņi, burkāni. Iestādīti augļu koki. “Pa ziemu stādiem apkārt liekam sietus, jo te nāk mieloties meža zvēri. Savukārt rozēm un hortenzijām es apakšā lieku sietu, lai netiek klāt ūdensžurkas un nenograuž. To te ir daudz. Zālāju pļaujam ar traktorīti. Tas, protams, prasa laiku. Daudzi te vēlas atbraukt ciemos. Lai aizbrauktu atpūsties pie jūras, ir tālu, tad te var to darīt. Un te neviens netraucē. Dari, ko gribi,” saka Lienīte.
Brangie lomi un draudzīgas sacensības
Cepļa dīķis padara šo vietu vēl pievilcīgāku, un dīķis ir bagāts ar zivīm. Lienīte ar dēla un vīra palīdzību tikusi pie vairāk nekā septiņus kilogramus smagas līdakas. Reizēm, kad atbrauc radi un draugi, tiek rīkotas pat makšķerēšanas sacensības. “Te kolhoza laikā it kā ir bijis karpu barošanās dīķis. Blakus tek Iežupe, līdz ar to šai vietai tāds nosaukums,” stāsta Lienīte.
Savukārt Jāņa lielākais loms no Cepļa dīķa ir trīsarpus kilogramus smaga līdaka. Zaļsvārču dīķī netrūkstot. Kādā dienā, pļaujot zāli un palaikam atnākot līdz dīķim, ticis pie trim līdakām. Ja agrāk viņš makšķerēt devās uz Aivieksti vai citviet, tad tagad to dara tikai Cepļa dīķī.
Kad Jānis ir jūrā un kuģis stāv uz vietas, viņš ir ticis arī pie branga jūras zivju loma. “Daudzās valstīs gan to darīt nedrīkst, jo var tikt pie soda. Bet, piemēram, kad biju Nīderlandē, tad makšķerējām skumbrijas. Noķērām tās simtiem! Iemet četrus āķus, un uzreiz ir zivis, un ik pēc dažām sekundēm tik met un atkal ir zivis. Saķērām tās spaiņiem un tad kaltējām mašīntelpā. Garšīgas,” stāsta Jānis.
Pavisam drīz viņš atkal dosies jūrā. Jāņa grafiks: četri mēneši jūrā, četri mājās. “No Rīgas lidošu uz Dienvidkoreju un tad no Dienvidkorejas došos uz Aļasku. Man patīk savs darbs,” saka Jānis.
