Pāvilostas novadpētniecības muzejs atrodas 1879. gadā celtajā Loču mājā. Tā ir pirmā mūra ēka Pāvilostā un atrodas pie Sakas upes. Muzeja kompleksā ir arī Laivu māja un Tīklu māja. Krājumā esot vairāk nekā 10 000 priekšmetu.
Pirmais, ko ieraugām, ir lielā laiva ārpusē, bet iekšpusē tie ir dzintari. Muzeja gide stāsta, ka tad, kad beidzas vējš, vietējie iedzīvotāji iet gar jūras malu un tur, kur ir melnas jūraszāles, meklē mazos dzintara gabaliņus.
“Ir cilvēki, kas nodarbojas ar dzintara rakšanu. Iet jūrā aiz pirmā sēkļa, sagaida vilni, paspīdina ar lampiņu, tajā vietā, kur paspīd blāva gaismiņa, cenšas pabāzt ķeseli apakšā. Ir, kas zina, kad ir vērts kāpt jūrā iekšā, bet kad jānogaida. No dzintara taisa pulveri, ko izmanto kosmētikā. Dzintara diegus audējas ieauž kādā darbiņā – nevar redzēt, bet ir sajūta, ka tas tur ir. Izmanto arī ārstnieciskos nolūkos tinktūru. Ieber puslitra pudelē gabaliņus, uzlej 40 grādu degvīnu un divas nedēļas patur tumšā vietā. Ierīvē locītavas. Gabaliņus, kas ir pastāvējuši uzlējumā, vairs apstrādāt nevar, tie drūp,” stāsta gide.
Pāvilostai šogad palika 145 gadi. Diemžēl Pāvilostas dibinātāja vācu barona Otto Fridriha fon Lilienfelda fotogrāfijas nav saglabājušās.
“Ir informācija, ka barons 1879. gadā no upes gultnes paņēma vienu akmeni un ielika šeit pamatos Loču ēkai, un dibināja šeit pilsētu. Šo vietu nosauca brāļa Paula (Kurzemes gubernators (1868-1885) Pauls Lilienfelds) vārdā. Ar laiku Paula osta kļuva par Pāvilostu. Pa Sakas upi, kas radusies, satekot Tebrai un Durbei, hercoga Jēkaba laikā ārvalstu tirgotāji varēja aizkuģot līdz pat Aizputei, bet poļu-zviedru kara laikā, lai ienaidnieks tādā pašā veidā nevarētu iekļūt sauszemē, upju sateku aizbēra. Saka ir īsākā upe Latvijā,” stāsta gide.
1894.gadā Aleksandrs III izdevs pavēli, ka Liepājā jābūvē kara osta. Tam bija vajadzīgi laukakmeņi. Akmeņus veda no visām malām uz Pāvilostu, kur krāmēja uz baržām un veda uz Liepāju. “Lilienfeldam tas ir sava veida bizness, ka izmanto viņa ostu. Parādījās pirmās darbavietas, strādnieki, bodnieki, vēlāk arī zvejnieki. Zvejniecība bija pamatnodarbe līdz 2015.gadam. Līdz 1. pasaules karam šeit būvēja burukuģus, pārsvarā divmastniekus, viens bija trīsmastnieks, pavisam 15 uzbūvēti. Saglabājušas mērierī-
ces un dokumenti no tā laika. Šuva arī buras. Sākot ar 1920.gadu, sākas Pāvilostas attīstība. 1924.gadā jau bijušas trīs frizētavas, izdota avīze, atvērts fotoateljē, darbojās dažādas biedrības,” uzzinām no gides.
Interesants ir Sakas novada tautastērpa vainadziņš, kas ir izšūts ar pērlītēm. Aizmugurē tam ir divas tulpītes. “Par tām ir leģenda, ka tirgotāji esot veduši tulpes, kas pa ceļam pazaudējušās. Rokdarbnieces ieraudzījušas un izšuvušas,” saka gide.
Viņa rāda dīvainu iekārtu, kas atskaņo mazu plati. “Man šeit ir tāda plate. Viena pusē ir “Pazudušais dēls”, otrā pusē – Jāņa Evaņģēlijs. 1992.gadā no ASV Kalifornijas štata uz Pāvilostu brauc misionāri, lai sludinātu Dieva vārdu. Viņiem līdzi ir šādas plates, jo viņi domā, ka šeit nav elektrības,” saka gide un piebilst, ka elektrība Pāvilostā bijusi jau 1934.gadā.
Muzejā var uzzināt par Pāvilostas attīstību no 1918. līdz 2018.gadam. Padomju laikos Pāvilostā ir bijusi slēgtā pierobežas zona, kad iebraukt varēja tikai ar īpašām atļaujām, kurās bija jānorāda, kur tu brauc, kāpēc tu brauc un uz cik ilgu laiku. Pie jūras varējis atrasties no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā un izeja pie jūras bijusi pa vieniem vārtiņiem. Katru vakaru pie jūras ecēja joslu un staigāja robežsargi ar suņiem. Kādreiz bijis arī liels zivju pārstrādes kombināts.
Tad mums ir iespēja uzvilkt 3D brilles, lai sajustos it kā uz zvejnieku kuģa, kurš devies zvejā un velk zivis. Ja ir laiks, var noskatīties arī astoņas filmiņas par Pāvilostas vēsturi.
RECEPTE NO MUZEJA
Ceptu reņģu plātsmaize
Sastāvdaļas:
● 6 gab. reņģu liemeņi,
● kārtainā mīkla 250 g,
● ola 1 gab.,
● olīveļļa,
● puse sīpola,
● ķiploka daiviņa,
● tomātu mērce 6 ēdamkarotes,
● sarkanvīna etiķis,
● 1 ēdamkarote,
● sāls,
● malti melnie pipari.
Aprīkojums.
Cepešpanna, panna, nazis, ēdamkarote, cepeškrāsns, plīts.
Pagatavošana:
1) Uzkarsē cepeškrāsni līdz 190 grādiem.
2) Cepamo plāti izklāj ar ietaukotu cepampapīru.
3) Atlaidinātu mīklu ieklāj plātī, veidojot nelielu maliņu, lai ierobežotu tomātu mērces izplūšanu.
4) Pamatni sadursta ar dakšiņu un cep 15 minūtes.
5) Smalki sagriež sīpolu un ķiploku.
6) Sakarsē pannu un eļļā maigi apcep garšaugus, līdz tie kļūst caurspīdīgi.
7) Iemaisa tomātu mērcē sarkanvīna etiķi, pievieno sāli un piparus.
8) Reņģu liemeņus apsmērē ar eļļu un apkaisa ar sāli.
9) Uz izceptās plātsmaizes uzlej tomātu mērci, uzliek reņģes un liek cepeškrāsnī cepties, līdz zivis gatavas – apmēram 15 minūtes.
10) Gatavu rotā ar zaļumiem un sīpolu ripiņām.
Lieto kā auksto uzkodu. Uzglabā vēsā vietā.
