– Tu stingri turi? – jau nez kuro reizi klusā balsī jautāju brālēnam Harijam, tādā veidā domādama stiprināt viņā svarīga darba veicēja apziņu. Manīju, ka rūtainais vilnas lakats, kas jau pirms krietnas pusstundas tika pārsegts kantainajam skalu grozam un tā saturam, arvien biežāk un nemierīgāk sakustas, bet labi vismaz, ka bez liekas trokšņošanas. Kaut arī biezā lakata stūrus kaut kā biju savijusi resnos mezglos, tā malas tāpat laiku palaikam paslīdēja augšup, tāpēc nopriecājos, ka brālēns uzņēmās tā pieskatīšanu. Šaurajā spraugā, kas apdomīgi bija atstāta svaiga gaisa pieplūdei, brīžiem pavīdēja dusmīgas acs baltums, un man tā vien gribējās to aizsegt ar plaukstu.
Nevarētu teiktu, ka ļoti uzticējos trīsgadnieka pacietībai un uzmanībai, tāpēc ar vienu aci pieskatīju pagalmu, kur visai drīz vajadzēja parādīties mammai un krustmātei, ar otru – puiku un grozu. Pāris reizes gan lakats tik izmisīgi salēcās, ka grozs gandrīz apgāzās, un es tā pieturēšanu mēģināju pārņemt savās rokās. Šī iejaukšanās no malas izraisīja niknu Harija protestu, kas izvērtās niknā roku vicināšanā. Sapratu: vēl viens tāds dusmu vēziens un visi mūsu nodomi būs vējā, tāpēc savu pieskatīšanu ierobežoju ar kontrolējošiem jautājumiem:
– Tu stigri turi?
– Tulu, tulu, – trīsgadnieks brālēns šļupstēdams atbildēja, jo burtu “r” vēl neprata izrunāt. – Tu skaties pagalmu!
Caur atvērtajām priekšnama durvīm vērot pagalmu, protams, bija daudz vieglāks darbs nekā groza turēšana. Vēl vienkāršāk būtu iziet uz mājas celiņa un paskatīt lielceļu – abas nācējas varētu pamanīt jau pa lielu gabalu, tik vien, ka bažas radīja grozs un tā gūsteknes nemierīgā uzvedība. Sapratu, ka daudz par ātru bijām ķērušies pie savas ieceres realizācijas, bet nekad jau nevarēja zināt, kā šoreiz uzvedīsies Lote: cik viegli šoreiz putnu būs pievilināt, noķert un iecelt grozā.
Lote bija mūsu visu iemīļota Leghornas vista jau no agrīna vecuma, gluži tāpat kā visi mājās perinātie cālīši – ar lielu rūpību izauklēta, barota un pieskatīta. Īpašu uzmanību no mūsu puses un savu vārdu viņa gan ieguva tikai pusaugu cāļa vecumā, kad savādā spītībā vai prāta aptumsumā negrieza ceļu sētas niknajam gailim, kuram bija piešķirts visai prozaisks vārds Sekste. Neko labāku viņš gan arī nebija pelnījis, jo sava kauslīgā rakstura pēc agri bija zaudējis greznāko daļu no savas galvas rotas, tāpēc ikviens atgādinājums par to bija tieši vietā.
– Sekste, liec mierā suni! – visai bieži atskanēja pagalmā. – Sekste, neplucini kaķi! Sekste, tiš! Nelien govij zem kājām! Sekste, nost no galda!
Ilgu laiku piecietām gaiļa bezkaunīgo un karstasinīgo raksturu, jo Sekstes skaļajai ķērkšanai bija arī savs labums: tā spēja aizbaidīt vārnas un vanagus, tomēr pēc tās reizes, kad niknais gailis uzklupa no būra izlaistajiem pusaugu cāļiem un vairākus sakropļoja, viņa liktenis bija izlemts: zupā!
Divus cāļus – Lizi un Loti – uzņēmām savā pansijā, jo ļoti cerējām atveseļot. Apņēmāmies. Es teicu: pamēģināsim! Harijs piebalsoja: jā! Abiem cāļiem bija smagi cietušas galvas, turklāt Lotei arī kāja. Lizi niknā gaiļa knābieni bija ievainojuši dziļāk, tās sirsniņa stāja pukstēt jau pirmajā naktī, toties Lote ļāvās visām mūsu ārstēšanas metodēm – gan skaliņu siešanai pie lauztās kājas, gan izknābtās acs ārstēšanai ar kumelīšu kompresēm. Gluži neticami, cik pacietīgi pusaugu cālis pieņēma visas mūsu nedrošiem pirkstiem veiktās procedūras! Bez jebkādiem iebildumiem, kaut domājām: mierā netupēs!
Kamēr Lotes lauztā kāja bija iesaitēta starp diviem skaliņiem, vistiņa pārsvarā gulēja uz sāniem, un mēs ar Hari vairākas reizes dienā nācām skatīties, vai putniņš vēl elpo. Barojām, dzirdījām, apmazgājām; stutējām starp diviem spilveniem, lai neaizmirst stāvēt kājās. Auklējām rokās un sildījām ar savu elpu. Ņēmām līdzi īsās pastaigās, lai slimniece paelpo svaigu gaisu. Tagad teiktu: tāda mīļa rotaļlietiņa; toreiz svēti ticējām, ka darām patiešām labu un noderīgu darbu.
Dienā, kad Lotes lauztajai kājai tika noņemti skaliņi, vistiņa baidījās kāju kustināt un nepaspēra ne soli. Nedroši notupusies uz zemes, viņa piesardzīgi grozīja galvu, cenzdamās ar kreiso aci saskatīt sev neredzamo labo pusi. Līdzīgi viņa rīkojās arī nākamajās dienās un pirmos soļus paspēra tikai tad, kad no ierastā barības trauciņa šķīra paprāvs attālums.
Kāja it kā bija sadzijusi labi, tomēr Lote neaizmirsa klibošanu. Ierobežotais redzes leņķis, kas neļāva saskatīt notiekošo galvas labajā pusē, vistas pārvietošanos darīja ļoti neveiklu, nestabilu un nedrošu. Neviens nebrīnījās, ka vislabāk Lote jutās paņemta klēpī, un, ja vēl kāds ar pirkstu pabužināja muguru, tad viņa turpat klēpī varēja arī aizmigt.
Pēc vecāku ieteikuma laiku palaikam Loti ielikām plakandibena skalu grozā, piesedzām ar lakatu un iznesām pagalmā, lai saulītē parušinās smiltiņās. Lotei tas bija kas jauns, tāpēc, piesardzīgi izstiepusi kaklu, viņa bailīgi lūkojās pār kurvja malu. Piešķiebām grozu uz sāniem, lai vista viegli varētu izkāpt zālītē, tomēr Lote tik ļoti baidījās no svešādās apkārtnes, ka, nagiem ieķērusies groza malās, sāka nebalsī ķērkt. Tādu brēcienu dzirdējām pirmoreiz, tāpēc nobijāmies ne pa jokam un žigli ienesām Loti atpakaļ istabā. Bija acīmredzams: tur viņa jutās visdrošāk.
Tad tētis uztaisīja lielu režģa būri, kuru kā kupolu varēja uzlikt virsū mazajiem cālēniem to pastaigas laikā. Izdomājām, ka uz pāris stundām šo vietu un režģi varētu iznomāt arī mūsu Lotei. Smiltīs izkaisījām putraimus, piesedzām daļu režģa, lai bailīgajam putnam būtu, kur paslēpties no nezināmās pasaules, ņēmām klibo vistu klēpī un nesām uz sagatavoto pastaigu laukumu. Sākumā Lote baidījās arī no irdenajām smiltīm, tomēr, saules siltuma ieaijāta, nomierinājās un pat uzdrošinājās pamīņāties no kājas uz kāju. Mūsu balsu iedrošināta, uzmanīgi sperot soļus, viņa sāk pētīt zemi, nedroši kašņāties un uzknābāt putraimus. Vecmamma gan mudināja laist Loti pie cālēniem – gan jau sapratīšoties, tomēr mēs baidījāmies: ja nu klibajai vistai vēl nav izdzisušas atmiņas par pašas skarbo pieredzi?
Līdz tai dienai, kad Lote patstāvīgi no istabas iznāca pagalmā, pagāja vēl vismaz pāris nedēļas, bet iekāpt zālē viņa baidījās vēl ilgāk. Pieņemu, ka šo nedrošību radīja klibā kāja, kas uz nelīdzenās virsmas nespēja rast stabilu pamatu, lai gan – acīm nepārredzamā labā puse nebija mazāks drauds. Kaut arī Lote palaikam tramīgi grozīja galvu, visu pamanīt viņa tāpat nespēja. Izdzirdējusi citu vistu tramīgo sasaukšanos, arī viņa steidzās nozust istabā.
Ieradināt Loti doties pie citām vistām uz kūti pat necentāmies, jo savos biklās kašņāšanās meklējumos viņa nepārsniedza desmit soļu attālumu no mājas sienas, baidījās no svešādiem trokšņiem un vislabāk jutās cilvēku, suņu un kaķu klātbūtnē. Pārsteidzošā kārtā Lotes savādību – staigāt ar piešķiebtu galvu un uz riņķi vien – respektēja arī citi mājputni un daudz viņai neuzmācās. Pat jaunais gailis klibās vistas līkločus vēroja no cienīga attāluma – no Lotes atmērīto desmit metru pretējās puses – un laikam jau nesaprata, kā šai savādniecei pietuvoties.
Un tad notika brīnums: ierastā Lotes uzvedība krasi izmainījās! Tas notika vakarā, kad Mūsmājās pie sava dēliņa Harija ieradās viņa mamma un jau pirmajā vakarā metās šiverēt pa virtuvi: cept plānās pankūkas, deklamēt dzeju, dziedāt un stāstīt visādus teātra pekstiņus. Parasti šajā laikā Lote jau sen bija ieņēmusi vietu kastē istabas stūrī un snauda nemierīgā miegā, bet šajā vakarā, piešķiebusi galvu, viņa tupēja uz virtuves ķeblīša, un visiem šķita: klausās, aci nemirkšķinādama. Krustmāte to novērtēja, ņēma klibo vistiņu klēpī, glāstīja un bužināja, un pat pāris dzejoļus viņai nodeklamēja. Lote acīmredzami jutās aplaimota.
Antras un Lotes savstarpējās pievilkšanās spēks vēl spilgtāk atklājās nākamajā rītā, kad, uz govs slaukšanas laiku modusies, krustmāte meklēja kūts halātu, lakatu un slauceni, un Lote droši izgāja viņai līdzi. Līdz puspagalmam viņa esot aizkumurojusi samērā veikli, bet tad – bailīgi apkārt paskatījusies, pāris lokus izmetusi un apstājusies. Antra panākusies atpakaļ, paņēmusi vistiņu azotē, un abas iegājušas kūtī. Tur Lote mierīgi notupējusi visu slaukšanas laiku, līdz spainis bijis pilns. Ne viņu traucējuši citu vistu izbrīna pilnie “ko-ko-ko”, ne cūku rukšķēšana un aitu bubināšana, ne govs astes skaļie plīkšķi.
Sagaidījusi Antras došanos mājup, Lote ieklukstējusies, lūdzoši izstiepusi kaklu, uzprasoties atpakaļ azotes siltumā. Nogādāta virtuves drošībā, vistiņa kā pielipis dadzītis visu vakaru turējusies krustmātes tuvumā: pinusies pa kājām, prasījusies klēpī un klunkurējusi viņai pakaļ no istabas uz istabu. Nakti tomēr izvēlējusies pārlaist ierastajā vietā, varbūt – lai mierīgi apdomātu visu notikušo?
Krustmātes klātbūtne gan nemazināja Lotes bailes no pagalma: plašums mulsināja, zālājs joprojām radīja bailes, tāpēc doties uz dārzu Antras pēdās vistiņa tomēr neuzdrošinājās. Notupusies uz sliekšņa, viņa gaidīja Antru atgriežamies pagalmā, lai atkal viņai uzprasītos klēpī vai vismaz patrītos gar kājām.
Šķiet, tieši no krustmātes Lote aizguva tieksmi izrādīt savas prasmes, jo pirms Antras atbraukšanas viņa izturējās nedroši, klusi un nemanāmi. Atlika tikai krustmātei apsēsties Mājas priekšā uz soliņa, lai Lotei atvērtos otrā elpa un viņa uzsāktu savu teātri. Par skatuvi Lote parasti izvēlējās plašos pagalma celiņus un smilšu kaudzi, kur no sirds varēja kašāties un pērties ar līdz šim vēl neredzētu sparu: bozties, bužināties, klukstēt un kladzināt. Citas vistas tad turējās pa gabalu, tikai gailis kā ierasts lūkojās no droša attāluma.
Pats lielākais pārsteigums gan visiem bija Lotes skrējiens. Aizmirsdama par savu klibo kāju un neredzīgo aci, spārnota no debesīs manīto putnu spārnu vēdām, iedvesmota no sava pielūgsmes objekta klātbūtnes, klupdama un krizdama, vistiņa skrēja, cik spēja. Pāris metrus viņa pieveica samērā gludi, bet tad – vai nu sareiba galva, vai saķērās kāja – vēlās un cēlās. Kā pamatīgi apreibusi, kā prātu zaudējusi, kā driģenes sadzērusies!
No malas tas izskatījās tik neciešami skumji, ka gribējās viņu paņemt rokās un pažēlot, ko sākumā arī darījām, bet tad – Lote ķērca un brēca tik skaļi, ka nācās likt viņu atpakaļ uz zemes un ļaut joņot tālāk. Pārtraukt šo pārgalvīgo skrējienu drīkstēja tikai krustmāte – pacelta viņas rokās, vistiņa acumirklī saplaka kā gaisu izlaidis balons. Un mūsu Lote atkal bija tā vista, ko zinājām ikdienā – kusla, klusa un nemanāma. Spriedām: varbūt Lotei tāpat kā cilvēkiem pietrūkst atzinības un aplausu? Nojauzdama, ka nespēj būt tāda kā citas vistas, ikdienā viņa izturas nemanāmi, bet Antras klātbūtne viņu kaut kādā brīnumainā veidā iedvesmo un viņai gribas varēt un spēt.
Tāds spēku un enerģijas pieplūdums Lotei gadījās arī vēlāk: jau iztālēm izdzirdējusi krustmātes balsi, viņa trūkās no snaudas, no miega, no miera un metās pretim Antrai. Klupdama krizdama, kā baidīdamās kaut ko svarīgu nokavēt; kā no ugunsgrēka glābdamās! Ja tā būtu jebkura cita vista, es teiktu: negrib nokavēt ilgi gaidīto barošanas laiku, bet tā bija Lote, un tas tātad bija – Antras laiks.
– Tu stingri turi? – jautāju Harim, kurš apņēmīgi turēja rūtainā, pār skalu grozu pārsegtā vilnas lakata malas. Todien Lote uzvedās kā mazs negantnieks: nedevās rokās, knāba un dīdījās, it kā būtu sapratusi mūsu sarunas: ar dienas vilcienu atbrauks Antra. Neparko negribēja sēsties grozā, kaut citreiz viņai tur tīri labi patika.
– Tulu, tulu, – brālēns šļupstēdams atbildēja, jo burtu “r” vēl neprata izrunāt, bet labi saprata: ja Lote izspruks no groza, būs daudz grūtāk noķert, tāda nesaprotama viņas uzvedība šodien.
Zinājām: Antrai drīz jānāk, un, līdzko viņa tuvosies pagalmam, Lote tiks brīvībā. Un tad viņa diebs un skries kā neprātīga! Pēdējā mēneša laikā gan viņa apguvusi jaunas prasmes un visus savus spēkus iemācījusies ieguldīt spārnos. Līdz ar to Lotes steiga ieguvusi jaunu ātrumu un liek domāt, ka reiz viņa kā balodis pacelsies spārnos un varēs aizlidot, kur vien vēlas. Līdz baltās dzidrās zemākajiem zariem viņa jau tikusi un arī līdz malkas grēdas augšējai rindai. No turienes uz šķūnīša jumta un, ja ar tādu neatlaidību, tad – cik tad tur vairs līdz mākoņiem.
Brīdī, kad pamanījām nākam mammu un krustmāti, Lote jau bija kļuvusi galīgi nevaldāma: ķērca, spārdījās, plivināja spārnus un tad – skrēja, pareizāk – laidās. Izmisīgi vicinādama spārnus, vistiņa centās noturēties kājās un paspēt – ātrāk par mums, par suņiem, par vārdiem, pirmā!
– Mūsu brīnumputns! – Lotes muguru bužinādama, teica krustmāte, un mēs ar Hari ticējām: brīnumputniem mēdz būt ilgs mūžs.
