Otrdiena, 15. jūlijs
Egons, Egmonts, Egija, Henriks, Heinrihs
weather-icon
+19° C, vējš 2 m/s, Z-ZR vēja virziens
Dzirkstele.lv ikona

Ceļojums: Baznīca, kas nav baznīca (Bauskas novads)

Foto: Pārsla Konrāde

Jā, tieši tā gribas teikt par Mežotnes baznīcu, kas no ārpuses izskatās kā baznīca, bet īstenībā ir kultūrtelpa. Jau ieejot iekšā, rodas jautājums: bet kur tad altāris? Altāra vietā ir lieli logi, un arī solu kā baznīcās nav, bet ir skaistas sarkanu krēslu rindas.

Mūs sagaida Laura Ārente, kura strādājusi pie vairākiem šīs baznīcas atjaunošanas projektiem.

“Baznīca ir celta 17.gadsimtā. Pirmsākumos bija mūra ēka ar pildrežģu torni. Lielupes krastā sev īpašumu ieguva Šarlote fon Līvena. Šarlote bija Katrīnas II guvernante. Viņa bija ļoti iemīļota, un Katrīna II piešķīra vairāk nekā 20 īpašumus visā Latvijā. 1905.gadā baznīca tika atsavināta, pēc tam atdota valstij,” stāsta L.Ārente.

Cietusi abos karos

Šarlote fon Līvena arī uzcēla Mežotnes baznīcai mūra torni. Baznīca tika cietusi abos pasaules karos. “Pēc 1. pasaules kara baznīcu atjaunoja draudze. 1926.gadā pasūtīja projektu par 33 000 latiem. Tā kā baznīcai bija izpostīts interjers, tika uzlikts jumts, iekārtots interjers no jauna. Mežotnes zemnieki ir labi saimniekojuši un bijuši turīgi. Mežotnes draudze esot teikusi, ka grib tādu pašu lepnu torni kā Domai baznīcai. Tajā laikā baznīca iegūst šo kupolu,” stāsta LĀrente.

2. pasaules karā 1944.gadā baznīca sabumbota otro reizi. Izdedzis viss interjers. Kādu brīdi vēl saglabājušās jumta velves, bet vēlāk tās arī iegruvušas uz iekšu nokrišņu dēļ.

“1947.gadā vietējie entuziasti bija saņēmušies šo baznīcas torni un baznīcas jumtu atjaunot, bet to izjauca 1949.gada deportācijas. No šīs apkaimes izveda aptuveni 70 procentus iedzīvotāju. Vēlāk šeit ierīkoja minerālmēslu glabātavu. Bija atstātas nelielas lūkas vēdināšanai. Kolonāde bija iznīcināta, lai var iebraukt smagā mašīna. Jumts arī bija lēzenāks. 77 gadus baznīca tāda pussabrukusi arī stāvēja, tornī varēja redzēt zilas debesis. Kad Latvija atguva neatkarību, draudzei līdzekļu baznīcas atjaunošanai nebija. Gadus 20 stāvēja grausts, kas bija arī samērā bīstams. Tad pašvaldība ar draudzi vienojās, ka draudzei atdod zemi, bet pašvaldībai šo graustu. Mēs pieaicinājām arhitektu, kurš ar ļoti lielu pietāti sagatavoja baznīcai būvprojektu. Tas bija vairāk nekā miljonu vērts projekts. Projektam bija divas kārtas – torņa un ēkas atjaunošana. Mēs tikām vienā pārrobežu projektā un mūsu 380 000 eiro vērtajam tornim dabūjām 184 000 eiro Eiropas naudas. Tas bija labs atspaids. Neilgi pēc tam, kad mēs jau uzsākām torņa atjaunošanas projektu, bija iekustināts administratīvi teritoriālās reformas rats. Rundāles novads bija ļoti labi saimniekojis, un mēs varējām iesākt arī pamatēkas būvniecību. Mums ļoti paveicās, jo abi būvnieki ir vietējie,” saka LĀrente.

Tagad baznīcai katru gadu kaļķa apmetumu atjauno, jo minerālmēsli ir dziļi iesūkušies visā mūrī un piesaista mitrumu. “Cauru vasaru mēs vēdinām, bet vienalga ziemas periodā mitrums sasalst un plēš mūri. Interesanti, ka ir atjaunoti griesti, bet tās nav velves. Tie ir iekārtie griesti. Siets apmests ar būvmateriālu un tā arī iestutēts, jo velvju atjaunošana būtu sadārdzinājusi projektu uz pusi. Pašvaldība ar baznīcas funkcijām nevar nodarboties, mēs šeit rīkojam dažādas kultūras norises. Mēs ar baznīcu sadarbojamies, šeit notiek arī svētbrīži uz Lieldienām, Ziemassvētkos. Akustika ir ārkārtīgi skaista, bet vienlaikus ir liels izaicinājums mūziķiem, jo mūziķi dzird visu, kas notiek zālē, katru čukstu pat no zāles aizmugures, bet viņi nedzird viens otru, jo skaņas ļoti aizplūst,” stāsta L.Ārente.

Stāsts par senpilsētu

Baznīcas torņa starpstāvos ir izvietotas ekspozīcijas. Vienā stāvā ir milzīga glezna – pa visu sienu. “No baznīcas var redzēt Mežotnes pilskalnu, kas ir bijis viens no varenākajiem senlatviešu pilskalniem. Senpilsēta bijusi 13 hektāros. Arheoloģiskie izrakumi veikti diezgan apjomīgos apmēros. Tika izraktas ap 4000 vienības, kas atrodas Nacionālajā vēstures muzejā. Šeit var redzēt digitālā formātā. Mēs sadarbojāmies ar vēstures speciālistu Normundu Jērumu, kurš instruēja vjetnamiešu mākslinieku Kao Vjetu Ngujenu, kurš, man šķiet, ļoti labi uzķēris to latvisko domāšanu. Pandēmijas laikā viņš sēdēja Vjetnamā, mēs sēdējām šeit un virtuāli “braucām” pa šo lielizmēra zīmējumu, lai attēlotu, kāda varēja izskatīties senā Mežotnes pils un senpilsēta,” stāsta L.Ārente.

Citā stāvā redzamas senās fotogrāfijas, kā izskatījās baznīca dažādos laikos. Vienā no stāviem ir aplūkojams lielformāta Mežotnes pilskalna un senpilsētas makets, kurā uzskatāmi redzami seno zemgaļu pilskalna nocietinājumi 13.gadsimtā. Redzamas arī seno zemgaļu arheoloģisko tērpu un rotu rekonstrukcijas, kuras veidojuši Bauskas novada amatnieki.

Dzirkstele.lv ikona Komentāri