Savulaik, kad Astrīda izlēma iegādāties mobilo tālruni un viņai piedāvāja izvēlēties vienu no pieejamajiem numuriem, viņa apstājās pie sev tīkamas un zīmīgas ciparu kombinācijas, ne mirkli neaizdomājoties, ka kādreiz tā varētu kļūt par vieglu mērķi dažādiem krāpniekiem. Sākumā pēc pirmajiem zvaniem viņa par krāpniekiem vēl nedomāja. Neuzticēšanās sākās vēlāk, kad cits pēc cita sāka sekot dažādi nesaprotami jautājumi un piedāvājumi it kā no bankas, no pasta un dažādiem interneta veikaliem. Kopš tā laika Astrīda vairs nepievērsa uzmanību ziņām un zvaniem no svešiem numuriem. To nedaudzo radu un paziņu vārdi, ar kuriem tika uzturēta regulāra saziņa, bija rūpīgi piefiksēti telefona katalogā, bet no tiem citiem kopš laika, kad biroja krēslu bija nomainījis mīksts, pensionārei piemērots atpūtas zvilnis, viņai vairs neko nevajadzēja. Tāpat bija skaidrs: vai nu kāds svešais atkal kaut ko gluži nevajadzīgu piedāvās, vai arī centīsies iestāstīt, ka pašas sirdsmieram svarīgi parūpēties par sava bankas konta drošību. Smieklīgi! Ja vien tur vispār būtu ko sargāt! Piecas minūtes pēc pensijas ieskaitīšanas kontā Astrīda to steidza sadalīt pa komunālo maksājumu apcirkņiem, bet to mazumiņu, kas vēl atlika, viņa tajā pašā dienā izņēma no bankomāta un uzticēja sava naudas maka drošībai. Tik viltīgi tie blēži vēl nebija, lai piekļūtu šīm rezervēm, lai gan – pār tām ar savu kārīgo roku valdīja gluži ačgārnā pasaules kārtība: tu skaidri redzi, ka nauda makā ir, bet, līdzko vienreiz aizej uz veikalu, tā saproti – tam, ko gribas, nemaz nepietiek!
Pavisam nesen Astrīda tomēr pārkāpa savu principu “neatbildēt uz svešu tālruņu numuru zvaniem”, jo kāds neatlaidīgs zvanītājs divas dienas ik pārstundas bombardēja Astrīdas mieru. Pirmajā dienā viņa telefonu vienkārši paslēpa zem diviem spilveniem un vatētās segas, lai nebūtu jāklausās tā kaitinošajā trinkšķēšanā. Māsa gan smējās: vai vienkāršāk nebūtu bijis noslēgt skaņu vai vispār izslēgt? Jocīgā, ko pati darītu, ja Astrīdu nevarētu sazvanīt? Sēstos mašīnā un trauktos visu to garo gaisa gabalu, kā reiz jau bija darījusi, lai tikai noskaidrotu, vai ar māsu kas nelāgs nav atgadījies. Atslēgt nedrīkstēja, tā vismaz varēja redzēt, ka māsa ir zvanījusi, un tūlīt arī atzvanīt.
Kad nākamajā dienā telefonā atkal uzrādījās seši neatbildēti zvani, Astrīda noskaitās: nu, cik var! Šai bezkaunībai jādara gals! Izdzirdējusi kārtējo zvanu, viņa kā fūrija metās pie telefona, lai izkliegtu visas savas sakrājušās dusmas:
– Liec tak beidzot mani mierā! Man no tevis neko nevajag! Un naudu no manis tu arī nedabūsi! Nav te tādu muļķu, kas krāpniekus baro!
Izbļāvusi savu sakāmo, viņa jau gribēja nospiest sarkano telefona klausulīti, kad it kā no tāluma izdzirdēja sievietes balsi:
– Astrīda, tā tu? Te Tamāra zvana, tava solabiedrene. Atceries vēl mani?
Tamāra… Jā, bija tāda klusa meitene, no pirmās klases abas blakus sēdējušas. “Simts gadus nedzirdēta un neredzēta,” Astrīda pie sevis nodomāja. “Un ko viņai tagad no manis vajag?”
Rūgtas dzīves pieredzes mācīta, viņa piesardzīgi pārjautāja:
– Tu patiešām esi Tamāra? Kur tu dabūji manu numuru?
– No tavas māsas Astras, – balss klausulē priecīgi atbildēja. – Tā kā tevi sociālajos tīklos nevar atrast, ķēros pie B varianta – draugu un radurakstu pētīšanas. Mums te kopīgi ar Anitu un Vēsmu radusies kāda doma: sarīkot klases salidojumu. Kopš pagājušās tikšanās reizes nu jau divdesmit gadi pagājuši, bet toreiz mūsējo ieradās tik maz, ka atkalsatikšanās garšu tā arī neizjutām. Pieci vien bijām, tāpēc neko daudz neizrunājām, tik vien kā pa ausu galam sagrābstītas ziņas pārspriedām, kā kuram no mūsējiem klājas. Šogad doma tādu kārtīgu pusgadsimta ballīti sarīkot – tomēr piecdesmit gadi kopš skolas beigšanas pagājuši. Derētu satikties, kamēr vēl visi tepat esam. Tevi īpaši gribētos redzēt, kā nekā tik daudz kopīgu atmiņu. Šis tas jau piemirsies, gribētos atsvaidzināt. Pat neticas, ka neesam redzējušās kopš vienpadsmitās klases beigšanas.
– Jā, neesam gan, – Astrīda aizdomājusies atbildēja, bet pie sevis nodomāja: “Un kāda gan jēga tagad satikties?”
– Silvas vīrs ir uzcēlis un ierīkojis glaunu viesu māju ezera krastā – ar skaistu terasi un pirtiņu, un nu Silva aicina mūs visus pie sevis ciemos, – Tamāra turpināja. – Es tevi varētu aizvest, jo nupat apsolījos arī Viju pa ceļam paņemt. Izrādās, jūs abas tagad gandrīz vai kaimiņos dzīvojat. Nekāda īpaša gatavošanās nav vajadzīga, tik vien kā mazs cienasta groziņš ar kādu kumosiņu. Gunārs apsolījās šašliku sacept, Ieva – pīrāgus. No manis gan arī vēl kāds mazs lūgums jeb mājasdarbs katram. Manuprāt, būtu ļoti jauki, ja katrs uzrakstītu kādu atmiņu epizodi no mūsu klases dzīves, kaut vai tādu pavisam īsu. Protams, var arī vairāk, un varbūt pat atrodas kāda fotogrāfija no tiem laikiem.
Kaut arī Tamāras pacilātais noskaņojums viegli sasniedza Astrīdas ausis, viņas domas vēl joprojām bija aizķērušās pie iepriekš neatbildētā jautājuma: “Un kāda gan jēga tagad satikties?” Pēdējo gadu inertais miers bija radījis tādu gana cietu pašpietiekamības čaulu. Kaut gan – varbūt tas bija tāds pašaizsardzības instinkts, kas bija licis norobežoties no visa satraucošā un kaitinošā, no zemūdens aisbergiem pilnās dzīves? Patiešām, ja tā nopietni padomā: ko gan tāda pensionāru tikšanās var dot? Ieradīsies katrs ar savu bēdu stāstu, parunās par knapo iztikšanu, slimībām, labi vēl, ja par bērniem un mazbērniem, kuri gan jau tālumā. Kādam gan jau būs ar ko palielīties, bet – ko par savu vienmuļo dzīvi stāstīt Astrīdai? Neko interesantu šāda tikšanās nesola, vienīgi kreņķus.
Tamāra, it kā uzminējusi Astrīdas bažas, turpināja:
– Tu varbūt dzirdēji, ka divi mūsējie šopavasar pārcēlās uz viņsauli… Un skolas arī vairs nav… Tik ļoti gribētos, lai pēc mums paliek kādas pēdas. Tāpēc man radās doma par atmiņu stāstiem. Mēs varētu tos kā vienu pamatīgu ķieģeli iemūrēt kādā vecās skolas stūrī, bet varbūt kā kapsulu iestādīt zem kāda ziedoša krūma vai koka… Tā taču dara, vai ne? Tas būtu vienreizēji skaisti, nozīmīgi un paliekoši!
– Varbūt, – Astrīda klusi noteica, jo kaut kas taču bija jāsaka. – Varbūt patiešām būtu skaisti.
Tajā pašā laikā laiskais, kūtrais prāts pieturējās pie savas pozīcijas: “Un priekš kam? Kas tādu ķieģeli vai kapsulu pēc simts gadiem zem tā koka meklētu?”
– Es saprotu, ka tev šis viss ir jāapdomā, – pēc ieilguša klusuma brīža ierunājās Tamāra. – Es tev rīt piezvanīšu, bet jau tagad saku: es ļoti priecātos tevi satikt! Neviens jau nezina, cik daudz mums vēl laika šajā pasaulē atvēlēts.
Atvadījusies no Tamāras un apsolījusi padomāt, Astrīda vēl ilgi sēdēja ar telefonu klēpī. Īsā saruna tomēr bija uzvandījusi sen piemirstus atmiņu putekļus, un prāts jau taustījās pēc tās epizodes, ko pēc Tamāras ieceres būtu vērts aprakstīt. Pieļaujot varbūtību, kā kāds patiešām pēc simts vai divsimt gadiem nejauši tos manuskriptus atrod, tur būtu jābūt aprakstītam kaut kam patiešām neticamam un pārsteidzošam.
Varbūt uzrakstīt par to algebras stundu, kad visi, arī klases teicamnieki, sadumpojušies pret skolotāju, saņēma pa vieniniekam? Mājās pildāmais uzdevums toreiz bija jānoraksta no tāfeles, jo līdz stundas beigām pareizais risinājums tā arī netika atrasts. Vairāki klases gudrīši krītainiem pirkstiem to bija centušies risināt, dzēsuši un labojuši, bet kaut kas līdz galam tā arī nesanāca. Pat Astrīdas tēvs, kuram matemātika vienmēr viegli padevusies, nebija pratis to atrisināt.
Nākamajā rītā klases viszinis, starojošs savā atklāsmē un attapībā, lielīgi paziņoja, ka atradis kļūdu: uzdevuma pierakstā uz tāfeles. Reizināšanas darbības iekavas bijušas pazudušas! Kad to sapratis, uzdevumu viegli atrisinājis, un nu laipni piedāvāja citiem norakstīt pareizo risinājumu. Andis pateica, ka to nedarīs, jo kļūdu pieļāvusi skolotāja. Viņu skaļi atbalstīja Arnis, Dzintars un Gunārs, un arī meitenes izlēma nepalikt malā. Brīdī, kad klasē ienāca skolotāja, visi bija vienoti savā nostājā: sakarā ar to, ka kļūdu pieļāvusi skolotāja, mājasdarbs palicis neatrisināts. Skolotāja gāja īsāko ceļu: pārliecināta par savu nevainojamo pareizību, palūdza visiem uz galda nolikt dienasgrāmatas, paziņoja, ka netraucēs dumpiniekiem ieturēt kursu, un atstāja klasi. Nākamās stundas sākumā katrs savā dienasgrāmatā atrada šīs akcijas novērtējumu – iešvīkātu vieninieku. Par to, ka šis notikums ticis apspriests arī skolotāju istabā, liecināja nedēļas nogalē ierakstītais uzvedības vērtējums: neapmierinoša.
Astrīda to pārdzīvoja ļoti sāpīgi, jo tēvs, kurš savulaik mācījies Fizikas un matemātikas fakultātē, nekavējoties gribēja doties uz skolu un izskaidroties ar skolotāju. Mammai kaut kā izdevās viņu nomierināt, pārliecinot, ka no tā attiecības ar principiālo skolotāju neko neiegūs, drīzāk cietīs. Par to, ka cietīs Astrīdas un vēl daža laba teicamnieka atzīmes liecībā, viņa pat neieminējās, jo – tas viss notiks vēlāk.
Apdomājusies Astrīda saprata, ka šo epizodi kā spilgtāko gan jau aprakstīt gribēs klases viszinis, jo tieši viņš uz biedriskās saskaņas altāra toreiz ziedoja visvairāk. Jāpadomā vēl, jāatceras kas tāds, kas vairāk skāris pašu Astrīdu – pārsteidzis, iepriecinājis, sāpinājis. Kaut kas tāds, par ko smaidītu vai neticīgām acīm brīnītos viņas mazbērni, lai gan – viņi jau tagad brīnījās par visu ko: savādā vecā tālruņa un radiolas pogām, adāmām un tamborējamām adatām, tējas sēni un ausu puķi…
Domās pārskrienot skolas gadu gaitām, tāds raibs kaleidoskops uzvirmoja Astrīdas acu priekšā: obligātās rīta līnijas un starpbrīžu pastaigas pāros, pašdarbības pulciņu un pionieru rosība, sniegpārsliņas tērpa stērķelēšana ar kartupeļu cieti, garu marles bižu pīšana, sienasavīzes gatavošana, makulatūras vākšana, darbaudzināšana skolas lauciņos un garajās biešu vagās… Sāpīgās neveiksmes fizkultūras stundās vēl tagad sapņos rādījās, tāpat kā pēkšņa solista vai programmas pieteicēja aizvietošana skolas koncertos, kāda saslimuša dejotāja aizstāšana nezināmā dejā. Ja tā padomā, visspilgtāk prātā palikuši tieši tie nesaskaņu, neveiksmju un domstarpību sīkie dzēlieni, nepelnītie dūrieni. Tas labais un smieklīgais, kā, protams, arī netrūka, patvēries kaut kur dziļāk.
Varbūt uzrakstīt par “Laimes aku”, kas pamatskolas klasēs ik gadus tika rīkota vecā gada izskaņā? Ceturtajā klasē gan stilizētās akas vairs nebija, vien ar aizslietni norobežota telpas daļa, no kuras Astrīda, kad pienāca viņas kārta, “izmakšķerēja” kastīti ar tiem laikiem neparastu dāvanu – fosforescējoša ziemeļbrieža statujiņu. Dažas klases meitenes uzreiz nekavējās izteikt savu viedokli: “Tādai, kura atnesusi tikai guaša krāsu kasti, tik dārga dāvana nepienākas!” Skolotāja toreiz centās Astrīdu aizstāvēt, vairākas reizes uzsvēra vārdus “Laimes aka” un uzskatāmības labad atgādināja visiem sen zināmo sakāmvārdu: katrs pats savas laimes kalējs. Pati skolotāja izlozēja zīmēšanas bloku un krāsainos zīmuļus un nekavējās izrādīt prieku par vērtīgo dāvanu. Klases meitenes tomēr nebeidza caur pieri blenzt uz Astrīdu un viņas apbrīnojamo laimestu. Purpināšana nebeidzās visu vakaru, jo “zinīši” gudri sprieda: ziemeļbriedi “Laimes akai” atnesusi skolotāja.
Diemžēl šī audzinātājas aizstāvība klasesbiedros izraisīja gluži pretēju reakciju, un meitenes vēl ilgi nerimās Astrīdai pieprasīt, lai taču beidzot protas dārgo dāvanu atgriezt atpakaļ skolotājai. Kādā dienā pēc stundām, kad garderobē Astrīdas zābakos atkal kusa tur samestais sniegs, viņa pieņēma lēmumu atnest dāvanu atpakaļ uz skolu. Toreiz šķita, ka gabaliņu sirds nākas atraut no sevis un ielikt kastītē, bet citādi jau pie miera netikt. Turpinātu noklīst skolas soma, zābakos kust sniegs un uz muguras pēkšņi uzrasties balti krīta pleķi. Un atkal, visiem dzirdot, klases audzinātāja runāja par laimi, veiksmi, nesavtību un dāvināšanas prieku, un galu galā pateica arī pašu būtiskāko: šī skaistā lietiņa nemaksājot vairāk par guaša krāsu kastīti, tāpēc – viss esot vairāk nekā godīgi. Par slapjajiem zābakiem Astrīda viņai nebija sūdzējusies, tāpēc garderobes nebūšanas šoreiz netika kārtas pie lielā zvana. Tā nu staltais ziemeļbriedis vēl ilgus gadus ar savu blāvo starojumu naktīs Astrīdai lika atcerēties sirsnīgo klases audzinātāju Sofiju.
Varbūt tā Tamāras ideja par atmiņu pierakstīšanu nav nemaz tik slikta? Ja pacenstos, Astrīda uzrakstītu pat vairākas epizodes. Iespējams, par visiem kopā izveidotos tāda kā viņu klases dienasgrāmata. Varbūt tā iznāktu tik laba, ka varētu izdot grāmatā!
Aizrāvusies ar jauno ideju, mirkli aizdomājusies par albumā noglabātajām skolas laika fotogrāfijām, atcerējusies meitas dāvināto kostīmu, kas Astrīdai lika izskatīties kā īstai modes dāmai, viņa uzmeklēja telefonā Tamāras numuru un piezvanīja.
Es izdomāju, – viņa īsi teica klausulē. – Braukšu.
TURPINĀJUMS SEKOS
