Latviešiem kapusvētki allaž bijuši goda diena. Dažiem šī diena ir kā svētceļojums uz dzimto pusi, lai satiktos ar radiem un sen neredzētiem paziņām; dažiem – atcerēšanās un klusu iekšējo sarunu laiks.
Tad neredzamā saikne ar tuviniekiem it kā kļūst smeldzīgāka, sensitīvāka, un ir neizsakāmi labi, ja izdodas satikt kādu, ar ko dalīt savu sāpi un kavēties atmiņās. Pieminēt, atcerēties, pārspriest, pasērot – tieši tādus savus pirmos kapusvētkus atceros no bērnības: mammuku, vecomammu, mammu un tēti, krustmāti, deviņgadīgo sevi un trīsgadīgo brālēnu Hariju stāvam vai sēžam pie Liedskalniņu dzimtas kapakmens Ušuru kapos. Ak, jā, un tur klāt vēl Alfrēds – tētuka sens draugs. Kaut desmit gadus jaunāks par viņu, toties krietni vairāk “biszāļu un pulvera baudījis”.
1967.gada augustā kapos atdusējās tikai vecvectēvs jeb tētuks, vien pirms sešiem mēnešiem zemes klēpī guldīts, tāpēc mūsu un tuvu paziņu atmiņās vēl itin dzīvs. Sērās pieliektām galvām lūkojāmies uz milzīgajā granītā iekaltajiem burtiem, uz ozollapas ieskauto āmuru un jau nez kuro reizi klausījāmies krustmātes vēstījumu par šo ciļņu izvēli. Ozollapa simbolizējot tos trīs ozolus, kas pirms vairāk nekā četriem gadu desmitiem iezīmējuši iegūtās zemes robežas un joprojām tur slejas kupli un zaļoksni, bet āmurs – Liedskalniņu dzimtas stipros vīrus, kas jau vairākās paaudzēs pratuši sajust, šķelt un celt akmeni – būvēt stiprus pamatus, sliet sienas, mūrēt krāsnis un gudri klusēt par parasto laukakmeņu savdabīgo spēku.
Atceros, ka ik palaikam pie mums pienāca kāds tētuka paziņa, noglauda mammukai plecu un atstāja kādu savu atmiņu stāstu. Pienāca un pulciņā palika arī vecmammas radi, tēta radi, vecāku darbabiedri… Saskandināja pa mēriņam, uzkoda pa pīrādziņam, pateica virkni siltu vārdu un ar pateicību pieņēma uzaicinājumu vakarā kopā pasērst Mūsmājās. Nevarētu teikt, ka tolaik mani šie stāsti ļoti interesēja, tomēr audzināta biju rātni stāvēt blakus un gaidīt mammas aicinājumu doties tālāk. Visi svinīgi saposti, kā noteica tā laika reglaments: vīrieši – uzvalkos un baltos kreklos, sievietes – vienkrāsainās kleitās vai kostīmos, mēs ar Hari – svaigi gludinātās drēbēs, nopietnām sejām, stāvējām blakus pieaugušajiem, vērojām apkārtējos un centāmies saprast kaut ko no notiekošā.
Padomju laikos gan šiem svētkiem bija cits nosaukums – mirušo piemiņas diena, kad sanākušos piederīgos uzrunāja kolhoza vai ciema padomes priekšsēdētājs, sabiedriskais izvadītājs vai kāds inteliģents cilvēks, kuram bija skaidra, skanīga un tekoša valoda. Šim svinīgajam brīdim kapsētā bija īpaši atvēlēta vieta. Ušuru kapos – kokiem ieskautā laukumā rindās izvietoti gari dēļu soli un tiem priekšā tribīne kapu svētku runātājam, kā arī neliels paaugstinājums pūtēju orķestrim. Uz piemiņas dienas runu šajā laukumā pulcējās gan vidējā, gan vecākā gadagājuma ļaudis, gan tie, kuriem vēl nebija rimusi zaudējuma sāpe.
Kurš no vadības pārstāvjiem tajā gadā teica svinīgo runu, gan neatceros, toties spilgti palicis prātā tas moments, kad pūtēju orķestris, kas pēc piederīgo vēlēšanās ar skaņdarbu godināt aizgājējus apmeklēja daudzas kapavietas, piestāja arī pie vecvectēva kapa. Biju jau dzirdējusi, ka daudzviet kapos skan mūzika, un nu beidzot ieraudzīju. Pateikuši īsus ievadvārdus, pieci uzvalkos tērpti vīri nospēlēja sēru melodiju “Maza biju, neredzēju”. Laikam jau uztvēru to dziļi personiski vai arī izpildījums bija ļoti aizkustinošs, bet manas acis piepildījās asarām. “Celies augšā, tēvs, māmiņa, es pacelšu velēniņ…”
Kad pūtēji apstājās pie nākamās kapavietas un izpildīja man labi zināmo “Tec, saulīte, tecēdama”, pat gribēdama nespēju padziedāt līdzi, jo parasti, kopā ar vecmammu dziedot šo dziesmu, arī bez tik izteiksmīga pavadījumu jau otrajā pantiņā pie rindiņām “Aiznes manai māmuliņai simtu labu vakariņ’” man visai bieži aizlūza balss. Tagad līdz dvēseles dziļumiem saviļņojošās mūzikas pavadījumā vārdi vispār izrādījās lieki…
Vēlākajos gados, kad mirušo piemiņas dienas runas teikšana tika uzticēta manam tētim, bieži vien kopā ar mammu tiku sēdējusi uz pelēkajiem koka soliem un centusies ieklausīties tēta runātajos vārdos: par cilvēka mūžu un aiziešanu, par dzīvi, par palicēju sērām un mūžības ceļu. Iepriekšējā vakarā Mūsmājās bija ciemojies tēta darbabiedrs Pēteris un lūdzis piemiņas runā ar kādu skaistu četrrindi godināt nesen mirušo māti. Zināju, ka tādu personisku lūgumu izsaka daudzi un ir pat gatavi par šādu lirisku piemiņas brīdi samaksāt (ja pareizi atceros, tad takse bija pieci rubļi), tāpēc mamma jau savlaicīgi bija pārlapojusi neskaitāmus dzejas krājumus, izrakstījusi atšķirīga garuma un noskaņas tekstus, ko varētu izmantot dažādos gadījumos. Zināms taču, ka cilvēks var aiziet mūžībā agrā jaunībā, dzīves ceļa sākumā, brieduma gados, vecumā…
Atceros, ka jau tolaik mirušo piemiņas dienās kapu apmeklētājiem tika izsniegtas tipogrāfijā izdrukātas dziesmu lapiņas, kurās bija iespiesti ne tikai kopā dziedamo dziesmu teksti, bet arī pēdējā gada laikā mirušo cilvēku uzvārdi. Tētis tās apzinīgi glabāja, un mēs ar vecmammu pēc tam rūpīgi izpētījām. Man šīs lapiņas kļuva par tādu kā sēru dziesmu grāmatu, kaut laika gaitā lielas izmaiņas to saturā netika piedzīvotas. Aizgājēju saraksts, kas lapiņā aizņēma vismaz trešo daļu, katrā mirušo piemiņas dienā izraisīja slāpētas vaimanas ļoti līdzjūtīgās vecmammas dvēselē: “Ak, vai tiešām? Kādas šausmas! Nē, tas nevar būt! Arī viņa? Vēl tik jauna! Un tā mēs arī nesatikāmies…” Katru šo sērīgo tirādi noslēdza rezignētais: “Cik nu man vairs atlicis…” Zināju, ka pieklājas sacīt: “Vecomam, tu tak vēl tik jauna! Tev ilgi jādzīvo!” – bet klusībā aizdomājos: “Kā gan to var zināt, cik ilgi?”
Dodoties uz saviem pirmajiem mirušo piemiņas svētkiem, vēl nezināju, ka kapsētas tālākajā malā sarindojušies autoveikali un pārvietojamās bufetes. Tur garās rindās sastājuši ne tikai vienkārši galdi ar ziediem un svecītēm, bet arī stiklotas vitrīnas, no kurām jau iztālēm pretim dvesa kārdinošu kanēļmaizīšu, saldumu un dažādu gaļas izstrādājumu aromāti. Turpat blakus savus sānus aicinoši spīdināja vīna un degvīna pudeles ar krāsainām etiķetēm, bet visgarākās pircēju rindas veidojās pie izlejamā alus un kvasa mucām. Starp veikalu preču tirgotājiem atradās arī tādi, kas grozos bija salasījuši pašmāju produkciju: sulīgus baltos dzidros un kārdinoši saldos cukuriņus, pārdošanai paņēmuši arī kādu medus burciņu, pašceptās maizes kukuli vai siera rituli. Daži tirgotāji bija iemanījušies ratos iemest arī kādu praktisku lietu: vilnas dzijas šķeteri, rakstainu deķi, kupli sasietu zaru vai pirts slotu, svaigi tēstu koka grābekli. Tagad šķiet neticami, ka tieši tādā kapusvētku tirdziņā mana vecmamma reiz dabūja (vai varbūt iemainīja) baltu Angoras trusi, bet tētis, kurš vairākus gadus bija sabiedriskais izvadītājs – kāda aizgrābta klausītāja dāvātu sivēnu. Tētis no tribīnes esot tik aizkustinoši pieminējis visus aizgājējus, tajā skaitā arī kuplas ģimenes cienmāti, ka viens mazs sivēns esot tikai tāda niecīga pateikšanās.
Man kā deviņgadīgam lauku bērnam šādas kapusvētku bufetes, kas šurp atbrauc tikai reizi gadā, šķita īpašs notikums un tur dabūtie kārumi – neparasti gardi. Redzēju, ka tieši tikpat pacilāts jutās arī brālēns, kaut viņam gan jau netrūka Rīgas gardumu. Apmulsuši no dāsnā tirgotāju piedāvājuma, ilgi nespējām kaut ko konkrētu izvēlēties, tāpēc, nākamajā gadā pošoties uz mirušo piemiņas svētkiem, jau savlaicīgi prātojām, ko šoreiz gribētu nogaršot. Līdz ar to rātnā stāvēšana svešo onkuļu un viņu pavadoņu priekšā mums šķita īpaši garlaicīga. Un kur nu vēl tā matu bužināšana, vaigu knaibīšana un pārspīlētā izsaukšanās! “Ak, jūsu meitiņa jau tik liela izaugusi? Vai tiešām šis apaļvaidzis ir jūsu mazais dēliņš? Cik gan ātri tas laiks skrien…” Mūsu pirmajos kapusvētkos gūtie iespaidi par kārumiem bagātajām bufetēm kājām neļāva mierīgi stāvēt, kaut vecāki piekodināja: rātni, mierīgi un paklausīgi. Par dīku sēdēšanu uz pelēkajiem soliem vispār nebija ko domāt, daudz svarīgāk bija kādā no bufetēm nopirkt pudeli limonādes, magoņmaizītes un konfektes. Bija tolaik tādas citādākas – kā mazi strīpaini, spīdīgi spilventiņi ar gardu krēmu viducī, ilgi sildīt rokā tās nedrīkstēja, lai pirksti nesaliptu. Un kakao bumbiņas, no kurām ne tikai pirksti, bet arī mēle un zobi krāsojās brūni.
Tie pirmie kapusvētki – tie tā arī prātā palikuši kā visneparastākie, jo, kaut arī godprātīgi, atbildīgi un cēli iesākušies, izskanēja visai jautrā toņkārtā.
Ja līdz šai dienai Mūsmāju sētā liela radu un draugu pulcēšanās notika Jāņos, tad šis vakars izvērtās gluži neparedzams – dienā kapos satikto un ciemos aicināto draugu un paziņu pulciņš galu galā pietuvojās pussimtam! Labi, ka daži nācēji bija pratušies paņemt līdzi kādu uz galda liekamu kumosu un kādu mēriņu piemiņas vārdu stiprināšanai. Akordeonisti izcēla savus mūzikas instrumentus, un svētki Mūsmājās varēja sākties. Nevienam vairs negribējās mērot tālo ceļu uz tautas namu, kur kapusvētku svinētājiem par prieku parasti tika rīkota zaļumballe vai spēlēts teātris.
Salasījies bija arī paprāvs bērnu bariņš, starp kuriem daži izrādījās izcili dejotāji, daži – dziedātāji, daži – cirka mākslinieki, un, pēc manas mammas un krustmātes vēlēšanās tika sarīkots īsts koncerts. Kā šodien atceros – improvizācijas netrūka: solo ārijas tika sacerētas uz vietas, polku lēca visi, kas sēdēja pagalmā, žonglieri no galda čiepa karotes un īsās distances uz ātrumu skrēja visi, kam nebija slinkums. Protams, bija arī teātris, jo mēs ar Hari tolaik jau bijām iestudējuši pāris princešu un prinču-glābēju izrādes. Vakars pienāca nemanot. Tikai krietnai krēslai iestājoties, tētis atcerējās, ka tā arī nav manījis mājup atgriežamies Alfrēdu – tētuka seno draugu, kurš pie mums bija ieradies jau nedēļu pirms kapusvētkiem.
Dienas gaitā daudzreiz tikām viņu redzējuši – gan pie kapa, gan uz pelēkajiem dēļu soliem, gan pie pūtējiem… Pēc tam pie bufetēm, tad kādos ratos sadzeram ar paziņu, tad – apstaigājot kapsētu. Vecmamma viņu manījusi pie Rūda kapa saskandinām glāzīti ar dēliem, tētis redzējis sadzeram ar Valentīna sievu, vēl kāds atcerējās redzējis sēžam gluži citā vietā… Kad tētis Alfrēdu aicinājis braukt mājās, šis atteicis, ka vēl pāris vietās jāpiestāj un gan jau tad arī kāds viņu pa ceļam līdz sētai atvedīšot.
Par laimi, pie mums tovakar ciemojās arī daži tēta darbabiedri, un viņu rīcībā bija tolaik populārais “gaziks” jeb “divkabīne”. Tad atklājās, ka šoferis jau sen iekampis pāri mēram un tikai Juris vienīgais neesot piesūcies ar degvīna grādiem. Tiesa, braukt viņš protot vien iesācēja līmenī, bet, ja citi neiebilstot, viņš esot gatavs sēsties pie stūres un kopā ar manu tēti doties Alfrēda meklējumos. Skaidrīte gan izteica minējumu, ka var būt nepieciešama arī mediķa palīdzība, bet mana mamma viņas kandidatūru noraidīja un pati devās līdzi.
Meklēšanu viņi esot sākuši no tētuka atdusas vietas – sen zināma gudrība: ja esi pazaudējies, atgriezies sākuma punktā. No visām pusēm apstaigājuši pieminekli, saukuši Alfrēdu vārdā, bet atbildi nesaklausījuši. Tad visi kopā līkumojuši pa kapsētas plašākajām stigām un celiņiem, un laiku palaikam ūjinājuši. Tad izlēmuši sadalīties un izklīduši trīs dažādos virzienos. Klīduši, līdz beidzot paši viens otru nobaidījuši. Mamma pirmā atgriezusies pie tētuka kapavietas un, klusumā sēdēdama, sadzirdējusi dīvainu troksni: tā kā smilkstēšanu, īdēšanu, grabināšanu. Nobijusies un pielēkusi kājās. Pamanījusi tēti, viņa steigusies pretim, satraukti stāstīdama, ka no tētuka kapa nākot dīvaini trokšņi. Ieklausījušies abi. Sākumā neko neesot dzirdējuši, bet pēc kāda laiciņa – nudien, tāda kā skrāpēšanās, stenēšana, vaidēšana… Vēlreiz rūpīgi apstaigājuši kapakmeni, bet neko aizdomīgu nepamanījuši. Apsēdušies uz akmens soliņa un satrauktiem prātiem gaidījuši Juri. Ja nu viņam arī gadījies pazust?
Pēc brīža atkal atskanējis troksnis, kā tētis teica: izteikta zobu klabināšana, turklāt no blakus esošās, sen nekoptās kapavietas, ko gluži nepieejamu padarījis pāraugušo tūju dzīvžogs. Skaidrā prātā neviens tam cauri nelīstu, un, ja jautājumam pieiet ar padomju laikiem raksturīgo ateistisko domāšanu, kāds nelabais vai spoks tas arī nevarētu būt. Ja nu tieši tur meklējams pazudušais Alfrēds?
Saņēmis dūšu, tētis pamazām spraucies cauri biezi saaugušajam žogam. Brīdi vēlāk no viņa saucieniem kļuvis saprotams, ka meklējamais tur patiešām atrodas. Saritinājies embrija pozā, cieši apskāvis sen krāsu zaudējušu krustu, kapu kopiņas mīkstajā sūneklī gulējis Alfrēds. Tad arī radies izskaidrojums savdabīgo skaņu izcelsmei – Alfrēda rudajās, kuplajās ūsās paslēptā mute joprojām nebija atlaidusies no tukšās degvīna pudeles kakliņa.
Pamodināt un iecelt mašīnā viņu tomēr izdevies viegli. Arī pagalmā Alfrēds izkāpis itin veikli un tūlīt devies pie ciemiņiem. Tie aiz priekiem, ka pazudušais veiksmīgi atradies, tūlīt steigušies ar sirmgalvi saskandināt, bet šis, vienā kampienā izmetis mazo mēriņu, steigšus piesēdis uz dīvāna malas, tad mirklī apgūlies un sācis krākt.
Atvadoties ciemiņi visi kā viens atzinuši, ka šie svētki patiešām izdevušies labāki nekā zaļumballe, pēc gada noteikti derētu atkārtot.
