Kā vēlāk noskaidrojās, bijušo klasesbiedru atvadīšanās pēc raibās ballītes daudziem bijusi patiesi sirsnīga, jo beigusies ar vārdiem: “Rīt es tev piezvanīšu!” Astrīda sen zināja, ka šo frāzi nevajadzētu uztvert nopietni, jo tā reti kad bija domāta kā pārdomāts solījums, drīzāk to vajadzētu pieņemt kā impulsīvu vēlmi turpināt sarunu kaut kad tuvākajā nākotnē – nākamajā vai varbūt aiznākamajā dienā.
Savulaik, skolas gados, gan šāds solījums bija jāuztver nopietni, jo arī rīcība prasīja pārdomātus soļus. Vispirms jau vajadzēja vienoties par sarunai ērtāko laiku, tad – sagaidīt savienojumu ar centrāli, skaidri un droši nosaukt vajadzīgo telefona numuru un neaizmirst, ka visu sakāmo tāpat vien aiz gara laika var noklausīties vēl kāda sarunai nepiederīga auss. Astrīdai pašai bija gadījies klausulē dzirdēt aizturētus smieklus, kad kāds klasesbiedrs sāka viņai stāstīt visādas anekdotes par Jānīti un Pēterīti, savukārt Andim par zvanīšanos uz visādiem gadījuma numuriem un blēņošanos no vecākiem tika pamatīga suta – centrāles tante bija atstāstījusi visu, ko dzirdējusi. Tā kā arī Astrīdai todien tika zvanījis kāds no “ugunsdzēsējiem” un stāstījis, ka viņas mājai skurstenis degot, viņa labi zināja, par ko ir runa.
Mūsdienu modernizētajā laikmetā diemžēl viss bija izmainījies. Lielākā daļa cilvēku telefonu turēja rokas stiepiena attālumā, tādēļ zvanīt viņiem varēja jebkurā laikā. Šī neierobežotā pieejamība, ja vien kāds pats nepratās organizēt savu laiku, savukārt noslogoja dienu, un arvien biežāk cilvēki sāka aizbildināties ar pārāk ātri skrienošu laiku, ar mūžīgi nepadarāmiem darbiem un steigu. Iespējams, tieši tāpēc tas “rīt piezvanīšu” solījums bija kļuvis par kaut ko līdzīgu atvadu frāzei aiz ierastajām “visu labu!” un “atā!”, uz ko viegli varēja atbildēt ar “labi” vai “gaidīšu”, bet prātā piebilst noklusēto “ja sanāks”.
Ilzes apsolījums piezvanīt Astrīdai gan bija domāts ļoti nopietni, jo abu aizrautīgā saruna bija aprāvusies pašā interesantākajā vietā – pie izsmalcinātu pirkstainu cimdu tamborēšanas. Astrīda tos jau labu laiku pārdeva kādam galvaspilsētas rokdarbu salonam, kur ilgus gadus strādāja viņas vedeklas māsa Biruta, un nu arī Ilzei bija radusies doma piedāvāt kaut ko no savām mezglotajām jostām un somām. Vienu no tām viņa bija atvedusi kā dāvanu Silvai, tāpēc arī Astrīda bija paturējusi rokās šo smalko linu diegu mezglojumu. Nenoliedzami, Ilzes pirksti bija radījuši īstu meistardarbu, ko patiešām bija vērts parādīt Birutai.
Tobrīd, kad Astrīda sagaidīja Ilzes zvanu, diena vēl bija tikko sākusies, tāpēc ne viena, ne ne otra vēl nebija dzirdējusi tenkas, ko jau no agra rīta vāca un tālāk izplatīja Tamāra. Abas jokojoties atzinās, ka pamodušās ar viegli trīsošu sirdi, kā dēļ nācies meklēt sirds piles – tādas trakas ballītes tik solīdā vecumā nudien ne pie kā laba nenovedot. Ilze gan dievojās, ka ne piles vīna neesot mutē paņēmusi, ka tās sirdsklauves vairāk no satraukuma un Māra apmātības ar neatgūtajiem “Weltmeisteriem”, toties Astrīda godīgi atzinās: Silvas pašmāju vīns bijis tik īpašs, ka grūti bijis atturēties no trešās glāzes.
Pārrunājušas galda klājumu un Astrīdas gatavotās tortes recepti, abas ķērās pie nopietnākiem jautājumiem – rokdarbu biznesa lietām. Kad nu arī šajā jautājumā bija ieviesta skaidrība, tālruņa numurs un noteikumi izrunāti, Ilze nez kāpēc čukstus atzinās, ka Māris jau rīta agrumā aizsteidzies pie sava bijušā kolēģa, savulaik apsviedīga izmeklētāja Imanta. Savulaik viņi kopā bija izmeklējuši lietu par vidusskolas mūzikas klases apzagšanu, un ne viens, ne otrs neticēja, ka Teodors Ivanovs bija īstais un vienīgais apsūdzētais, kaut visu vainu uzņēmās uz sevis. Vairākkārtējās pratināšanās viņa liecībās tika pamanītas sīkas nesakritības, ko pats zaglis attaisnoja ar sliktu atmiņu un pārteikšanos. To, ko viņš savām rokām esot nozadzis, to arī atpakaļ atdevis, bet tos dārgos ārzemju akordeonus lai pat nemēģinot viņam piešūt. Protams, ka neviens Ivanova vārdiem nenoticēja, tomēr atklāt nozieguma līdzdalībniekus tā arī neizdevās.
Gadu vēlāk līdzīgas zādzības bija notikušas vēl vienā mūzikas skolā un divos klubos, pāris gadus vēlāk – atkal tas pats, tikai tur nozagtie mūzikas instrumenti tā arī netika atrasti, iespējams – pārdoti citā valstī, gan jau tāpat kā iepriekš nozagtie “Weltmeisteri”. Teodors tolaik jau bijis apcietināts, tāpēc lēmums bijis nešaubīgs: jātiek uz pēdām īstajam zaglim! Ar šo faktu arī Ilzes zināšanas par “muzikālā zagļa” lietu beidzās, toties Mārim gan esot palicis āķis lūpā, kā arī nemainīga pārliecība: apcietinātais Teodors zina daudz vairāk nekā stāsta. Salidojumā ieraudzījis Teo, viņš bijis cieši pārliecināts, ka kalsnais kungs ar astītē saņemtajiem sirmajiem matiem ir tas pats pirms gadiem aizturētais zaglis, tik vien, ka krietni novecojis un līdz ar to grūti atpazīstams. Ilzes iebildumus par attālu vārdu līdzību un sen izciesto sodu viņš izlikās nedzirdam, jo neatrastie “Weltmeisteri” un nu jau arī citi zudušie mūzikas instrumenti joprojām grauza viņa pašapziņu.
– Un kā tu pati domā? – ieinteresējās Astrīda. – Tas Teo tiešām bija tas pats reiz aizturētais Teodors? Tu taču it kā esot viņu manījusi…
– Zini, jo vairāk es par to domāju, jo mazāk saskatu viņos abos kaut kādas līdzības, – Ilze aizdomājās. – Ja Teo nebūtu izmantojis to sivēna izmukšanas jezgu un tik pēkšņi nozudis, es pārliecinoši apgalvotu, ka tas noteikti nav tas pats cilvēks, un tu jau pati redzi – pēc piecdesmit gadiem mēs paši viens otru nepazīstam, kaut savulaik ikdienā tik daudz laika kopā pavadījuši. Vai gan no manis var prasīt, lai es atpazīstu vairāk kā pirms divdesmit gadiem vienu īsu mirkli redzētu cilvēku? Turklāt – pustumsā nobaidīta un gluži nolēmēta! Nespēju! Un arī negribu vairs tik senas lietas cilāt. Nesaprotu to Māra ieciklēšanos.
Mirkli paklusējušas, abas nopūtās un pievērsās citiem salidojumā satiktajiem klasesbiedriem, un, protams, neiztika bez Gunāra vairākkārtīgās kļūdīšanās apspriešanas. Skolas laikā viņa interese par Anitu nemaz tik ļoti netika manīta, – sprieda Silva, bet Astrīda atcerējās, ka vairākas reizes manījusi abus pēc skolas plecu pie pleca mājup ejam, un Gunārs allaž nesis divas skolas somas.
– Vai varētu būt tā, ka abu romāniņš turpinājies arī kādu laiku pēc skolas beigšanas?
– aizdomājās Ilze. – Vismaz līdz iesaukšanai armijā. No Anitas dzirdēju, ka viņa tikai pēc augstskolas beigšanas ar Robertu apprecējusies. Divas meitas jau abiem pusduci mazbērnu sagādājušas. Darba visiem esot pilnas rokas.
Astrīda nezināja, ko piebilst. Acu priekšā vēl vīdēja Gunāra prieka un mīlestības pilnais skatiens, domājot, ka saticis savu skolas laika mīlestību, un izjūtās vēl sildīja ciešais un vīrišķīgais apskāviens. Tāds īss mirkli, kas patiesībā bija domāts Anitai.
– Jā, pārāk ilgi esam viens no otra tālu bijuši, – viņa noteica, pat necenzdamās slēpt kārtējo skumjo nopūtu.
– Nu, bet tagad taču viss mainīsies, vai ne?
– priecīgi izsaucās Ilze. – Tu kaut vai rīt vari kāpt autobusā un braukt ciemos pie manis. Pa šiem gadiem mums varētu būt sakrājies daudz runājamā.
Apsolījusies par to nopietni padomāt, Astrīda steidzīgi atvadījās – telefona displejā bija parādījies Silvas vārds. Arī viņa atvadoties bija solījusies “rīt piezvanīt”. “Re, kādi visi apzinīgi,” pie sevis pasmaidīja Astrīda. “Tad jau iespējams, ka piezvanīs arī Tamāra un Olita – arī viņas pierakstīja manu numuru un solījās zvanīt nākamajā dienā.”
Silva savu interesi par iepriekšējā vakarā sastaptajiem klasesbiedriem pamatoja ar namamātei piedienīgu jautājumu par viesu labsajūtu, līdz ar to saruna ar viņu sākās uz krietni atturīgākas nots un solījās būt krietni īsāka nekā ar Ilzi. Lietišķi apjautājusies par pašsajūtu, palielījusi “apetītlīgi” noformēto un neparasto torti, Silva pateicās par attapīgo rīcību sivēna sagūstīšanas akcijā. Vīrs melnraibo cūku tā arī nosaucis – par Teroristu. Astrīda gan labsirdīgi pajokoja – reizēm vārds nostrādājot kā kods, varbūt labāk apdomāties par kaut ko miermīlīgāku. Silva atsmēja, ka tas tikai tāds pagaidu variants, viņu saimniecībā nevienam mājlopam neesot īpašu vārdu, lai saimniekiem nerastos pieķeršanās. Savulaik meita ļoti sāpīgi pārdzīvojusi aitas Dollijas negaidīto galu, kaut citu aitu liktenis viņu tik ļoti neaizkustinājis. Tad arī nolēmuši – iztikt bez vārdiem un mīluļiem.
Arī Astrīda nepalika pateicību parādā: sirsnīgi novērtējusi milzīgo ieguldījumu, ko Silva veikusi viesu uzņemšanā, skaisti sakopto un labiekārtoto māju, pagalmu un dārzu, viņa apjautājās arī par iespējamo dalības maksu – galu galā tas būtu tikai pamatoti, jo uzklātais galds izskatījies vairāk kā bagātīgs. Tad arī Silva atklāja, kurš ieradies ar pīrāgu grozu, kurš ar karbonāžu un kotlešu bļodām, kurš jau iepriekš atsūtījis gaļu grilam, kurš atvedis paša cepto maizi un raudzēto alu. Protams, īsumā pārrunāti tika arī vakara “karstie punkti”, kas abām lika gan skumji nopūsties, gan skaļi pasmieties. Izrādījās, ka arī Silvai mieru nedeva tas pats jautājums, kas Astrīdai:
– Starp citu, redzēju, jūs ar Ilzi sarunājamies. Vai viņai arī šķita, ka amizantais diriģents Teo ir tas pats reiz aizturētais Teodors?
– Drīzāk – nē, – Astrīda apdomīgi meklēja vārdus. – Tolaik tas bijis īss mirklis, izbīlī un pustumsā, nekas konkrēts. Cik gan daudz tādā pārbīlī var ielāgot? Viņa vispār negribot tik vecas lietas cilāt, vienīgi Māris neatstājas, tāpēc šorīt jau aizsteidzies ar kādu bijušo kolēģi parunāties.
– Būtu es Ilzes vietā, es gan to Māri vestu pie prāta, – skaļi iesmējās Silva. – Nevar tak visu mūžu veciem rēgiem dzīties pakaļ, ja turpat priekšā jauni zīmējas. Ja jau viņš tik ļoti vēlas savu izbijuša policista ožu patrenēt, lai labāk papēta to Arņa brālēnu Agri, kurš savulaik spēlēja kādā mūzikas grupā. Visai ilgs gan nebija tās grupas mūžs, šķiet, “Māras krusts” saucās, lai gan – varbūt “Austras koks”? Kaut kā nav iesēdies prātā. Mans Elmārs savulaik viņiem iznomāja angāru, kur sarīkot koncertu. Tolaik vēl nodomājām: telpu īrei naudas nav, bet mūzikas instrumenti gan varen labi un jauni, arī apskaņošanas iekārta jaudīga. Kaut kur jau viņi to visu bija dabūjuši. Atceros, ka bija arī pāris akordeoni, puiši minēja, ka dārgi, no Vācijas, bet zīmolus netiku pētījusi. Šķiet, tas pats mūsu Arnis uz viena no tiem spēlēja.
– Arnis un akordeons? – neviļus izsaucās Astrīda. – Viņš taču skolas laikā bija tāds klusētājs, aiz citu mugurām slēpās, lai tikai paliktu neievērots, un korī viņu nepaņēma, jo muzikālās dzirdes neesot.
– Varbūt arī kaut ko jaucu, – aizdomājās Silva. – Varbūt iztālēm izskatījās pēc Arņa, toties labi atceros to, kā Elmārs man ilgi pārmeta, ka es tā viegli, aiz līdzjūtības, tiem nabadziņiem esot telpu par simbolisku samaksu apsolījusi. Necik lielu popularitāti jau viņi neieguva, vien pāris koncertus nospēlēja. Repertuārs bija tāds svešāds, laikam tāpēc tautai neiepatikās. Ballītēs gan vēl reizēm uzspēlē, kā nekā vietējie, tāpēc neplēš naudu kā izlepušie pilsētnieki. Šķiet, nākamnedēļ klubā atkal plānoti danči, varbūt ir vērts aiziet palūkoties? Protams, var gadīties, ka domāju aplami, ka manas aizdomas nepamatotas, un varbūt sponsors jau pašā sākumā bijis kāds no grupas vai viņu radiniekiem, bet, ja tev ar Ilzi vēl gadās kāda runāšana par šo tēmu, lai Māris papēta Agri. Man viņš tāds… dikti aizdomīgs liekas. Nekādu prātīgu darbu nestrādā, bet nauda viņam turas. Nedomāju, ka ar spēlēšanu ballītēs vien var ko nopelnīt.
Astrīda, protams, apsolīja nodot šo ziņu Ilzei – varbūt patiešām viņas vīram izdodas atrisināt seno mīklu: izskaitļot īsto noziedznieku un, iespējams, novērst citas plānotās zādzības. Turklāt – nevajadzētu turēt aizdomās visus, kam līdzīgi vārdi, profili un deguni. Gan jau atrastos kādi noderīgi fakti, kas spētu ieviest loģisku skaidrību arī pēc tik daudziem gadiem.
Nolikusi telefonu, Astrīda aizdomājās. No vienas puses, it kā negribējās, lai ciest nāktos kādam no iepriekšējā vakarā sastaptajiem cilvēkiem – galu galā ikviens no viņiem šķita tik simpātisks, tik apmierināts un priecīgs par šo tikšanos. Tāds jauks sirmgalvju bariņš, kur katrā bija samanāms kaut kas no maza bērna – tāda sirdsšķīsta, naiva un nevainīga, kaut reizēm draiskulīga un uz palaidnībām kāra. Pēc Astrīdas prāta, neviens no viņiem neizskatījās pēc noziedznieka, bet nav jau nekāds brīnums – visā dzīves laikā viņa ne reizi vien saņēmusi skarbus aizrādījumus par pārāk naivu, neattapīgu un vientiesīgu skatu uz dzīvi, par grābekļiem, kam viņa ik palaikam uzkāpusi, bet no iegūtajiem puniem vienalga neko nav iemācījusies. Tāda nu viņa bija – labvēlīga un labticīga, bet – vai tad tas bija tik slikti?
Tieši tāpēc arī šobrīd Astrīda sev jautāja: vai tiešām viņai vajadzētu būt tai, kura sašūpo šo rāmo, daudziem tik ierasti mierīgo ikdienu? Arī Ilze tika teikusi, ka nevēlas cilāt tās vecās lietas. Bet – kā tad Māris, kurš jau rīta agrumā bija aiztraucies meklēt jaunus skaidrojumus? Ja nu Silvas norāde patiešām izrādās noderīga?
TURPINĀJUMS SEKOS
