Ja esat skaistajā Kuldīgā, noteikti apmeklējiet “Dzīvo muzeju “Senās Kuldīgas stāsts””. Tur jūs nonāksiet pavisam citā laikā un diezgan uzskatāmā veidā uzzināsiet par Kuldīgas pirmsākumiem. Hologrammas, kustīgas lelles, skaņas, gaismas un kustību efekti – tas viss pārsteidz, pabiedē un uzjautrina reizē. Muzejs atrodas pagrabstāvā. Pusstundā izejam cauri septiņām telpām un vairākiem gadsimtiem.
“Jūs atrodaties pilsētā vārdā Goldingena. Šo vārdu mums iedevuši vācieši, kuri šeit sāk būvēt mūra pili 1242.gadā. Pils esot bijusi tik skaista un krāšņa, ka garāmgājēji esot dēvējuši to par zelta pili. Tā radies vārds Goldingena,” ar šādiem vārdiem tumsā sākas stāsts par seno Kuldīgu. Tad pamazām visapkārt logos iedegas gaismiņas un visapkārt skan viduslaiku pilsētas trokšņi – nu gluži kā filmās.
Pils atradusies ļoti stratēģiskā vietā – sauszemes un ūdens ceļu krustpunktā. Tajā laikā pa Ventu peldēja plosti un pārvadāja visādas preces. “1378.gadā Goldingena kļūst par oficiālu Rīgas pilsētu, tas dod iespēju iestāties Hanzas savienībā. Pēc 200 gadiem notiek Livonijas karš. Goldingena nonāk Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Pilsēta nonāk valsts dzimtas pārraudzībā, un šī dzimta ir Ketleru dzimta. No tās nācis arī mūsu iemīļotais hercogs Jēkabs,” saka gide un aicina doties tālāk ceļojumā – nākamajā telpā.
Kārtību panāk ar sodiem
“Kā jau zināms, katrā ģimenē, pilsētā un valstī ir arī sava kārtība. Bet diemžēl kārtību nevar panākt bez sodiem,” saka gide. Tādēļ arī šeit ir iespējams iepazīties ar dažiem no sodu veidiem, kas pastāvēja viduslaikos. Telpā ir arī cietuma kamera, kurā uz sola sēž notiesātais (hologramma). Iespaidīgi! Telpas stūrī ir sieksta, moku sols jeb kauna stabs. Gide saka, ka ir trīs dažādi nosaukumi, bet funkcija viena un tā pati. Tāda iekārta tolaik esot atradusies tirgus laukumā – tagadējā rātslaukumā. Tur katru pirmdienu esot atvests sodāmais un ieslēgts. Garāmgājējiem bijusi iespēja publiski kaunināt cilvēku, kā vien viņi vēlējās. Kaut vai apmētājot ar puvušiem dārzeņiem, olām dubļiem un pat mēsliem, bet nedrīkstēja mest ar akmeņiem un cilvēkam pieskarties, jo tad pašu varēja sodīt. Vēl soda veids bija kaste, kurā cilvēku ieslēdza uz divām diennaktīm bez pieejas pārtikai un labierīcībām. Varēja ieslēgt līdz pat pieciem cilvēkiem vienlaicīgi, kastes izmēri liek iedomāties, cik tas varēja būt šausmīgi… Viduslaikos varēja pakārt ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Ja cūka izrakņāja kaimiņa dārzu, tā bija jāpakar. Pakāra, protams, arī cilvēkus, turklāt divos dažādos veidos. Ja sodāmais bija no dižciltīgas dzimtas, viņam bija daudz skaistāka nāve – galvas nociršana ar sudraba zobenu…
Sākas zelta laiki
Nākamā telpa ir patīkamāka, jo tur seko Goldingenas zelta laiki. Hercogs Jēkabs kā dzīvs sēž pie galda un pēta – mūsdienu mobilo telefonu! Hercogs Jēkabs padarīja Kuldīgu par ļoti varenu un bagātu. Viņš būvē ļoti augstas kvalitātes kuģus, par kuriem interesējas tādas lielvalstis kā Anglija un Francija. Un ar šo kuģu palīdzību viņš izveda labību, kokmateriālus, sāli un dzintaru uz Āfriku, kur to pārdeva par lielu naudu. Par šo naudu pirka vergus, kurus tālāk sūtīja uz Tobāgo, kur tie apkopa hercoga plantācijas. No šīm plantācijām uz Eiropu ceļoja kokosrieksti, kafija un tabaka. Hercogam Jēkabam piederējā Tobāgo un Svētā Andreja sala pretī Gambijas upes grīvai. Uz šīs salas viņš uzbūvēja cietoksni, kuru nosauca par Jēkaba fortu. Šis cietoksnis ir saglabājies līdz mūsdienām, bet diemžēl pārēja salas daļa ir nogrimusi. Taču hercogs pievērsis maz uzmanības aizsardzībai un zviedru-poļu karā nokļuva zviedru apcietinājumā. Kolonijas tika atņemtas. Kad hercogs tika ārā no apcietinājuma, viņam radās jauna “biznesa ideja” – viņš plānoja kolonizēt Austrāliju. Viņš lūdza Romas pāvestam 3 miljonus dālderu. Pāvests piekritis darījumam, bet nepaspēja naudu iedot, jo nomira.
Nākamajā telpā apsēžamies krēslos, šūpojamies, aiz logiem viļņojas jūra – braucam uz Tobāgo. Kad hercogs ieguva Tobāgo, viņš uzsēdināja 80 ģimenes uz kuģa un lika braukt aplūkot jauniegūto zemi. Gandrīz 400 cilvēki ticēja hercoga sapnim, ka nonāks skaistākā zemē. Ceļojums ildzis 69 dienas, lai gan paredzēja 30. Kuģis vairāk bija paredzēts Baltijas jūrai, bet Atlantijas okeānā to pamatīgi šūpoja un pasažierus piemeklēja jūras slimība, kā arī infekcijas. Krastā izkāpa tikai 213 cilvēki. Mūsdienās tur joprojām ir upe un līcis, kā arī piemineklis, kas dēvēts Kurzemes vārdā, un nereti var sastapt arī kādu cilvēku, kura vārds ir Jānis.
Seko bads un slimība
Dodamies uz daudz drūmākiem laikiem. Jelgavā uzbūvē daudz lielāku un varenāku pili, un viss hercoga galms tiek pārcelts uz Jelgavu. 30 gadus vēlāk no Kuldīgas pils nekas nav palicis, jo vietējiem iedzīvotājiem ir atļauts pils materiālus izmantot savu īpašumu būvniecībai. Iedzīvotāju skaits samazinās līdz 350. Nākamās durvis ieved mēra pasaulē. 18.gadsimtā Eiropā šī slimība paņēma 75 miljonus dzīvību. Kuldīgā pirmo reizi mēris minēts 1710.gadā. Kuldīgā tas paņēma 85-94 procentus iedzīvotāju. Tika veidoti masu kapi. Esot šādi kapi Kuldīgā, bet neviens nezina, kur tieši. Mēris zem zemes spējot izdzīvot 400-500 gadus. Ir šausmīga leģenda, ka līķus mala miltos, lai būtu no kā izcept maizīti…
Ceļojums beidzas uz gaišas nots un gaišā telpā. Tur stāsts par skaisto ķieģeļu tiltu, ko uzbūvēja 1874.gadā, turklāt gada laikā. Tas ir pietiekami plats, lai varētu izmainīties divi pajūgi, ar gājēju joslām un apgaismojumu. Tas joprojām ir viens no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā. Tika uzbūvēta fabrika “Vulkāns”, kur ražoja sērkociņus pēc īpašas receptes, izslēdzot pašaizdegšanās risku. Ironiskā kārtā gan pati fabrika degusi reizes trīs un beigās to vairs neatjaunoja. Un redzami arī iemīļoto kuldīdznieku portreti – Svētās Katrīnas, hercoga Jēkaba un aktiera Ēvalda Valtera.
