Kādā dienā atvēru vienu no Latvijas ziņu portāliem. Tur bija ievietota ziņa par Lienes Šomases dzīves līkločiem. Īsti neizlasīju ziņu, bet aplūkoju komentārus. Katram bija savs viedoklis, pozitīvs vai negatīvs, bet visvairāk mani pārsteidza pāris komentāri, kuros tika rakstīts: “Neinteresē. Kuru tas interesē?” – un līdzīgi slēdzieni, arī izmantojot rupjāku leksiku. Un es nezinu, cik ļoti garlaicīgai vai negāciju pilnai jābūt cilvēka dzīvei, lai atvērtu rakstu, kurš neinteresē, un vēl veltītu laiku, lai komentētu, ka “neinteresē”. Jā, tās ir pāris minūtes, un cilvēks tiešām vēlas izteikt savu viedokli, ka viņu neinteresē, bet šajā īsajā laikā šis cilvēks varētu darīt vai koncentrēties uz to, kas viņu interesē.
Daudz kas šajā dzīvē saistās ar fokusu. Mums gribas reaģēt uz pasaules netaisnībām, komentējam politiskās situācijas, karus, citu apģērbu, uzskatus un izvēles. Un mums ir tiesības to visu komentēt, bet tieši kara situācija Ukrainā manī pavēra citu perspektīvu. Vai es palīdzu un kā? Vai es ieguldu savu artavu, lai karš ātrāk beigtos? Jā, es apspriežu šo jautājumu ar radiniekiem Ukrainā. Mēs pasūdzamies par politiku, bet ļoti īsi, jo tas itin neko nemaina. Mums ir jābūt rīcībspējīgiem, nevis tikai izteikties spējīgiem. Labs piemērs šobrīd ir Krievija, kurā nav spēcīgas opozīcijas komandas. Protams, režīms ir bargs un šādā valstī izteikties ir bīstami, un, ja tev vēl ir bērni, kuri jāaizsargā, es arī šaubos, ka es varētu iziet ielās un skaļi izteikties. Bet man kaut kā šķiet, ka es to darītu, ja es būtu viena. Es noteikti nesēdētu internetā un nerakstītu komentārus par to, cik viss ir slikti vai kā mani kaut kas neinteresē. Vai nu dari, vai nedari un koncentrējies uz pārmaiņu vairošanu!
Žurnālistikai ir spēja šajā pasaulē ko mainīt, bet žurnālistika nekad nav tikai vārds. Tas ir darbs ar cilvēkiem, idejām, informēšanu un cīņu pret dezinformāciju. Žurnālistika nav vienkāršs vārds, kurš palaists kosmosā. Tā ir rīcība. Un kādam rīcība ir ierakstīt pie Lienes Šomases raksta: “Neinteresē.” Ja mēs neesam gatavi iesaistīties un cīnīties par savām taisnībām, tad labāk paturam savus vārdus paši pie sevis un ejam izravēt dobi, iztīrīt istabu, pastaigāt pa mežu. Ir tāds jēdziens kā neiroplasticitāte – spēja apgūt jaunu informāciju un mainīt ierastos uzvedības vai zināšanu ceļus, ja vien katru reizi izvēlamies jaunu ceļu vai reaģēšanas veidu iepretim vecajam. Tā ir smadzeņu spēja mācīties un pielāgoties. Es mudinātu visus komentētājus mainīt savus negatīvo komentāru ceļus uz rīcību! Ja kas nepatīk, rakstām domei, iestādēm, ejam piketēt! Izvēlamies reālus cīņas laukus, nevis interneta āres, kurās mēs visi varam būt varoņi.
