Bez sarunas ar “Rīgas satiksmes” biļešu kontrolieriem nav dzīvot vērts – tā gribas nodungot, pārfrāzējot Dona populāru autordziesmu.
Tā kā bieži esmu Rīgā un izmantoju sabiedrisko transportu, man ir dažādi vērojumi. Turklāt – visai pozitīvi. Rīga ir ļoti demokrātiska pilsēta. Cilvēki visā savā dažādībā tur var justies akceptēti.
Reiz novēroju neparastas ārienes kundzi iekāpjam sabiedriskajā transportā un apsēžamies man pretim. Galvā – kronis. Padusē – mīkstā rotaļlieta vienradža zirdziņa izskatā. Un blakus vēl rati ar nesaprotamu saturu. Savāda persona. Pasažieri saskatās, varbūt kāds pavisam nedaudz sasmaidās, bet visi saprot, ka nav nekādi jāreaģē.
Nākamajā pieturā salonā iekāpj biļešu kontrolieri. Divi uzreiz. Katrs šaujas uz savu pusi. Nodomāju, ka nu tik būs… Neparastā dāma redz tuvojamies vienu no kontrolieriem un uzreiz virzās uz izejas durvīm. Ir skaidrs, ka viņai nav biļetes. Bet neviens nevajā dāmu, necenšas aizturēt. Izliekas neredzam. Palaiž, lai iet. Nodomāju, ka tā ir labi un pareizi.
Turpinu savus vērojumus. Redzu, kā biļešu kontrolieris miermīlīgi uzrunā “zaķus”. Sevišķi saudzīgi viņi ir pret bērniem un jauniešiem. Apvaicājas, cik kuram gadu. Jocīgi, bet visi kā viens apgalvo, ka viņiem ir tikai piecpadsmit. Tālāk seko aizbildinājumi par pazaudētu braukšanas karti. Kontrolieris noklausās un iesaka nozaudētās braukšanas kartes vietā nokārtot jaunu. Un viss. Nekādas bāršanās. Nekādas izraidīšanas no transporta. Pa mierīgo…
Šie mani vērojumi galīgi nesakrīt ar tiem, kādus Rīgā piedzīvoju jaunībā. Kas tikai nav bijis! Ir nācies ņemt kājas pār pleciem un laisties ļekās. Un kas tā bija par sajūtu, ja piepeši trolejbusā kontrolieris tev piezogas, bet “biļetestanav” (pārfrāzējot Freda un Ufo slaveno saukti “makatanav”). Sirds lēca ārā pa muti!
Pasaule mainās. Gribam to atzīt vai negribam, bet sabiedrība kļūst cilvēcīgāka. Es pat nezinu, kas to ietekmē. Eiropas Savienība, Dievs vai planētu stāvoklis. Vai varbūt globalizācija.
Rīga ir pilna ar cittautiešiem, dažādu rasu pārstāvjiem. Viņi dzīvo Rīgā, mācās, strādā vai vienkārši… atpūšas. Tāpat kā mēs visi pārējie.
Rīgas slimnīcā, kurp braucu uz ārstniecības procedūrām, bieži pacientus apkalpo medmāsas, kuras labāk runā krievu valodā, nevis latviski. Viņas ir no Ukrainas. Man nav nekādu aizspriedumu pret krievu valodu. Es labprāt to izmantoju. Svarīga man ir mediķu attieksme un profesionalitāte. Un tā ir teicama!
Kā gribētos, lai kāds Latvijas mūziķis velta dziesmu “Rīgas satiksmes” biļešu kontrolieriem. Nav jau viegls viņu darbs. Bet tur ir sava rozīnīte.
