Pēc 13 dzīves un darba gadiem Lielbritānijā Laila Dafi (Duffy) ir atpakaļ dzimtajā Gulbenes novadā. Tagad šeit viņa dzīvo kopā ar savu dzīvesbiedru Raienu, kurš ir Īrijas pilsonis, un abu bērniem Meldru un Rūbenu. Ģimene ir apmetusies tuvumā Lailas vecākiem no Zeltalejas.
“Mūsu mājvieta ir Beļavas pagasta Gulbītī. Šī vieta ir tuvu pilsētai, bet tomēr laukos. Sākumā bijām domājuši nopirkto māju remontēt. Bet, noņemot apmetumu, sapratām – jājauc nost. Tas ir izdarīts. Šobrīd dzīvojam pagaidu vietā. Celsim sev jaunu māju. Tāds ir mūsu plāns,” viņa stāsta “Dzirkstelei” un piebilst, ka Ziemassvētkos apritēs divi gadi, kopš Lailas ģimene dzīvo Latvijā.
Laila ir beigusi Kingstonas Universitāti, iegūstot motosporta inženieres bakalaura grādu, un iepriekš strādājusi Lielbritānijā. Viņa 10 gadus bijusi auto inženiere elektroauto uzlādes sistēmas komandā kompānijā “Jaguar Land Rover”. Strādājusi Londonā un netālu no Birmingemas. Arī Raiena izglītība, specialitāte un darba pieredze ir tāda pati kā dzīvesbiedrei.
Pirmoreiz strādā Latvijā un pašvaldības iestādē
Kopš septembra Laila ir Gulbenes novada pašvaldības Informācijas tehnoloģiju kompetences centra vadītāja. Ir jāiztur trīs mēnešu pārbaudes laiks. Laila teic – tā viņai ir pavisam jauna pieredze.
“Mani brīdināja, ka es varētu būt kā kaķēns, kuru met ūdenī, un tad vai nu slīkstu, vai peldu. Es neesmu strādājusi informācijas tehnoloģiju jomā. Neesmu nekad strādājusi Latvijā, bet tikai Lielbritānijā. Es nekad neesmu strādājusi pašvaldībā. Darbs ir ļoti interesants. Dienas paskrien vēja spārniem. Ja rodas problēma, tā tūlīt ir jāatrisina. Informācijas tehnoloģijas – tās šodien ir pamats darbam. Un tā ir liela atbildība. Mums ir jāspēj palīdzēt visām pašvaldības iestādēm visā novadā. Nu jau būs pagājušas septiņas nedēļas manā jaunajā darbā. Lielāka skaidrība ir gūta,” viņa saka un piebilst – darbs pašvaldībā ir viens no veidiem, kā viņa var dot savu pienesumu dzimtajai pusei.
Šī lokālpatriotisma sajūta Lailai ir svarīga. Tagad viņa to ir sapratusi. Turklāt par spīti tam, ka daži draugi un ģimenes locekļi ir centušies atturēt Lailu no domas par iekļaušanos Latvijas darba tirgū, uzsvērdami, ka šī valsts Eiropas Savienībā nav no tām ekonomiski attīstītākajām.
Laila šogad sava redzesloka paplašināšanai ir sākusi profesionāli apgūt datorprogrammēšanu. Viņa no 700 pretendentēm – Latvijas un Igaunijas sievietēm – iekļauta starp 200, kurām piešķirta iespēja studēt “WoTech” programmā. Datorprogrammēšana ir Lailas hobijs. Studijas turpinās gadu – līdz 2025.gada martam. Viņa uzsver, ka Latvijā ir samērā attīstītas informācijas tehnoloģijas un šajā jomā arī ir darba piedāvājumi. “Sapratu, ka tā ir iespēja pārkvalificēties,” saka Laila.
Gulbenes novada pašvaldības Informācijas tehnoloģiju kompetences centrā Laila strādā kopā ar četriem darbiniekiem, kuri ir stiprā dzimuma pārstāvji. Viņai saistībā ar to nav nekādu kompleksu. Arī iepriekšējā darbavietā viņas kolēģi ir bijuši galvenokārt pretējā dzimuma pārstāvji.
Sākumā neplānoja atgriezties, bet domas mainījās
Laila stāsta: “Protams, jaunībā, kad pēc Gulbenes novada valsts ģimnāzijas beigšanas 2009.gadā devos projām no šejienes, man likās – atpakaļ es nebraukšu. Arī tad, kad ar vīru no Lielbritānijas uz Latviju atbraucām, lai te apprecētos, es joprojām domāju: mēs te dzīvot nebrauksim. Bet piedzima pirmais bērns. Drīz pēc tam sākās ierobežojumi saistībās ar kovida izplatību. Jebkāda sociālā dzīve mums tika nogriezta. Mēs trijatā bijām iesprūduši mājas dzīvē vairākus mēnešus. Un tad likās – būtu labi atrasties mīļu radinieku tuvumā. Tomēr doma par atgriešanos uz dzīvi Latvijā bija vēl tikai “plāns C”. Mēs ar vīru abi esam uzauguši lauku vidē. Gribējām doties dzīvot projām no pilsētas. Meklējām vietu Lielbritānijas laukos ar domu, ka draugi būs sasniedzami stundas brauciena attālumā. Gribējām māju un mazliet zemes. Bet drīz sapratām, ka šo sapni piepildīt varam vien tad, ja ņemam kredītu uz visu atlikušo dzīvi. Tā mums “plāns A” atkrita. Bija vēl “plāns B” – braukt dzīvot tuvāk vīra vecākiem uz Īriju. Taču Raiena vecāki paziņoja, ka vecumdienas plāno pavadīt Portugālē. Mūs ar vīru šī valsts nevilināja. Un tad mums atlika “plāns C” – braukt un dzīvot tuvumā maniem radiem uz manu dzimteni.” Tajā brīdī ģimenei bija piepulcējies arī jaunākais bērns – dēls.
Laila neslēpj, ka sākumā Latvijā meklējuši dzīvesvietu tuvāk Rīgai, arī Cēsīs un Smiltenē, taču sapratuši, ka vēlas kopības sajūtu ar Lailas piederīgajiem.
“Tātad jābrauc turp, no kurienes es esmu nākusi, jo citā Latvijas vietā no jauna ir jābūvē attiecības ar cilvēkiem, jāveido draudzība. Tā mēs atbraucām uz Gulbenes novadu, uz Gulbeni. Ir laba sajūta būt šeit! Salīdzinu savu pasaules pieredzi un saprotu, ka nemaz mēs Gulbenē neesam atpalikuši vai bezcerīgi. No mums, jaunajiem cilvēkiem, pašiem viss ir atkarīgs, kāda būs mūsu dzīve,” stāsta Laila.
Neatsverams dārgums – kopības un piederības sajūta
Tagad Raiens cītīgi mācās latviešu valodu, jau daudz saprot, tomēr brīvi latviski sarunāties viņam ir grūti, sevišķi pa tālruni. “Arī man pašai savā laikā Lielbritānijā telefonsarunas angļu valodā sagādāja grūtības, sevišķi, ja sarunbiedrs runāja dialektā,” saka Laila.
Izmēģinot dažādus mācīšanās variantus, secināts, ka vīram tomēr vajag latviešu valodas skolotāju, vajag tiešo kontaktu. Abi bērni Gulbenē ir bērnudārza “Auseklītis” audzēkņi. Viņiem latviešu valoda ātri kļūst par savējo, taču mājās tagad ne vien tētis, bet arī Laila pati ar bērniem sarunājas tikai un vienīgi angliski. Tas tāpēc, lai bērniem vienlaikus būtu divas labi pārvaldītas valodas.
“Meita man ir jautājusi, vai varēs mācīties vēl kādu svešvalodu. Teica – gribot mācīties krievu valodu. Meitai ir draudzene, kura runā krieviski. Uzskatu – jo vairāk valodu cilvēks zina, jo labāk,” saka Laila.
Viņa teic – bērniem ļoti svētīga ir iespēja bieži būt kopā ar vectēvu un vecmāmiņu, ar māsīcām. “No tāda viedokļa jau ir sajūta, ka mēs ar vīru esam izdarījuši pareizo izvēli. Arī tas ir svarīgi, ka, izejot pa durvīm no savas dzīvesvietas, mēs drīzāk varam ieraudzīt stirnu, nevis kādu citu cilvēku savā pagalmā,” viņa stāsta.
Vīram patīkama pārsteiguma sajūta esot par lielo kopību, kāda valda ne tikai Lailas radu lokā, bet arī Gulbenē, novadā. “Raiens te jau jūtas kā savā sabiedrībā. Lielbritānijā viņam tā nebija. Es pati Gulbenē dziedu korī “Harmonija”. Vīrs ir apmeklējis mūsu koncertus. Viņš novērtē to, ka šeit bieži notiek dažādi kultūras pasākumi, kuri vērsti tieši uz ģimenēm, uz vietējo sabiedrību. Viņam patīk Gulbenes pilsētas svētki. Pagājušajā gadā Raiens pirmo reizi piedalījās Lāčplēša dienas lāpu gājienā. Bija ļoti saviļņots! Viņš arī ir teicis, ka redz, cik skaisti uz svētkiem tiek izrotāta Gulbene. Un vēl gan vīrs, gan bērni novērtē Latvijas ziemu, kurā ir sniegs,” saka Laila.
