TUVOJOTIES SKOLOTĀJU DIENAI, kuru šogad pirmo reizi un arī turpmāk atzīmēsim 5.oktobrī, jo tā ir lēmusi Saeima, “Dzirkstele” uz sarunu aicināja Gulbenes novada vidusskolas direktori Lienu Silaunieci. Decembrī būs gads, kopš viņa ir šajā amatā. Sarežģīts, grūts, arī baiļu pilns, lai tiktu pieņemti pareizi lēmumi, arī nepopulāri, bet ļoti interesants – tā Liena raksturo šo laiku, esot direktores amatā.
L.Silauniece lepojas ar Gulbenes novada vidusskolas kolektīvu. “Šajos piecos gados skolas saime ir daudz paveikusi, likusi skolas vārdam skanēt! Ikviens darbinieks ir ieguldījis milzīgu darbu skolas attīstībā! Protams, arī mēs kļūdāmies, jo arī mēs esam tikai cilvēki. Sabiedrībā varbūt aizmirstas, ka ikviens, vai tas ir skolotājs, direktors vai kāda cita darba darītājs, primāri ir cilvēks. Skolotāja profesija nav viegla, jo nepārtraukti nes sev līdzi reformas un daudz nesakārtotu nozares jautājumu, bet, neskatoties uz to, tā ir brīnišķīga, kas sev līdzi nes ļoti lielu prieku un piepildījumu! Un tieši mazie solīši bērnu un jauniešu izaugsmē dod vislielāko gandarījumu. Tie ir zelta vērti mirkļi!” smaidot saka Liena.
Bērnības sapnis – dzīvnieku dresētāja
Liena, kura šobrīd, vada Gulbenes novada lielāko skolu – Gulbenes novada vidusskolu, “Dzirkstelei” atklāj, ka kļūt par direktori nekad nav bijis viņas pašmērķis. Izrādās, ka mazākajās klasēs viņas sapnis bija strādāt par dzīvnieku dresētāju.
“Ja man jautā, kā es izdomāju kļūt par skolotāju, man vienmēr mazliet gribas smaidīt. Galgauskas pamatskolas pirmajās klasēs skolotājs jautāja bērniem, par ko vēlētos kļūt. Man ļoti patīk dzīvnieki, un es teicu, ka vēlos būt dzīvnieku dresētāja. Par to visi ļoti smējās, un man tas ne visai patika, un smējās nevis bērni, bet tieši pieaugušie, jo kas gan tā par profesiju! Tad es sāku ieklausīties, ko tad saka citi klasesbiedri – kāds gribēja būt policists, šuvēja, un tas tika arī tā atzinīgi novērtēts. Sapratu, ja es nevēlos vēlreiz pārdzīvot tās emocijas, ko pārdzīvoju, tad jāsaka kaut kas cits. Nākamajā gadā, kad jautāja, kas es vēlos būt, atbildēju: skolotāja. Un es nevaru pateikt, kāpēc es tā atbildēju. Bet es to teicu katru gadu, un ar katru gadu tas kļuva arvien apzinātāk, jo sapratu, ka man ļoti patīk bērni un patīk būt kopā ar viņiem. Un droši vien sava artava ir mammas māsai, tas ir, manai krustmātei Antoņinai Nogobodei. Lai cik paradoksāli tas būtu, bet es biju bērns, kurš nevēlējās iet uz skolu. Kad man bija seši gadi, es teicu: uz skolu neiešu, jo es negribu mācīties. Krustmāte mani ņēma uz skolu, lai es ne tikai piedalītos sešgadnieku sagatavošanas nodarbībās, bet lai saprastu, cik skola ir forša. Un pa šo gadu krustmāte panāca, ka man skolā iepatikās. Bet ne jau mācīties man patika. Man patika, ka tur ir draugi. Par sevi pasmaidot, es domāju – bērns, kurš nevēlējās iet uz skolu, bērns, kas domāja par citu profesiju, un redz, kā viss dzīvē sanāk,” saka Liena.
Pedagoģija, vēsture un medicīna
Kad Liena mācījās vidusskolā, un vidusskolas posmu viņa uzsāka Gulbenes vidusskolā, bet 11. un 12.klasi beidza Gulbīša vidusskolā, viņu ļoti saistīja trīs virzieni – pedagoģija, vēsture un medicīna, medicīna – visvairāk.
“Radu saime man ir ļoti kupla, un ir ļoti daudz skolotāju, un, kā tas tā ir sagadījies, nezinu. Arī radu saietos, kāpēc ir bijusi tāda izvēle – skolotājs, īsti atbilde nav rasta. Iespējams, mammas māsa apzināti vai neapzināti mums ir devusi šo skolotāja misiju. Varbūt mums gribējās līdzināties viņai. Viņa bija ļoti saprotošs, tolerants, gudrs cilvēks, savas profesijas meistars. Mammas māsa mācīja matemātiku un fiziku. Mani vienmēr fascinēja viņas tolerance, un ne jau tikai pret pieaugušajiem, bet arī pret bērniem. Tas, ko es redzēju no viņas – otra cilvēka cienīšana, arī mazā cilvēka, kas sēž skolas solā, un motivēšana, kāpēc tas jādara, kāpēc tas nepieciešams. Viņa skolēnus ļoti daudz mācīja caur praktiskām lietām, kam tas dzīvē noderēs. No mammas puses radu saimē esmu jaunākā starp māsīcām un brālēniem, līdz ar to visiem gribējās izlemt, ko man darīt. Mums rados ir arī mediķi, bet viņi skaidroja, ka kļūt par ārstu labāk nevajag, jo tā ir ļoti grūta profesija. Bet man gribējās. Nostrādāja ļoti vienkāršs faktors – tajos gados, kad beidza 9.klasi, eksāmenus nekārtoja, bet, stājoties vidusskolā, bija seši eksāmeni un bija jāizvēlas mācību priekšmeti. Biju izvēlējusies fiziku, jo bija doma par medicīnu, bet grupa nenokomplektējās, līdz ar to pēc vidusskolas nevarēju iestāties medicīnas augstskolā. Bet es varēju iet uz māsu skolu. Un tā arī notika – iesniedzu dokumentus māsu skolā, kā arī uz pedagoģiju Rīgā un Rēzeknē. Rezultātā – tiku visās skolās. Un bija jāsaprot, uz kurieni doties,” atminas Liena.
Pēc studijām atgriežas dzimtajā skolā
Liena deva priekšroku pedagoģijas studijām Rēzeknē. “Mēs bijām fantastisks kurss! Tāda kārtīga ģimene. Es kļuvu par sākumskolas skolotāju sākumā ar papildspecialitāti “mūzika”, bet sapratu, ka īsti ne, līdz ar to izvēlējos citu specialitāti – veselības mācības skolotājs līdz 12.klasei,” stāsta Liena.
Tiklīdz studijas bija pabeigtas, atskanēja zvans no Galgauskas skolas direktores Ausmas Bražņikovas – bija nepieciešama sākumskolas skolotāja. Tas bija 1999.gads, kad Liena uzsāka darba gaitas savā dzimtajā skolā.
“Rēzekne bija iedevusi labu izglītību, un direktore to novērtēja. Sāku es kā sākumskolas skolotāja un tad jau pamazām arī sociālo zinību, dabaszinību, ģeogrāfijas un vizuālās mākslas skolotāja. Pēc tam nāca iekļaujošā izglītība un bija jāmācās, tā ka arī tas ir apgūts. Un arī kā direktora palīgs, koordinators audzināšanas darbā un pasākumu organizēšanā, bija darbs arī ar skolēnu pašpārvaldi. Darbalauks bija ļoti plašs. Lai piesaistītu finanšu līdzekļus, ar kolēģiem izveidojām pat biedrību. Mums bija arī Gulbenes mākslas skolas filiāle. Bija atbalsts, sapratne no vietējiem cilvēkiem, pašiem kolēģiem. Mēs bijām ļoti vērsti uz izaugsmi. Sakārtojām vidi, skolu, tāpēc jau bija ļoti sāpīgi, ka skolu slēdza. Ir skumji arī tas, ka Galgauskas pamatskola ir viena no retajām novada skolām, kas celta kā skola “ulmaņlaikos”. Bet viss notiek likumsakarīgi – laukos cilvēku kļūst mazāk, skolēnu pārvadājumi ir dārgi – tas viss ir saprotams, bet emocijas dara savu,” saka Liena, kura Galgauskas skolā nostrādāja 20 gadus līdz pat skolas slēgšanai.
“Esmu Galgauskas patriote. Tur ir tik daudz kultūrvēstures bagātību, daudz dabas bagātību, kas nav apgūtas! Mēs ar skolu vides izglītībā darījām ļoti daudz – centāmies parādīt visu to skaistumu, kas ir, un cilvēkus, kas brauca ciemos, vest un rādīt. Viens no bijušajiem Galgauskas skolas skolēniem, kas kara laikā emigrēja ar ģimeni uz Ameriku, aizejot viņsaulē, ziedoja naudu skolai ar nosacījumu, ka to ieskaita nevis novada domes kasē, bet nauda jāpārrauga skolai un jādara viss, lai maksimāli dotu labāko skolai un skolēniem. Tas bija ļoti liels atbalsts. Mēs sakārtojām un veidojām mūsdienīgu vidi. Un vispār tik daudz, cik Galgauskas absolventi atbalstīja skolu un iesaistījās, nezinu, vai vēl kur tā ir,” saka Liena.
Smaga, bet vērtīga pieredze
Vasara pēc Galgauskas skolas slēgšanas Lienai bija emocionāli smaga. Tas, kas savām rokām tur bija izveidots, bija jālikvidē. Tomēr viņa atzīst, ka tajā pašā laikā tā bija arī ļoti laba pieredze. Daudz nācās pārdzīvot, pārdomāt, skatīties uz lietām citādāk, un tā ir liela dzīves skola.
Viņa bija nolēmusi, ka gadu atpūtīsies, bet tad bija zvans no Gulbenes sākumskolas, jo tur vajadzēja 1.klases audzinātāju. Emocionāli Liena tam nebija gatava.
“Atkal zvans: varbūt tomēr? Un tad jāsaka tā: paldies manam tēvam, kurš gan ir viņsaulē, jo viņš ļoti strikti pateica, ka man ir jāiet strādāt. Arī dzīvesbiedrs teica, ka laikam tēvam ir taisnība, zinot manu enerģiju un to, ka man vajag būt cilvēkos. Es piekritu. Bet aizgāju uz Gulbenes sākumskolu pavisam ne vienkāršā laikā, jo tas bija laiks, kad Gulbenes sākumskolu apvienoja ar ģimnāziju. Un kur ir apvienošana, tur ir gana sarežģīta situācija. Bija jāienāk jaunā kolektīvā, klase jāveido no jauna. Bija ļoti grūti. Bet, kad ieraudzīju savus “pirmīšus”, tad tas bija tāds emocionālais lādiņš, kas atkal deva tādu spēku! Tad atkal bija reorganizācija, kad apvienoja pilsētas skolas. Direktorei Lindai Ūdrei-Rizgai bija priekšlikums, ka skolotāji paši no sava vidus izvirza vietniekus. Es biju nostrādājusi vienu gadu. Kad vasarā atskanēja zvans no direktores ar uzaicinājumu uz pārrunām, jo kolēģi mani bija ieteikuši kā vienu no vietniekiem, es neticēju. Gāju iepazīties ar jauno direktori, un domas par vietnieci nebija nemaz. Un arī lielas vēlmes nebija, jo Galgauska bija vēl sirdī,” atzīst Liena.
Lai arī piekrist vietnieces amatam mācību un audzināšanas darbā posmā no 4. līdz 6.klasei bija grūts lēmums, Liena tomēr pieņēma šo izaicinājumu.
“Kā es kļuvu par direktori? Nekad dzīvē neesmu domājusi, ka vēlos vai ka es kādreiz kļūšu par direktori. Tas nekad nav bijis pašmērķis, un droši vien, ja saki “nekad”, tad to arī saņem. Vasarā Linda (Linda Ūdre-Rizga – red.) pieņēma lēmumu un aizgāja projām. Es savos kolēģos vietniekos redzēju spēcīgas personības, kas var būt direktori. Bet rezultātā bijām bez direktora, un kādam bija jāpieņem lēmums. Man arī ļoti negribējās, jo tā ir ļoti liela atbildība, bet kādam tas bija jādara. Kolēģi arī motivēja, lai piesakos šim amatam. Kad izrunāju ar savējiem, viņi man teica: tu jau tāpat dari to darbu. Biju vietniece un direktora vietas pienākumu izpildītāja. Un kādam arī šis darbs ir jādara. Vēl viens faktors – mans bērns arī šeit mācās, un saprotu, ko tas nenozīmē, ka te nav vadītāja. Un vēl – atbildība. Mums no mazām dienām ģimenē ir mācīta atbildība par darbu, ko dari. Izdarīt darbu līdz galam un pēc labākās sirdsapziņas,” uzsver Liena.
Stabils zināšanu klāsts
Liena atzīst, ka mūsdienās viens no lielākajiem izaicinājumiem skolām, skolēniem un skolotājiem ir spēja sekot līdzi strauji mainīgajai informācijas videi, kā arī tehnoloģiju attīstībai.
“Mēs gatavojam šobrīd bērnus, bet īsti nevaram pateikt, kam. Ja ņem desmit gadu periodu, cik profesijas ir pazudušas un kādas ir nākušās klāt! Bērni ir jāmāca arī strādāt komandā, jo viņi ir kļuvuši lieli individuālisti. Situācija ar lasītprasmi, matemātiskās prasmes pasliktinās. Ir ļoti jāpiedomā, kā no 1.klases to varam papildus stiprināt. Viens no skolas mērķiem, uz ko ejam, un arī mans sapnis ir, ka skolēnam, pabeidzot 9.klasi, ir stabils zināšanu klāsts, kas ir kā atspēriena punkts, lai viņš var iet tālāk,” saka direktore.
Savukārt, kas attiecas uz vidusskolas posmu, tad jāņem vērā, ka šim posmam ir ļoti liela konkurence, un tie ir tehnikumi, kur jaunietis trīs gadu laikā var iegūt gan vidējo izglītību, gan profesiju, un var sākt arī pelnīt.
Šajā mācību gadā Gulbenes novada vidusskolas 10.klasēs mācības uzsāka 44 skolēni.
“Tas, ko esam runājuši ar kolēģiem – kovidam ir savas sekas. Pēc 9.klases nebija jākārto eksāmeni un iestāšanās prasības vidusskolas posmā bija zemākas. Tagad mēs esam atgriezušies normālā ritējumā un prasības ir mainītas, latiņa ir pacelta, un ne jau tāpēc, ka gribam atbirumu, lai nenāktu. Ja skolēna zināšanas ir novērtētas zem sešām ballēm, mācīties vidusskolas posmā būs ļoti sarežģīti, jo vidusskolā neatkārto pamatskolas vielu. Protams, ir jau arī labie stāsti, kad skolēnam ne tik labi veicies pamatskolā, bet viņš ir apņēmības pilns, zina savu mērķi un tiešām arī ir gatavs mācīties vidusskolā. Tas, ko mēs praktizējam – skolēnus, kas neatbilst uzņemšanas noteikumiem vidusskolas posmā, kopā ar vecākiem aicinām uz sarunu. Mani bažīgu dara tas, ka atnāk vecāks ar bērnu un saka, ka viņš vispār nezina, ko grib, nekas neinteresē. Sarunas gaitā tomēr kaut kādu interesi atrodam, un, ja, piemēram, jaunietim ļoti patīk gatavot ēst, tad tiešām labāk varbūt uzreiz mācīties par pavāru. Vidusskola vairs nav tāda, kurā skolēns var saprast, ko viņš grib. Vidusskolā jau ir jāzina, ko tu gribi, jo jau ir jāizvēlas virziens,” saka direktore.
