Āraišu ezerpils Arheoloģiskajā parkā mūs sagaida gids Jānis. Pa ceļam līdz pašai ezerpilij uzzinām, kāpēc tieši Āraišos tapusi ezerpils rekonstrukcija.
“Arheologs Jānis Apals bija dzirdējis teikas par to, ka ezeri esot savulaik lidojuši pa gaisu, meklēdami vietu, kur nolaisties. Un tad, kad kāds tā lidojošā ezera vārdu uzminējis, tad tas ezers laidies zemē un noslīcinājis visu, kas tur atradies. Ezers izlaidis laukā kādu meiteni, visbiežāk to, kas ir to vārdu uzminējusi. Jānis Apals nosprieda, ka varbūt tām teikām ir kaut kāda daļa patiesības tur apakšā. Viņš pats nāk no Zemgales, dzīvojis arī pie ūdeņiem. Viņam paticis nirt, un viņš sāka to darīt vairākos Vidzemes un Latgales puses ezeros. Āraiši nav pirmā vieta, kur viņš meklēja šādas apdzīvotības paliekas. Pirmais bija Ušuru ezers. Kopumā, ja nemaldos, ir kādas desmit ezerpilis fiksētas. Bet rekonstruēta ir tikai šeit, Āraišos, vienīgā visā Baltijā,” stāsta Jānis.
Jānim Apalam Āraišu ezerā veicās vislabāk. Viņš bija jau dzirdējis, ka kaut kas zem tā ezera dzelmē ir. “Pirms viņa jau 19.gadsimta beigās vācu aristokrātu Cēsu pilsmuižas saimnieku grāfu Zīversu dzimtas viens no pārstāvjiem, kurš bija arī vēstures entuziasts, bija veicis pirmos pētījumus. Tie gan bija ļoti simboliski, un viņš tā ļoti vispārīgi pieņēma, ka šeit ir bijusi droši vien bronzas laikmeta pāļu būve. Tā tas palika līdz pat 1965.gadam, kad te ienira Jānis Apals un pateica, ka te ir kaut kas vairāk, ka te ir ne tikai bronzas laikmeta pāļu būve, bet ir vesela apdzīvota vieta, un nosauca to par ezerpili – tas ir viņa apzīmējums. Kāpēc pils, nevis mītne? Tāpēc, ka šī mītne bijusi arī nocietināta. Nevis vienkārši mājiņas uz saliņas, bet apkārt bijusi aizsargsiena ar vārtiem, lai kurš katrs tur tā nevar tikt iekšā,” stāsta gids.
Pētīšana ilga vairākus desmitus gadu
Kad viņš ieradies, sala bijusi daļēji zem ūdens, apaugusi ar kokiem un, lai to sāktu tā pamatīgāk pētīt, ūdens līmeni vajadzēja samazināt. Cēsu meliorācijas kantoris ar saviem sūkņiem ūdens līmeni pazeminājis aptuveni par metru.
“Tad jau varēja sākt tā daudzmaz sakarīgi pētīt. Pētīšana ilga vairākus desmitus gadu, kuru laikā pamazām atklājās, ka šeit ir 9.-10.gs. vēlā dzelzs laikmeta apdzīvota vieta. Un izpētes rezultātā atklājās, ka šeit ir dzīvojusi lielākā senlatviešu cilts – latgaļi. Tie, kas dzīvo mūsdienu Latgalē, ir latgalieši, un nevar likt vienādības zīmi ar latgaļiem. Visi latgalieši ir latgaļi, bet ne visi latgaļi ir latgalieši. Kad 9.gs. latgaļi te ienāk, te jau dzīvo arī citas ciltis. Vidzemes lībieši šeit dzīvo un arī zemgaļi. Vārds Āraiši, visticamāk, ir zemgaliskas izcelsmes, jo “-aiši” vairāk ir raksturīgi Zemgalei. Lai nevarētu latgaļus kā jaunpienācējus tik viegli padzīt, viņi meklē, kur drošāk apmesties. Un kur gan ir drošāk, ja ne uz salas! Visapkārt ir ūdens, vienīgi neliels moliņš savieno ar sauszemi, bet arī tas, paaugstinoties ūdens līmenim, nonāk zem ūdens. Tāpēc arī viņi ierīko šādas ezermītnes vairākos ezeros,” stāsta Jānis.
Tika nolemts veikt rekonstrukciju
1980.gados J.Apalam bija sapnis, lai nogrimusī ezerpils simboliski atkal paceltos virs ūdens. Tika nolemts veikt rekonstrukciju – uzbūvēt to, kā tas izskatījies pirms 1000 gadiem, no jauna. Pirmā ēka tika uzcelta 1981.gadā, izmantojot darbarīkus, kas ir tā laika darbarīku kopijas.
“Centrā atrodas lielākā ēka, un tā ir tā, kurā var šobrīd droši ieiet arī iekšā. Durvis ir zemas, lai taupītu siltumu. Uz salas ir 17 mājiņas, dzīvojuši kādi 80-90 cilvēki. Lai gan ezerpils būvēta dzelzs laikmetā, nekādas skrūves un naglas nekur liktas lietā nav. Dabiski materiāli, bērzu tāsis pret ūdens mitrumu jumtā. Un zāle uz jumta arī kā aizsargslānis pret mitrumu. Tikai dabas materiāli, tāpēc ar siltuma taupīšanu bija jāapietas tā uzmanīgi. Nevienai ēkai nav skursteņa. Kurināja katras mājiņas vidū krāsniņu, dūmi turpat arī krājās un nāca ārā pa mazu caurumiņu sienā. Dūmistabas tās ir bijušas. Bet labāk tādā veidā nekā salt, protams,” saka gids.
Šīs mājas pārbūvētas piecas reizes, jo laika gaitā ūdens līmenis aizvien kāpis, arī kopiena augusi. Platības vajadzēja vairāk, tas viss sāka grimt. “Rekonstruētais ir senākais periods, jo tie vēlākie slāņi to bija vislabāk iekonservējuši bezgaisa apstākļos zem ūdens. Vēlāk viņi pārgājuši uz apļveida izkārtojumu, kad ēkas bijušas kā viduslaiku pilīs gar sienām un pa vidu tukšs laukums. Dažiem ir hipotēze, ka šī varbūt nav bijusi pastāvīgi apdzīvota vieta, bet vairāk kā patvērums nelūgtu ciemiņu ierašanās gadījumā,” stāsta Jānis.
Viņš saka, ka arī toreiz bijuši lopi, kas ganījušies pļavās. Ļoti pieprasīta bijusi dravniecība. Bites dzīvoja kokos mežā. “Ļoti bija nodalīts, kurš bišu koks kuram dravniekam pieder. Medus tolaik ir vienīgais salduma avots. Cukurs parādās tikai 16.gs. un vēl ilgi lielākajai daļai sabiedrības ir nepieejams. Noderīgs bija arī vasks, ar kuru var ieeļļot durvis, ūdeni atgrūdošs materiāls, var aizdrīvēt spraugas koka detaļām, no vaska arī gatavoja dažādas formas, lai izgatavotu darbarīkus,” stāsta gids.
Blakus ezerpilij atrodas mūra pils drupas, kura bijusi apdzīvota no 14. līdz 17.gadsimtam.
Mums paveicas, jo tieši tajā dienā Meitu salā tiek demonstrētas senā kalēja amata prasmes vēlajā dzelzs laikmetā, ko rāda vēsturnieks Aivars Siliņš. Meitu salā iekārtota akmens laikmeta apmetne ar niedru mājokļiem un zemes krāsnīm zivju un gaļas cepšanai.
