Šoreiz dodamies garšu ceļojumā uz Līvānu novadu. “Latgalē jau izsenis ciemiņi sētā sagaidīti ar dzērienu, lai apvienotu ģimeni jeb saimi. Tā kā jūs esat atbraukuši uz ģimenes mājražotāju uzņēmumu, tad turpmāko stundu jūs būsiet mana ģimene, es būšu jūsu ģimene,” sagaidot saka saimnieks Māris Reinholds un ar tostu “Par ģimeni!” aicina pagaršot ķiploku dzērienu.
Tad uzzinām, ka “Līvānu ķiploks” ar ķiplokiem darbojas jau septīto gadu, bet pats uzņēmums pastāv jau deviņus gadus. “Sākām savu biznesu ar groziem. Mēs pinām groziņus no kārkliem, audzējām kārklus, braucām uz tirdziņiem. Tomēr groziņi nav tā prece, ko ikdienā pērk bieži, varbūt kāds nopērk tikai reizi dzīvē. Nebija tas finansiālais ieguvums tik labs, kā gaidījām. Tad ņēmām to, kas aug dārzā. Kas aug dārzā? Tomāti, gurķi, sīpoli, ķiploki. Uzlikām ķiplokus tirgoties, un tie ļoti ātri pazuda. Tad mēs sapratām, ka ķiploki cilvēkiem patīk, varētu būt laba lieta,” stāsta Māris.
Nākamajā gadā viņi iestādījuši jau pusdārzu ar ķiplokiem. “Burkānus metām pie malas un audzējām vairāk ķiplokus. Otrā gada stāsts ir vēl labāks: uzliekam ķiplokus tirgot, tie vēl ātrāk pazūd. Tad sapratām, ka groziņus metīsim pie malas un pāriesim tikai uz ķiploku audzēšanu un ķiploku produkcijas ražošanu. Bet, lai kaut ko ražotu, kaut ko audzētu, ir jāvēršas Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD), lai dabūtu atļauju. Rakstām papīrus, dodamies uz PVD ar 40 burciņām. Tur izbrīnas pilns jautājums: vai tad ir vērts papīrus smērēt 40 burciņām? Nu pagājušo sezonu pabeidzām ar gandrīz 14 000 burciņām,” saka saimnieks.
Viss, kas tagad notiek uzņēmumā, ir panākts septiņu gadu laikā. Rakstīti dažādi projekt – 14 projekti pa septiņiem gadiem. Māris saka, ka viens no lielākajiem lepnumiem ir projekts “Mājražošanas mehanizācija”, kur iegūtas vairākas tehnikas vienības, kas roku darbu atviegloja par aptuveni septiņdesmit procentiem. “Līdz tam mēs strādājām tikai ar rokām: ķiploku mizošana, mazgāšana, pārstrādāšana. Dienā varēja sterilizēt līdz 200 burciņām, tagad – 600 burkas stundā!” lepojas Māris.
Notiek “čekošana” uz lauka
Viņš stāsta, ka šogad ķiplokus audzē 0,8 hektāros, pagājušajā gadā bija 1,5 hektāri, iepriekš – 2 hektāri. “Mēs samazinām platību, jo sapratām, ka laika trūkuma dēļ vieglāk ir iepirkt ķiplokus no citiem, kas audzē vairumā. Mums jau atved nogrieztus, apžāvētus un varam turpināt apstrādāt. Mēs strādājam ar divām šķirnēm – ‘Ļubaša’ un ‘Ziemas agrie’. Pēc Jāņiem mēs jau piedāvājam svaigos ķiplokus tūlītējai ēšanai,” stāsta Māris.
Viņš stāsta, ka daļu tirgo svaigā veidā – to, ko paši audzē, bet tas ir ļoti mazs skaitlis. “Mēs strādājam ar zaļmēslojumu. Jūlijā tiek iesēts rapsis, kas aug līdz oktobra vidum vai beigām – atkarīgs no pilnmēness. Nedēļu iepriekš rapsis tiek iefrēzēts zemē un pēc nedēļas tiek stādīti ķiploki. Un līdz pavasarim netiek vairs aiztikti. Pavasarī notiek pirmā rušināšana. Šopavasar nedaudz mēs kalciju piebērām, bet nekādus “minerāļus” mēs nelietojam. Varbūt vircu, ja prasa ķiploks, mēs palejam. Notiek “čekošana” uz lauka reizi nedēļā, jo situācija mainās pāris dienu laikā,” par audzēšanu stāsta Māris.
“O, davai šito!”
Bet idejas par jauniem produktiem rodoties pavisam vienkārši – pie galda. “Viss rodas tā: sēž pie galda, ēd pusdienas un tad ir tā – o, davai šito! Tad mēģina. Bet nav tā, ka šodien uztaisa un rīt jau tirgo. Tas ir apmēram pusgads, gads, kad mēs skatāmies, vai glabājas. Es tagad varu garantēt, ka “Asumiņi” pēc atvēršanas gadu un ilgāk glabājas. Tas ir izpētīts procesā. Ir, protams, “top” produkti: “Asumiņš klasiskais”, “Asumiņš ar čili”. Tirdziņos tās ir “top” lietas. Arī “Zaļā pasta” ar baziliku, ar medu, smiltsērkšķi, cidoniju, dzērveni. Jāskatās, kurā vietā tirgus un kāda mēness fāze,” saka saimnieks.
Arī ķiploku ziedkāti visi tiek pārstrādāti. “Neviens zieds netiek nomests zemē. Mēs ražojam zaļās pastas – šogad ir sešu veidu, pērn bija deviņu. Laika trūkuma dēļ nespējam saražot tik daudz. Tā ir viena nedēļa gadā, kad ziedkāti ir vācami, jo pēc tam tie paliek cieti, stiegraini un nav ēdami, nav garšīgi. Nost ņemam, kad aiziet otrais riņķis. Tad, kad iet uz augšu, tad būs par vēlu. Jāskatās arī, kādā vietā ķiploki aug, kāda ir zemes struktūra, laika apstākļi,” pieredzē dalās Māris.
Svaigā veidā viņi ķiplokus neglabā, tikai kaltētus un burciņās. Ar burciņām, pulveriem un saldumiem kopā esot vairāk nekā 40 veidu produkti.
“Mēs esam ieguvuši titulu “Gada mājražotājs Latgalē 2023”. Nākamais solis ir “Sējējs” – tas ir mūsu sapnis,” piebilst Māris.
