Tā kā Astrīda pat nepaspēja apskatīt atbraukušo četrotni, Silvas klusinātais jautājums, vai Astrīda pazīst kādu no viesiem, viņā izraisīja smaidu – jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tās atmiņas, kas saglabājušās par klasesbiedru izskatu no skolas laikiem, var droši noglabāt dziļākā atvilktnē. Šodien visus vajadzēs iepazīt no jauna. Protams, raksturīgie sejas panti vēl daudzmaz bija saglabājušies, tikai ļoti nācās ieskatīties, lai tos atpazītu. Kopā ar atbraucējiem izsteigusies pagalmā, Astrīda omulīgajā ciemiņu bariņā steidza uzmeklēt Tamāru – varbūt viņa uzminēs kādu no dziedošā bariņa.
Tikmēr trīs atbraukušās, līdzīgos tērpos ģērbušās sievietes, ciešā apskāvienā sakļāvušas rokas ap vidū stāvošo, zemu paklanījās auditorijas priekšā un, ritmiski šūpodamās, uzsāka savu muzikālo sveicienu. “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” – iedziedājās viņas, un arī jestrais kungs ieņēma savu pozīciju. Abās rokās turēdams marakasus, viņš centās to kluso grabēšanu pielāgot dziesmas ritmam, līdz ar to diriģēšana no malas izskatījās nedaudz teatrāla. Astrīdai gan šķita, ka krāsām izraibinātie grabuļi šajā priekšnesumā bija pilnīgi lieki, jo muzikālajam pavadījumam tie vairāk traucēja, nekā palīdzēja, bet terasē sēdošie to acīmredzot nejuta – uztvēruši meldiņu, visi dziedāja līdzi un pamazām iešūpojās mūzikas ritmā. Kopējai noskaņai ļāvās arī Astrīdai, bet, kādā brīdī pamanījusi Tamāru un Silvu kaismīgi sačukstamies, pietuvojās abām.
– Man gan neticas, ka tas varētu būt Ivars, – čukstēja Tamāra. – Tik vien līdzības, kā tas kumpais deguns un brūnās acis. Skolas laikā netiku manījusi, ka viņam būtu muzikālā dzirde.
– Bet ko es tev saku? Mums jāskatās uz vidējo sievieti, – norādīja Silva. – Man šķiet, tā ir Rasma. Redzi – tas pats smailais zods un lielās acis. Skolas laikā viņa dziedāja ansamblī.
Tagad arī Astrīda ciešāk ieskatījās dziedošajā trijotnē.
– Vai gadījumā blakus Rasmai nestāv Vēsma? – ieminējās Silva. – Arī viņa tolaik dziedāja ansamblī. Sejas forma pat ļoti līdzīga, un tā lēnīgi vijīgā rokas kustība, atglaužot matus, arī šķiet redzēta…
Ar dziļu reveransu beigušas dziesmu, sievietes zemu paklanījās, bet brašais kungs nez no kurienes izcēla kuplu ziedu vainagu un vaicāja pēc saimnieces. Saprotams, ka pēc tādas dāvanas Silva viņa priekšā acumirklī izkusa un, pieķērusi pie elkoņa, vedināja pie galda.
“Galants kungs,” nodomāja Astrīda, vēl arvien pētīdama vīrieša seju – kaut kādi pazīstami vaibsti tajā jautās, bet tas noteikti nebija Ivars. Tamāra tikmēr steidza piedāvāt sagatavotos kokteiļus – “šampanieti dāmām un īstiem večiem ko stiprāku” un pie viena iepazīties ar atbraucējiem. Iepriekšējie minējumi patiešām izrādījās pareizi – Vēsma un Rasma ne tikai dzīvoja vienā pilsētā, bet abas dziedāja arī vienā korī. Kordiriģentu Teo un viņa sievu Milu abas bija uzaicinājušas līdzi kompānijas pēc, kaut patiesībā vairāk tāpēc, ka iesilušajai kompānijai bija vajadzīgs šoferis nedzērājs. Savulaik, biedrojoties ar nepareizajiem cilvēkiem, Teo esot iekļuvis pamatīgā ķezā un kopš tās reizes stingri apņēmies: vairs nekad! Pie šī sava principa viņš arī ilgus gadus veiksmīgi turoties.
Tikmēr pirmā grilētās gaļas un dārzeņu porcija jau bija gatava un viesi tika aicināti piepildīt šķīvjus. Ar svētku uzrunu, ko bija sagatavojusi Tamāra, Silva lūdza nogaidīt, jo ierasties solījuši vēl četri bijušie klasesbiedri. Kaut Astrīda steidzās minēt, kuri tie varētu būt, Silva sazvērnieciski klusēja – pagaidām tas lai paliekot noslēpums.
Sātīgais mielasts izrādījās labs iegansts jaunam sarunu vilnim, kas pēkšņi pārņēma visus. Kā saimnieks pagatavojis tik maigu un sulīgu gaļu, kādā marinādē turējis? Kā tās kūpinātās zivis ieguvušas tādu piesātinātu garšu? Kādas sastāvdaļas šiem salātiem? Un tiem? Un kas tas īsti par veldzējošo dzērienu ar piparmētru garšu? Aizrāvušies degustācijās, ieteikumu pierakstīšanā un personiskās pieredzes skaidrošanā, neviens nepamanīja terasē ienākam sievieti. Nostājusies puskrēslā zem vīnstīgām, viņa klusējot vēroja skaļo kompāniju.
– Anita! – Rudīte! – Beidzot! – vienlaikus atskanēja Gunāra un Silvas sauciens. Iereibušais Gunārs ar skubu pieslējās no krēsla, plati atpleta rokas, lai steigtos apskaut savu ilgi gaidīto skolas laika mīlestību, bet Silva pirmā spēra soļus pretim savai bijušajai solabiedrenei.
– Rudīt, tu tomēr atbrauci! Tādu gaisa gabalu! No pašas Liepājas. Īsta varone. Tev par to pienāksies īpašs bonuss!
Tikai Astrīda pamanīja, cik apmulsis izskatījās Gunārs – apturējis savu atkalredzēšanās prieku pāris soļu attālumā no atbraucējas, viņš, plakstus nemirkšķinādams, skatījās vienā punktā, kas varēja būt Rudītes seja. No sudrabpelēko matu ieskautā ovālā pretim raudzījās mazliet saguris, rāms acu skatiens, bet aiz cieši sakniebtajām lūpām slēpās pagaidām aizturēts smaids. Protams, tā bija Rudīte, kaut sīko krunciņu izvagotajā sejā maz bija atlicis no savulaik bagātīgā vasarraibumu krāšņuma un viņai vien raksturīgās dziļās bedrītes zodā.
Pārmest Gunāram par kļūdīšanos nebija iemesla, jo pat skolas laikā laiku palaikam gadījās dzirdēt skolotājus izsaucam Rudīti, bet skatāmies uz Anitu. Pusklasei meiteņu tolaik bija viena matu krāsa – latviski pelēkā, kas ierastā kārtībā tika savaldīta ar gumijām un bizēm, bet šīs abas, nenogurdamas un neapnikušas, vidusskolas gados savu salmu dzelteno galvas rotu katru vakaru tina uz salocītām avīžu strēmelēm, lai no rīta izritinātu skruļļainās princešu lokās. Vismaz lielākā daļa klases meiteņu tā prātoja, bet vienīgi Ieva zināja teikt, ka Rudītes matiem pati daba atvēlējusi šo kuplumu, turpretim Anita par katru cenu gribot būt viņai līdzīga. Var jau būt, ka tā arī bija, un tādā gadījumā Anitas neatlaidību un centību varēja tikai apbrīnot.
Ārēji līdzīgas abas meitenes vērta arī viņu nelielie augumi, šaurie pleci un mūsainās, vasarraibumiem klātās sejas, bet par grūti atšķiramām padarīja sēdēšana vienā solā, kopīga pastaigāšanās stundu pārtraukumos, nemitīga sačukstēšanās un kaitinoša hihināšana. Kāds gan tur brīnums, ja iztālēm kāds arī pārskatījās. Tagad, kad liela daļa sieviešu izvēlējās matiem saglabāt vai arī piešķirt šim vecumam raksturīgo sirmo krāsu, veltīgi bija lūkoties pēc latviski pelēkās vai salmu rudās. Astrīdai elegantu matu krāsu izvēlēties bija līdzējusi viņas friziere, un izskatījās, ka arī Rudīte gājusi to pašu ceļu.
Aizdomājusies par Gunāra vāji slēptajām ilgām un tā arī nesaņēmusi atbildi no Silvas, vai Anita vispār ieradīsies, Astrīda pievērsās Ilzei – ilgais darbs skolā abām viegli ļāva raisīt sarunu par darba gaitām, līdz galu galā pievērsās patīkamākam tematam – mazbērniem. Sarunājoties ar Ilzi, beidzot izdevās iepazīt arī viņas vīru Māri. Kaut arī ilggadējais policista darbs viņa ārējā izskatā nekādus īpašus zīmogus nebija atstājis un valoda raisījās sirsnīga, skatienā jautās skadrs asums un tiešums. Uzreiz kļuva skaidrs – Mārim nepatīk liekvārdība.
Arī šajā brīdī viņa skatiens izskatījās sasprindzis un koncentrējies uz kādu, kas atradās terases stūrī tērgājošā nelielā bariņa vidū. Bez īpašas uzņemšanas gluži nemanāmi pirms īsa brīža tam bija pievienojušies divi kungi, no kuriem viens, pēc Ilzes domām, bija Arnis, bet par otro viņa tomēr nebija pārliecināta. Varbūt Andis? Astrīda tik tālu nespēja saskatīt, bet vajadzīgās brilles pat nebija iedomājusies ņemt līdzi. Tik daudz, cik viņa spēja saskatīt – tādas nedaudz sakumpušas muguras, stīva gaita un kalsni augumi šajā vecumā bija daudziem vīriem, kas savulaik strādājuši smagu fizisku darbu. Labi vēl, ka dažiem paveicies tik garu mūžu nodzīvot, ne katram tas bijis lemts…
Uz īsu laiciņu izgājušas dārzā, lai gaismas lokā pasēdētu uz dārza sola un pakavētos klusinātās sarunās, Astrīda un Ilze nokavēja to brīdi, kad ieradās Anita ar vīru. Tikai pēc skaļajām balsīm, kas brīžiem pārauga klaigās, abas saprata, ka atbraucis vēl kāds viesis. Pametušas romantisko pustumsu, abas virzījās uz terasi. Jau iztālēm bija skaidrs, ka tur valda nesaprotama kņada, un skaļi izkliegtie lamuvārdi lika domāt par gana nokaitētu atmosfēru. Vēl nesasniegušas mērķi, nācējas pamanīja Tamāru, kura jau steidzās uzmeklēt Astrīdu un Ilzi, lai pastāstītu, kādos negaidītos notikumos nācies iesaistīties viņas vīram. Anitas ierašanās izraisījusi tik dramatisku notikumu lavīnu, ka bijis grūti to apturēt!
Ieraudzījis savu ilgi gaidīto skolas laika mīlestību, Gunārs atkal – jau trešo reizi šajā vakarā! – steidzies apskaut Anitu, turklāt visai kaislīgi un uzmācīgi, bet ar to vien viņam nepieticis. Prāts laikam bijis tik ļoti sareibis, ka šis nometies uz viena ceļgala, sitis pie krūtīm un sācis klaigāt par mīlestību, ko sirdī glabājis visus šos gadus. Ko tobrīd domājusi Gunāra sieva, Tamāra nemācēja teikt, jo cieši vērojusi vīrieti, kurš stāvējis blakus Anitai, kā vēlāk izrādījies – viņas vīrs Roberts. Ieraudzīdams īsti šekspīrisko scēnu, šis vienā mirklī iededzies īstās Otello kaislībās: vispirms ķēries pie kakla Gunāram, bet, kad Anita metusies abiem starpā, aiz kakla sagrābis šo pašu, protams, ka ar gluži rupju šķendēšanos.
Traģēdiju novērst steigušies visi vīrišķie spēki ar izbijušo kārtības sargu Māri priekšgalā, kurš nepakļaušanās gadījumā piesolījis gan policijas servisu, gan restotu lodziņu. Tā kā Robertam nesot bijis noskaņojuma ieklausīties, viņš atlaidis Anitu un no jauna meties mīcīt Gunāru, kurš gluži satriekts un atslābis joprojām gulējis uz terases bruģa. Palīgā Mārim meties arī Teo un, cenšoties saturēt Roberta kāju, kas sparīgi meklējusi kādu cienīgu mērķi, nez kā pabāzis savus smalkos diriģenta pirkstus tieši zem viņa masīvā zābaka.
Cīniņa karstumā gribējis mesties arī dīdžejs – Gunāra mazdēls, bet tanī mirklī no aizkulisēm uz skatuves cēli izpeldējusi arī Gunāra sieva – visa baltā, gandrīz kā Odeta no Čaikovska baleta “Gulbju ezers”, un kaušļi vienā mirklī nomierinājušies. Ko viņa tādu abiem pateikusi, visiem paliks mīkla, bet Gunārs acumirklī nozudis mašīnas virzienā, iespējams, ka izgulēties, bet mazdēls atgriezies pie dīdžeja pults.
Pašlaik Vēsma, kurai esot šādas tādas medicīnas māsas iemaņas, cenšoties diviem Teo pirkstiem uzlikt šinu, kaut viņš nevienam, pat sievai, neļaujot sev pieskarties un ļoti gribot nekavējoties aizbraukt. Tamāra gan domāja, ka pirkstu sāpēšana neesot galvenais iemesls tādai pēkšņai vēlmei doties prom, jo pirms kautiņa Teo solījis jestru nerātno tautas dziesmu koncertu. Kas viņa plānus pēkšņi izmainījis, viņa nezināja.
Noskaņojums sabraukušo viesu vidū bija krasi mainījies: Vija, Rasma un Rudīte, kuras līdz šim bija omulīgi sēdējušas pie galdiem, tagad piecēlušās pulcējās ap Anitu un viņas vīru, acīmredzot cenšoties pierunāt nepamest vēl īsti neiesākušos ballīti. Savukārt Silva, apskāvusi Gunāra sievas plecus, stāvēja atstatu un gan jau arī centās rast risinājumu – Ligija, vīra kaunu piedzīvojusi, stingri bija izlēmusi doties mājup, bet – kurš un kā mājās nogādās mazdēlu kopā ar visu gaismas mūzikas aparatūru?
Silva, protams, solījās visu nākamajā rītā nokārtot, jo vīram tāpat tuvākajā laikā uz to pusi plānota braukšana, tomēr viņai gribētos, lai Ligija vēl nesteidzas aizbraukt – īstais svētku pārsteigums vēl esot tikai priekšā. Gan jau arī Gunāra kauns līdz rītam būšot izgulēts.
Ilze tikmēr uzmeklēja Māri, jo kā vienmēr vairāk uzticējās viņa lakoniskajam notikumu atstāstam, un Astrīda viņai sekoja.
– Tu vēl atceries Teodoru Ivanovu? – Māris nekavējās uzdot tiešu jautājumu. – To vīru, kurš tika apsūdzēts vidusskolas mūzikas klases apzagšanā. Tev un Velgai vēl toreiz skolā vajadzēja sastādīt viņa fotorobotu, jo tieši jūs abas pēc skolas sarīkojuma saskrējāties ar viņu skolas gaitenī.
– Tu domā to čigānu vai ungāru? – ieminējās Ilze. – Tas bija tik sen. Ja pareizi atceros, daļu nozagto mantu viņš atdeva. Zinu, ka tiesa viņam bija, un arī sods kaut kāds tika piespriests, trīs gadi, vai ne?
– Bet visu viņš neatdeva, – klusi noteica Māris. – Pati zini, ka dārgie, vācu kolēģu dāvātie “Weltmeister” akordeoni tā arī neatradās. Varbūt ir īstais laiks viņam tos paprasīt atdot?
– Kā tu to domā? – izbrīnīta jautāja Ilze.
– Tu ceri, ka pēc… vairāk nekā divdesmit gadiem tie vēl ir atgūstami? Kā tu viņam domā tos atprasīt?
– Vienkārši, – nosmīnēja Māris un slējās kājās. – Tūlīt iešu un paprasīšu, kur licis vai kam pārdevis.
Astrīda ar Ilzi mēmā izbrīnā noskatījās pakaļ Mārim, kurš lēnā, nesteidzīgā solī devās pāri terasei. Ko viņš tur bija saskatījis? Viegli iereibušo Olitu, kura, aizmirsusi savus gandrīz septiņdesmit gadus, valšķīgi smējās triju vīriešu pulciņā, izaicinot viņus uz kaut ko nebijušu?
– Ejam, nu, ejam! – viņa līksmi sauca, ieķērusies elkonī Arnim, kurš noraidoši purināja galvu.
– Nu, nāc taču, tas būs tik neatkārtojami! – Olita dziļi ieskatījās acīs vīrietim, kurš varbūt bija Andis, bet vairāk izskatījās pēc kāda televīzijas ekrānā bieži redzēta ārzemju aktiera, kura vārdu Astrīda nespēja atcerēties.
– Tu neko tādu dzīvē nebūsi baudījis, – Olita čukstēja ausī Teo, kurš ar savu saitē iekārto roku tobrīd izskatījās visvairāk cietušais un līdz ar to – auklējamākais.
“Laikam jau neizticis arī bez zilumiem, ja jau acis paslēpis aiz saulesbrillēm,” pie sevis nodomāja Astrīda, bet Ilze ilgi neprātoja – cēlās un devās pakaļ vīram. “Vai tiešām briest vēl viens kautiņš?” satraukti iedomājās Astrīda.
(TURPINĀJUMS SEKOS)
