– Govi pārsēji? – rīta agrumā vaicāja balss no mana sapņa, un tai bija tik labi pazīstama noskaņa, ka ierasti lēnīgā mošanās atvērās līdz sūrai smeldzei pazīstamā mirklī – sadzīviskā ainā no ceturtdaļgadsmita senas pagātnes.
Tēta balss. Viņa sirmā galva un nedaudz saliektie pleci. Nesaklātas gultas mala un sen nomīdītas čības turpat blakus. Kaut kur dziļāk zem gultas pabīdītas manis nopirktās jaunās, bet – tām taču kapes esot par cietām un tad vēl tās smagās zoles… Nu nē, tad jau vecās vēl gana labas. Uz naktsgaldiņa pelnu traukā pēdējo dūmu izdvesis cigaretes nogalis un gandrīz atdzisusi pelašķu tējas krūze tam blakus. Pēc bārkstainās grāmatzīmes gala redzu – pirms nedēļas iesāktais romāns vēl tikai līdz pusei izlasīts, bet es jau esmu atvedusi jaunu. Virs grāmatas – rūpīgiem pasvītrojumiem izraibināta televīzijas programma un brilles tur klāt.
Mammas tajā istabā nav, jo virtuvē dzirdama trauku šķinda. Caur pavērtajām durvīm tik tikko saožams skābu kāpostu zupas un uz pannas ceptas gaļas šķēles smārds, kas itin nemaz netraucē pie sliekšņa snaudošajam sunim. Marša mugurai cieši piekļāvies melnais runcis Pižiks, kurš pat sapņos nenojauš, ka iespējamas arī visai ķildīgas suņa un kaķa attiecības. Pa atvērtajām ārdurvīm virtuvē ietiekusies saulaina strēle un slinki noklājusies uz klonā iebūvētā platā laukakmens sāna. Kaut kur turpat pagalmā pārītis vistu slinki rušina grantētā celiņa oļus, bet pāris soļus tālāk, krūtežu cēli izriesis, dižojas pagalma karalis – gailis.
Manis šajā brīdī tur – viņiem blakus – nav, jo vēl kavējos uz robežas starp sapni un visu reiz izdzīvoto un labi zināmo, un tomēr – esmu tam piederīga visos sīkumos. Pazīstu katru soli, katru žestu un balss niansi, bez minstināšanās varētu paturpināt ne vienu vien ikdienas rāmajā un sakārtotajā mierā dzirdēto dialogu, kas, dienām ejot, tikai nostiprinājis ierasto vārdu secību. Varu tikai priecāties, ka ikdienas rutīna, kas diviem, ilgus gadus blakus dzīvojušiem cilvēkiem vēl nav kļuvusi tik pierasta, ka sirmā vecumā vārdi kļuvuši lieki. Ka abiem vēl gribas pārspriest televīzijā redzēta seriāla varoņu gaitas, laika ziņas un, protams, arī nemainīgās norises mājas dzīvē.
– Tēju aplēji?
– Jā, pelašķu, kā tev patīk.
– Manā baltajā krūzītē?
– No citām jau tu nedzer.
– Nedzeru gan…
– Skaliņus iekuram saplēsi?
– Jau noliku ierītē, lai žūst.
– Uzliki virsū jau izžuvušajiem?
– Vai tad es kāds muļķis?
– Vai tad es teicu, ka tu muļķis?
– Ar smēķi gan gultā negulies.
– Māja nodegs?
– Nē, māja ne, tikai gulta.
– Tad nu gan par ko baidīties: gulta nodegs…
Šiem īsajiem “istabas” dialogiem, kas parasti norisinājās vienas telpas robežās, visai drīz pievienojās arī tādas frāzes, kurās bija izteiktas rūpes par mājlopiem – tās allaž izskanēja kā jautājumi no mājas saimnieka puses. Šie dialogi parasti risinājās caur atvērtām virtuves durvīm, tētim sēžot istabā uz gultas, bet mammai – rosoties virtuvē. Tas nebūt nenozīmēja, ka tētis tikai sēdēja un runāja; viņam vienkārši vajadzēja būt pārliecinātam, ka viss notiek tā, kā ierasts. Par pienākumu sadali šaubu nebija: mammai – virtuves darbi, tētim – tie smagākie un atbildīgākie, un tieši tiem vajadzēja prātīgu apdomāšanos un sagatavošanos.
Kamēr vēl kūtī barojās pāris cūkas, neiztrūkstošais dialogs skanēja īsi.
– Spainis jau gatavs? – tas par cūkbarības karsto viru, ko uz kūti varēja nest tikai atdzisušu.
Pēc nelielas pauzes, kas gan jau bija vajadzīga temperatūras noteikšanai, atskanēja īsa mammas atbilde no virtuves: – Vari nest.
– Runkuļus jau sagriezi? – šis jautājums pirmo reiz atskanēja, kad virtuvē vēl bija skaidri sadzirdami būkšķi, sašķēlētajām saknēm atsitoties pret skārda spaiņa malām.
– Griežu, – mamma ierasti mierīgi atbildēja, jo zināja: pēc īsa brīža, kad trokšņi jau būs apklusuši, tētis jautās vēlreiz. Un tad viņa atbildēs: – Gatavs. Vari nest.
Kad cūku turēšana saimniecībā tika atzīta par nerentablu, vēl palika govis, aitas, truši un vistas. Sīklopu un putnu aprūpēšana padevās viegli, bet pavisam cits stāsts bija par govīm. Ar katru nākamo dzīves gadu, kas muguras vērta stīvākas un soļus gausākus, ikviens darbs prasīja zināmu saņemšanos, kaut pašiem to negribējās atzīt. Tētis tomēr nebeidza daudzināt:
– Govs ir katras kārtīgas saimniecības neatņemama sastāvdaļa un pamatvērtība, tad – kā gan tagad izdzīvot bez govs, bez sava piena, krējuma, biezpiena un siera?
Cik sevi atceros, Mūsmājās ilgus gadus bijušas divas vai trīs brūnaļas – kāda neparedzama Gauja, grūti savaldāma Venta vai pēc tālēm tiecīga Daugava. Šādus plaši plūstošu upju vārdus govīm lika tikai ar vienu mērķi – lai būtu vairāk piena. Un jāatzīst: bija jau arī, tik vien, ka raksturi arī tām bija gana nešpetni. Kad izlēmām govis saukt mazāku un rāmāku upju vārdos – Liede, Pērse, Sita vai vienkārši Brūnā, atklājās, ka tās patiešām ir raksturā lēnīgākas un pakļāvīgākas. Tas gan nenozīmē, ka rūpju par tām bija mazāk – tāpat vajadzēja pļaut zāli, izvest ganībās, barot, dzirdīt, slaukt un kopt.
Atskārsme, ka mūžīgā bēgle, smagnējā un augumā visai iespaidīgā Gauja, kas jau izbradājusi pašu un kaimiņa dārzus, izpeldējusies piemājas dīķos, pratusi iegāzties vircas bedrē un lielceļa pretējā pusē esošajā mežā izbradāt visas sēņu vietas, prasa pārāk daudz uzmanības un spēka, lika pieņemt izšķirošu lēmumu: atteikties no grūti savaldāmā lopa. Ja reiz Gaujai mūsu kūts aizgalda kļuvusi par šauru, lai meklē mājvietu citur!
Lielās govs pārdošana noritēja ātri un viegli, un jau pēc pāris dienām varēja atviegloti nopūsties: beidzot miers mājās! Tad atklājās, ka Gaujas niķi zemapziņā iespiedušies ar visai paliekošu zīmogu: tīri instinktīvi ik pārstundas gribējās celties un iet raudzīties, vai govs vēl ganās aploka stūrī zemē iedzītā mietiņa rajonā. Mazā un rāmā Liede gan jau jutās glaimota par tādu uzmanību, jo savā mūžā ne reizi nebija sajutusi tieksmi apgūt jaunus apvāršņus. Tieši tajā laikā vecāku ikdienas īsajiem dialogiem pievienojās daži par govs tēmu.
– Govi apskatījies? – izdzirdējis mammu no pagalma ienākam virtuvē, no istabas sauca tētis.
– Jā. Ir turpat, – īsi atbildēja mamma.
– Ko dara?
– Ēd zāli.
– Mierīga?
– Jā, pavisam mierīga.
– Tas labi.
– Govs vēl turpat?
– Jā, guļ.
– Tas labi; kas guļ, tas negrēko.
Tajās nedēļas nogalēs, kad kopā ar meitu un vīru ciemojāmies pie vecākiem, lielu daļu saimniecības rūpju uzņēmāmies uz saviem pleciem, un darba pietika visiem – gan dārzā, gan pļavā, gan kūtī. Ar prieku uzņēmos arī rūpes par mazo Liedi, jo viņa jau no telēna laikiem bijusi mana gotiņa – mīļa, rātna, paklausīga un viegli slaucama.
Tētis tomēr arī šajās dienās neaizmirsa “turēt roku uz pulsa”, tāpēc laiku palaikam cita starpā dzirdēju viņu no istabas vai virtuves vaicājam:
– Govi pārsēji? Govi padzirdīji? Govi izslauci?
Atzīšos, ka brīžiem mani šie mūžīgie, kontrolējošie jautājumi kaitināja: nu, cik var par to govi? Kā sabojājusies skaņuplate, kam adatiņa pārlec uz vienu un to pašu skaņu celiņu! Vēlāk apdomājusies gan sapratu: tā tikai tāda uzrunas forma, tāds neveikls pieteikums sarunai, savu ierasto rūpju izrādīšana, tāpēc visai bieži, tētim garām ejot, ķircinādamās atskaitījos: govi izvedu, pārsēju, padzirdīju, dundurus izdzenāju, kūtī ielaidu, pabaroju, izslaucu un miega dziesmu arī nodziedāju.
Jā, nudien, nemānos! Liedei patika manas klusās slaukšanas mīļdziesmiņas un dungošanas. Tad viņa klausījās tik mierīgi, ka pat astes gals nekustējās, un piens slaucenē čurkstēja tik devīgi un svētīgi. Varētu pat teikt: tik mierpilni un aijājoši, ja vien ne ritmiskās pirkstu kustības, kas, stīdzinot smalkas strūkliņas, baltajai dzirai lika uzputoties gaisīgā mākonī. Šis lēni plokošais mākonis man vienmēr lika atcerēties tās bērnības pievakares, kad nedrīkstēja nokavēt slaukšanas laiku – tad vecmamma ar krūzīti pasmēla tieši no čaganās piena debesmannas, un pēc gardas šmakstināšanās gar krūzītes malām uz virslūpas palika vien smieklīgas piena ūsas.
Iespējams, ka mamma tētim bija bildusi kādu vārdu par sabojāto skaņuplati, jo kaut kad vēlāk manīju, ka viņš pievērsies citām sadzīves tēmām.
– Ūdeni atnesi?
Kaut pats labi redzēja, ka virtuvē spaiņi pilni.
– Trušiem zāli ieliki?
Kaut pats tikko gar trušu būdām gāja.
– Vistām graudus pabēri?
Kaut pats pirms brīža man blakus stāvēja.
Nebija jau tā, ka viņš pats no visa tā neko nedarīja vai neredzēja. Darīja un redzēja, bet tajās dienās, kad es tur biju, no manis gribēja vien apliecinājumu par kārtējo paveikto darbu. Tādu īsu, viņaprāt, sirsnīgu sarunu, kurā ir vien viņa uzmanīgais redzīgums un mans čaklums, ko vienmēr var uzslavēt.
Kaut kad ap to laiku Latvijas televīzijā tika translēta septiņdesmitajos gados uzņemtā latviešu filma “Motociklu vasara”. Ja man no šīs filmas prātā palikusi romantiskā līnija, kā astoņpadsmitgadnieks Māris ar savu jauno motociklu apdzen kāzu mašīnu un bez jebkādiem līgavas Ineses iebildumiem viņu nozog, tad tētim visspilgtāk prātā bija ierakstījusies divu sirmgalvju sēta, abu viesmīlība un sarunas. Īpaši viņš iejuties tajā epizodē, kur agrā rīta stundā saimnieks vaicājis sievai: “Govi apsēji?” Re, kā! Tētis nebūt neesot vienīgais, kam no rītā pirmā doma esot par govi!
Atceros, ka savulaik tiku par šo teikumu prātojusi, un aizdomājos arī šobrīd: kā to saprast – apsēji? Piesēji, sasēji, pārsēji – tas man no pieredzes saprotams, bet – apsēji? Varbūt gotiņa bijusi tik klausīga un rātna, ka nakti, atbrīvota no apaušiem, siksnām un pavadām, mierīgi gulējusi steliņģī? Tad varētu būt, ka no rīta, pirms izvest ganībās, tā jāapsien no jauna. Atceros arī redzējusi, ka daudzviet govis uz ganībām vestas ap ragiem samezglotās virvēs. Varbūt arī šo sirmgalvju sētā bijis ieradums: pirms govi vest uz ganībām, apsiet aiz ragiem? Tad tāda maiga apsiešana vislabāk padodas slaucējai, bet atbildīgais uz ganībām vešanas darbs – saimniekam. Vēl gan iespējams, ka šāda izteiksmes forma raksturīga kādam konkrētam reģionam, bet – vai gan tas šajā stāstā ir pats svarīgākais? Galvenā doma ne jau par govi, bet par vienam otra sajušanu un sadzirdēšanu arī sirmā vecumā. Arī filmā dzirdamais abu sirmgalvju īsais, nedaudz komiskais, bet pamatos ļoti saturīgais dialogs dod skaidri saprotamu atbildi: par ko gan citu vēl runāt, ja ne par govi. “Jārunā jau kaut kas ir. Agrāk, ja tev nepajautāju par govi, visu dienu biji sapūtusies,” rāmā mierā paskaidro mājas saimnieks.
Tā arī tētis – pēc filmas noskatīšanās atkal pievērsās govs tēmai, turklāt no visām šīs sērijas platēm visbiežāk atskaņoja to skaņu celiņu, kur “govi pārsēji?”. Reizēm, ieņēmis kādu mēriņu par daudz, šo jautājumu viņš varēja atskaņot visvisādās balss modulācijās – gandrīz kā dziesmu dziedot, turklāt vairākas reizes dienā. Ja uz katru šo jautājumu vajadzētu reaģēt ar “tūlīt pārsiešu”, piemājas pļavām sen būtu izbradāti visi stūri, bet mamma zināja: tas tikai tāds jautājums ar domu “vai tu mani dzirdi?”.
Ja kaut kāda iemesla pēc nesanāca tūlīt atbildēt, tad jau pēc krietna laika sprīža jautājums atskanēja vēlreiz, tikai šoreiz citā toņkārtā:
– Govi pārsēji?
Arī tad varēja atbildēt ar vienkāršu “jā” un kādu brīdi vēlāk patiešām aizstaigāt līdz ganībām, jo galu galā – tētis pats, atpūtinājis savainoto kāju, celsies un ies.
Kaut kad vēlāk mammai pasliktinājās veselība, bieži vajadzēja braukāt pie ārstiem un laiku palaikam paārstēties slimnīcā. Dzīvošana vienatnē mazināja tēta dzīves sparu un spēku, un lēmums saimniecību samazināt līdz viegli aprūpējamam minimumam kļuva neizbēgams. Galu galā pienāca diena, kad pārdota tika arī mazā Liede. Zināju, ka tētim būs grūti šo zaudējumu pieņemt, jo govs taču ir “katras kārtīgas saimniecības neatņemama sastāvdaļa un pamatvērtība”.
– Govi pārsēji? – viņš man jautāja tajā dienā, kad pāris nedēļas pēc Liedes pārdošanas atbraucu salasīt ābolus. Mamma tobrīd bija izgājusi dārzā, un es samulsu – ko man atbildēt?
– Es zinu, es atceros, ka kūts ir tukša, neesmu jau dumjš palicis, – pamanījis manu mulsumu, tētis klusā balsī paskaidroja. – Man tikai ļoti patika tev pajautāt: tu govi pārsēji?
