Kā jau pēc daudziem saviļņojošu jūtu uzplūdā pieņemtiem, ne līdz galam izsvērtiem lēmumiem arī šoreiz spēji izteiktais “braukšu!” nākamajā rītā Astrīdas prātā svilināja un viļājās kā karsts kartupelis. Nu, kurš gan viņu spieda solīties braukt uz to klases salidojumu! Piecdesmit gadus bez tā varēja iztikt, bet tagad pēkšņi – še, tev! Kurš raustīja aiz mēles, kurš lika tūlīt ķert telefonu un lielīties, ka aprakstīs ne tikai vienu, bet pat vairākas epizodes? Un tad vēl tā apņemšanās ierasties ar torti! Pilnīgs trakums! Kā lai no tā visa tagad atkratās?
Sameklējusi tālruņa katalogā Tamāras vārdu, Astrīda ērtāk iesēdās savā iemīļotajā atpūtas krēslā un ņēmās apcerēt dažādus atrunu iemeslus. Varbūt tā: lielajā apmulsumā pavisam aizmirsusi, ka tajā datumā viņai norunāta vizīte pie ārsta galvaspilsētā, tāpēc uz vakaru atpakaļ nepaspēs… Nē, nebūs labi, ar veselības lietām jokoties nevajag, jādomā kaut kas cits. O, kādam radiniekam jubileja, ko nedrīkst neapmeklēt! Vai varbūt – bēres? Nē, labāk tā: meita tikko piezvanīja, ka tieši uz to datumu nopirkusi lidmašīnas biļetes, lai mamma prātojot, kā lidostā viņu un mazbērnus sagaidīt! Nē, arī nebūs labi. Visu nedēļu tak istabā nesēdēs! Meliem īsas kājas – tā pati Vija, kura tepat netālu dzīvo, var pamanīt, ka nekādi mazbērni pie Astrīdas nav atbraukuši… Varbūt iepriekšējā dienā vienkārši “saslimt” ar kovidu? Tas pēdējos gados tāds visai nopietns iemesls, ko neviens pat necenšas apšaubīt, jo vēl arvien daudzi ar to slimo. Njā, bet kā tad ar to apsolīto torti? Eh…
Labu laiku tā nosēdējusi, vienu pēc otras dažādas atrunas domās pārcilājusi un vienu par īsti labu, veikli izstāstāmu neatradusi, Astrīda prātošanai atmeta ar roku – rīts gudrāks par vakaru. Ja jau šo principu par pareizu atzina slavenā Skārleta O’Hāra, tad arī Astrīda varēja teikt: “Par to es domāšu rīt.”
Tomēr arī nākamajā dienā neradās padoms un arī drosme piezvanīt Tamārai un kaut ko ticamu sastāstīt. Nu, neprata Astrīda melot un arī pati necieta meļus. Ne velti viņas prāts un mēle nebija pierunājama uz tādām maldu runām. Tajā pašā laikā viņa saprata arī to, ka piezvanīt Tamārai un pateikt visu, kā ir, arī nebūtu smuki. Risinājums atlika tikai viens: sākt gatavoties gaidāmajam piektdienas vakaram.
Uzrakstīt apsolītās pāris skolas atmiņu epizodes Astrīdai padevās viegli, līdzko pildspalva pieskārās īpaši sagatavotajai, smalki izrobotajai krāsaina papīra lapai. Vārdi paši kā čaklas skudriņas kārtojās rindās un tik ritinājās uz priekšu. Trīs lapas no abām pusēm aprakstījusi, Astrīda atviegloti nopūtās: puse darba jau padarīta. Atlika tikai pieteikties pie frizieres un ķerties pie apsolītās tortes. Tā gan īpašu satraukumu neradīja, jo roka sen jau bija ievingrināta viegli pagatavojamai kūkai, ko, smuki izdekorējot, nebija kauns pasniegt uz viesību galda.
Piektdienas rītā mostoties Astrīdas sirds gan nedaudz notrīsēja, bet laiskā sēdēšana frizētavas krēslā un draiskā pačivināšana ar omulīgo frizierīti omu uzlaboja. Zemeņu un melleņu rindošana uz kūkas virsmas, glazūras gatavošana un apetītlīgais galarezultāts sirdi pildīja ar lepnumu – re, arī viņai tomēr būs ar ko padižoties!
Pievakarē, sapucējusies jau vismaz pusstundu pirms norunātā laika, Astrīda laiku palaikam piegāja pie loga un pie sevis purpināja:
– Nez, kā es to Tamāru pazīšu… Teicās, ka būšot sudraba krāsas “Toyota”, bet, kā tad lai šajā pārbagātībā tādu pamana?
No trešā stāva augstumiem daudzstāvu namu iekšpagalms patiešām izskatījās mašīnu pārpilns un tuvumā nemanīja neviena brīva laukumiņa. “Nez, kā viņa te piestās?” Astrīda kļuva nemierīga. Izlēmusi, ka pareizāk būtu mašīnu vaktēt uz ielas, viņa, nervozi pukstēdama, aizslēdza dzīvokļa durvis un, lielo tortes kasti balansēdama, soli pa solim devās lejup pa kāpnēm.
– Prātīgi, prātīgi, – Astrīda atgādināja sev un tortei, jo pat neliels misēklis šajā līdzsvarā varētu izraisīt milzīgu katastrofu. Pie pašām ārdurvīm tā gandrīz arī notika, jo tieši tajā brīdī, kad Astrīda ķērās pie roktura, lai durvis atvērtu, kāda košās krāsās tērpta sieviete tās spēji parāva no ārpuses un, pārsteigta no negaidītās saskriešanās, īsi iekliedzās. Astrīda un torte sašūpojās, tomēr, pretimnācējas roku balstītas, abas saglabāja līdzsvaru. Izpalīdzīgi pieturējusi Astrīdai durvis, sieviete īsi atvainojās un aizsteidzās augšup pa trepēm.
– Tāda kā neriktīga! Kur jāskrien! – Astrīda pie sevis nopukojās. – Cik tur trūka, un viss lielais darbs būtu veltīgs!
Novietojusi torti uz pagalma soliņa, Astrīda smagi nopūtās un sāka pētīt piecstāvu nama priekšā novietotās sudraba krāsas mašīnas. Prātā ienāca līdz šim nepiefiksēta doma: “Interesanti gan, kā tā Tamāra mani pazīs?” Pat viens otrs desmit gadus nesatikts paziņa bija ļoti izmainījies, bet viņas nebija redzējušās daudz vairāk – veselu pusgadsimtu.
Labu laiciņu snaikstījusi kaklu vienā un otrā virzienā, pagājusies pa labi un pa kreisi, Astrīda piepeši pamanīja kādu sievieti, kas iztālēm māja ar roku. “Tas man?” viņa satraukti domāja. “Vajadzēja gan ielikt somā tās tāluma brilles, tad labāk saskatītu.”
Tikai pagājusi pretim rokas vicinātājai Astrīda atpazina Viju – ar šo bijušo klasesbiedreni vismaz reizi mēnesī gadījās saskrieties uz ielas. “Skaidrs, tad jau turpat būs arī Tamāra,” Astrīda nosprieda un, paņēmusi tortes kasti, satraukta devās mašīnas virzienā.
– Kur tad tu liki Tamāru? – Vija, sirsnīgi sasveicinājusies, jautāja. – Viņa pirms brīža aizsteidzās tev palīgā torti atnest līdz mašīnai.
– Tamāra? – Astrīda apmulsusi pārjautāja.
– Pie manis? Es viņu neredzēju. Viņa pareizi aizgāja? Kā viņa vispār zināja, kurp iet?
– Tava māsa Astra palūgusi, lai izpalīdz, – Vija skaidroja. – Tev pēc operācijas vēl arvien kāja saudzējama.
“Vienreizēji!” Astrīda pukojās. “Nu Astra no manis dabūs! Nepietika ar mana telefona numura iedošanu, vēl mājas adresi vajadzēja izpļāpāt svešam cilvēkam!” Pēdējos gados iegūtā neuzticēšanās svešiniekiem, kas vainagojās ar Jehovas liecinieku bezkaunīgo piezīšanos (nudien, trakāk kā ar dēlēm!), un tieksme sevi pasargāt no cilvēkiem ar sliktu enerģētiku uzvilnīja ar jaunu spēku. Ar acs kaktiņu pamanījusi tuvojamies ārdurvīs sastapto košo sievieti, Astrīda nepatikā sarāvās: “Vēl tikai viņas te trūka!”
– Sveika, mīļā sirds! – plaši atplestām rokām, kolorītā sarkanmate metās Astrīdai ap kaklu. – Piedod, ka tevi uzreiz nepazinu! Cik neveikli! Tā notiek, ja tik ilgus gadus pazūd no redzesloka! Turpmāk tevi vairs nezaudēšu!
Atvilkusi elpu no ciešā bijušās solabiedrenes roku skāviena, Astrīda neveikli iesmējās:
– Nudien, cik neveikli! Tā tiešām tu… Tomik? Nudien nepazinu!
– Jā, jā, zinu: esmu cita, – atsmēja Tamāra.
– No manas Strīdiņas gan arī tik vien kā taisnais, garais deguns, šaurais zods un zilu acu skatiens.
Astrīda labi apzinājās, ka pēdējo gadu inertā dzīve ļāvusi viņai kuplumā izplesties, veiklās kustības aizstājis ieturēts miers, reiz žirgtais skatiens apdzisis un pat balss ieguvusi mierīgāku skanējumu, par grumbām un zaudēto ādas svaigumu nemaz nerunājot.
Par Tamāru gan to nevarēja teikt: kuplie sarkanmelnie mati, platās uzacis un spilgti izceltās acis atsauca atmiņā kādā filmā redzētu sievietes-vampa tēlu. Slaikais, izdilušais augums radīja bažas par viņas veselības stāvokli, rupjā balss – par neskaitāmām izsmēķētām cigaretēm, un Astrīdai atlika tikai pabrīnīties, cik ļoti dzīve pārvērtusi viņas Tomiku – gaišo un kluso lauku meiteni…
– Tu tā skaties, ka man bail metas, – iesmējās Tamāra. – Manas dzīves mērķis ilgus gadus bijis un palicis nemainīgs: piesaistīt klientus savam kosmētikas salonam. Ar šo domu mostos un aizmiegu, nav viegli uzturēt savu biznesu šajos konkurences apstākļos. Jārada veiksmīgas “business woman” tēls!
Nokomandējusi torti novietot aizmugures sēdeklī blakus Vijai, Tamāra Astrīdai atvēra priekšējās durvis:
– Īsināsi laiku, mums nepilna stunda jābrauc.
Negribīgi iesēdusies mašīnā, Astrīda apjauta: svešādā Tamāra viņā raisījusi tik pretrunīgas jūtas, ka sirdī nemanot izpletušās bažas. Ja jau viņas draudzene Tamāra kļuvusi tik nepazīstama, kādi vēl pārsteigumi viņu sagaida Silvas mājās? Tad jau pati Silva arī būs pārvērtusies līdz nepazīšanai! Savulaik sociālajos tīklos Astrīdu bija uzmeklējušas vien pāris klasesbiedrenes, tās gan jau pēc izskata atpazītu, jo bildēs viegli bija sekot viņu aktivitātēm, bet – kā tad ar tiem citiem? Roku spiežot, būs jāmin, kādā vārdā saukt… Bet – ko nu vairs, tagad virziens bija tikai uz priekšu.
Ceļa garumu īsināja Tamāras žirgtā pļāpāšana – vispirms par salidojuma organizēšanas grūtībām, kas galvenokārt saistījušās ar bijušo skolasbiedru uzmeklēšanu. Veltīgi paļāvusies uz sociālo tīklu palīdzību, izrādījies, ka tur labi ja puse reģistrējusies, un tie paši tādi slinki atbildētāji. Tā nu nācies caur draugiem, radiem, paziņām. Trīspadsmit no klases tomēr izdevies sameklēt, kā arī visus pārliecināt ierasties. Tamāra stāstīja par viņas salonu, par savtīgajām un neieinteresētajām darbiniecēm, par dzīves dārdzību un tautai nedraudzīgo nodokļu sistēmu.
Astrīda labprāt būtu parunājusies ar Viju – par bērniem un mazbērniem, par grāmatām un mazdārziņa rūpēm, bet Tamāra pagaidām nedomāja pieklust – viņai bija sakrājies daudz stāstāmā. “Varbūt pat labi, ka viņa izrunājas tagad,” iedomājās Astrīda. “Kad būsim galā, tad varēsim kavēties atmiņās. Tie tomēr vienpadsmit gadi, plecu pie pleca kopā pavadīti…”
Pēc krietna laika mašīna iebrauca koptā pagalmā. Kuplas kastaņas pakājē viesus sveica pārdomāti izveidots akmeņdārzs, ko atdzīvināja acīmredzot šai dienai par godu ieslēgta neliela strūklaka, blakus dižojās dažādi košumkrūmi un raibi ziedu puduri. Astrīda šeit nekad nebija bijusi, tāpēc ar interesi lūkojās apkārt. Uzreiz bija redzams: īpašumam ir protoši un čakli saimnieki, viss izskatījās nevainojami sakopts.
Īsi pasignalizējusi, Tamāra izkāpa no mašīnas, un tūlīt arī pagalmā iznāca slaiks vīrietis. Astrīda tūlīt centās viņā sazīmēt kādu no nedaudzajiem klases puišiem, bet iznākušais galanti paklanījās un stādījās priekšā kā mājas saimnieks Elmārs, Silvas vīrs. Izpalīdzīgi paņēmis no Astrīdas rokām lielo tortes kasti, viņš aicināja viešņas doties uz terasi – tur saimniece vēl steidzot klāt galdu.
“Tomēr labi, ka gudri cilvēki vispirms nosauc vārdu,” pie sevis nodomāja Astrīda. “Tad vismaz nav lieki jāmokās ar mīklu minēšanu.”
Sievietē, kas uz terases galda izkārtoja traukus, bija viegli atpazīt Silvu. Dabiski blondā matu krāsa viņā nebija radījusi vēlmi tos pārkrāsot. Šaurā piere un drusku paplašinātie vaigu kauli joprojām bija saglabājuši raksturīgos vaibstus, un turpat arī Silvai raksturīgais, šķelmīgais un draiskais brūno acu skatiens. Tas pārējais – iesirmais matu tonis, sīkās krunciņas un nedaudz salīkušie pleci – tas tāds dabisks nodzīvoto gadu pienesums. Apskaujot Silvas plecus, Astrīda labi sajuta, kā viņā ieplūst tas gaisīgais un vieglais noskaņojums, kāds bija radies tortes dekorēšanas laikā – viss izdosies, būs skaisti!
Izņēmusi no terasē novietotā ledusskapja atspirdzinoša dzēriena glāzes, Silva bezrūpīgi pļāpāja un aicināja meitenes iekārtoties ērtāk: tā vieglāk raisoties sarunas. Turpat blakus Elmārs rosījās pie grila, bet Tamāra pieteicās sagriezt līdzatvestos augļus.
Dabiski, ka sarunas raisījās ap Silvu: par izremontēto un modernizēto vecāku māju, darbu pie augļu dārza un siltumnīcām, nenovērtējamo ieguldījumu, ko devusi Elmāra uzņēmība laiku palaikam pastrādājot Norvēģijā. Silva pati, ilgus gadus būdama veiksmīga juriste, vēl joprojām prata atrast klientus, kuriem noderēja viņas padoms. Abi dēli un viņu ģimenes dzīvoja galvaspilsētā, bet, kad vecākiem bija nepieciešama palīdzība, ar prieku brauca talkā. Ar viņu palīdzību upes krastā savulaik uzceltas divas viesu mājas, kurās itin bieži vasarās apmetās tūristi. Kad Astrīda ar zināmu apbrīnu apjautājās, kā Silva ar to visu spēj tik galā, mājasmāte atzinās: vairs jau nespējot. Arvien biežāk meklējot palīdzību pie kaimiņa – gados jauna vīrieša, kurš meža darbos zaudējis kreiso plaukstu. Piemaksa pie niecīgās pensijas viņam ļoti noderīga, bet viņa palīdzība – nenovērtējama.
Saklausījusi pagalmā motora troksni, Silva steidza sagaidīt ciemiņus. Tamāra it kā arī gribēja steigties pakaļ, pielēca no krēsla, bet apstājās mājas galā. Neuzkrītoši palūrējusi gar stūri, viņa ziņoja:
– O, pat divas mašīnas! Jaudīgs, melns “Jeep” un stipri nobraukts “Volkswagen”.
“Savāda kombinācija,” klusībā piekrita arī Astrīda, un visas trīs metās minēt, kuram no senajiem klasesbiedriem varētu piederēt melnais džips. Varbūt klases gudrītim Zintim? Ieguvis divas augstākās izglītības, ilgus gadus strādājis prestižā darbā, tad it kā nozudis no redzesloka – tā vismaz sprieda Tamāra, kura, kā izskatījās, bija labi informēta par visiem. Tiesa, labu laiku par Zinti nekas neesot bijis dzirdams, arī uz aicinājumu ierasties salidojumā viņš neesot atbildējis. Varbūt nemaz nebūšot?
Tikmēr klusās sarunas pagalmā bija pāraugušas skaļā ķildā, un vissadzirdamākā bija kādas sievietes balss.
TURPINĀJUMS SEKOS
