Vēlā pēcpusdienā Astrīdai piezvanīja māsa, lai apjautātos par aizvadīto salidojumu, un Astrīdai pēc ilgiem laikiem atkal sagribējās izkratīt sirdi. Atstāstījusi dažas komiskākās situācijas, viņa ieminējās arī par Ilzes vīra Māra apmātību ar seno zādzību un to, cik ļoti šī tikšanās uzjundījusi interesi par zudušajiem vācu akordeoniem. Arī par aizdomām, kas, pēc citu teiktā, izskatījās visai pamatotas. Māsa tomēr visai strikti noteica:
– Ne tu kāds policists, ne tev tas jārisina, turklāt tas viss jau tik sen izrunāts, izciests un aizmirsts. Labāk liecies mierā! Daudz nopietnākas lietas gadiem palikušas neatrisinātas. Pati zini, ka par vienu un to pašu notikumu var būt dažādi subjektīvi skatījumi. Kā lai vienkāršs cilvēks zina, kuram ticēt? Tā jau gluži nevainīgam var reputāciju sabojāt. Katrs vārds vispirms jāpārbauda! Kurš tad tagad to ņemsies darīt?
Astrīda piekrita, taisnība jau māsai bija – kā lai zina, kuram ticēt? Nav viņai policista analītiskā prāta un asā redzējuma. Ja visu notikušo vērtētu pēc principa “tā teica viņa”, tad par zagli varētu nosaukt ikvienu, kuram kāds līdz galam neizdibināts sakars ar mūzikas instrumentiem.
Astrīdas ieilgušās pārdomas iztraucēja telefona zvans – Tamāra, tieši tā, kā iepriekšējā vakarā bija solījusies. Bez gara ievada jau pirmajā teikumā viņa paskaidroja, ka zvanot, lai nostiprinātu gadiem zudušo, bet salidojuma vakarā atjaunoto saikni, un tajā pašā acumirklī steidza pajautāt, vai pirms viņas vēl kāda nav zvanījusi. Īsu brīdi Astrīdai gribējās samelot, ka nav gan, bet tad izlēma: kāda jēga slēpt? Jā, ir, gan Ilze, gan Silva, un Tamārai, protams, uzreiz vajadzēja zināt, ko viņas interesantu stāstījušas.
– Ak, neko īpašu, – Astrīda it kā garlaikoti nopūtās. – Tikai apjautājās par noskaņojumu un pašsajūtu un solījās citā dienā parunāties ilgāk.
– Ak, tā-ā-ā, – Tamāra gari novilka, un bija skaidrs, ka šāda atbilde viņu neapmierināja. – Ko tad šīs tik nerunīgas? Bija taču tik daudz par ko pārrunāt.
Saprotams, ka viņa gribēja dzirdēt ko vairāk, un Astrīdu bijušās solabiedrenes ziņkārība nemaz nepārsteidza. Jau vidusskolas gados visi bija sapratuši: Tamārai piemīt tieksme kaut ko pa ausu galam saklausīt, pēc savas izpratnes tālāk atstāstīt un vēl apgalvot, ka pati savām ausīm to dzirdējusi, savām acīm redzējusi. Pēc kāda laika, sapratuši meitenes dabu, daudzi viņas teiktajā vairs neklausījās, vien smīnēja un piekrītoši māja ar galvu, jo skaidri zināja: tie tikai kārtējie Tomika izdomājumi.
– Nu jā, var jau būt, ka šīm divām arī nekā daudz nebija ko stāstīt, un tu jau arī visu laiku ar to Ilzi, tāpēc daudz neko citu neredzējāt un nedzirdējāt, bet es gan šo to manīju, tik nezinu, vai vērts kādam to stāstīt, ka neizceļas jauna jezga, – Tamāra “izmeta makšķeri” Astrīdas domu dīķītī.
– Tev Ilze neko neteica par to muzikālo zagli? Manīju, kā viņas vīrs, pensionētais policists, visu vakaru blenza uz Teo. Būtu labāk parunājies ar Vēsmu un Rasmu vai vislabāk ar pašu Milisentu, Teo sievu. Mila bez ilgas domāšanas būtu paskaidrojusi, ka vīrs jau vairāk nekā trīsdesmit gadus vada kori, ko pats savulaik dibinājis, kā arī sieviešu ansambli, kas godalgots pat valsts mēroga skatēs. Droši varu teikt, ka labākos savas dzīves gadus viņš veltījis mūzikai un izlaidis ir tikai tos mēģinājumus, ko aizliedza kovida laika direktīvas. Būtu labāk paprasījis kaut vai Vēsmai, ar kuru Teo kopā atbrauca, vai ir kāds pamats tādām aizdomām, bet – nē! Sēž pie galda un blenž kā tāds bullis uz sarkanu lupatu! Ne velti Teo noslēpās aiz tumšajām brillēm, un nevajag izdomāt, ka tur bija kāds kautiņā uzdauzīts zilums! Man arī būtu neērti palicis no tāda caururbjoša skatiena. Ja man tā blenztu virsū, nudien, visu galvu lakatā ietītu vai vispār no galda aizietu, kā Teo arī izdarīja. Patiesības labad gan jāpaskaidro, ka viņa sieva bija tā, kas pierunāja vīru celties un doties prom – pārāk nemuzikāls šis vakars esot palicis, kaut pirms braukšanas uz salidojumu tikusi sastādīta visai lustīga koncertprogramma, taču sanākuši vieni muļķīgi trači un ķīviņi, un tad vēl tas policista uzmācīgais skatiens…
Starp citu, Silva ieminējās, ka Teo un Mila aizlaidušies neatvadījušies, bet tā vis īsti nebija: no Elmāra, Silvas vīra, kuru satika pagalmā stiepjam sivēnu uz kūti, viņi atvadījās, tāpat arī no Vēsmas, kura abus pavadījusi līdz pat mašīnas durvīm. Nupat uzzināju, ka visai sirsnīgi atvadījušies arī no Olitas, kura turpat slaistījusies blakus – tā vismaz izteicās Vēsma. Starp citu, pamanīji, ka Olita pie galda tā īsti nemaz neapsēdās? Sākumā nevēlējās sēdēt blakus man, tad it kā gribēja iespraukties starp Arni un Agri, kā tu domā – kāpēc? Kad arī tas neizdevās, uzmeta lūpu un kaut kur nozuda. Rasma kādā brīdī it kā manījusi Olitu snaikstāmies gar Gunāra mašīnu. Kā tu domā, vai viņš tiešām tur gulēja vai tomēr… kaut kur citur? Tādu klusu stūrīšu Silvas saimniecībā cik uziet! Redzēji to guļbaļķu pirtiņu pagalma tālajā malā pie dīķa? Man Silva to mājīgo vietiņu jau pašā sākumā parādīja, abas prātojām, vai kādam varētu rasties luste tā kārtīgi izkarsēties un nopērties. Tobrīd domāju, ka arī es pati neatteiktos, kaut neesmu nekāda lielā pirts piekritēja, bet vēlāk – pati zini, kā viss izvērtās… Elmārs to pirti jau pirmspusdienā bija iekurinājis un visu sagatavojis, priekštelpā ledusskapī aliņu paglabājis, pat pirts cepures nolicis un bērzu slotiņas arīdzan. Ja mani sieva aizraidītu no svinību mielasta, es dotos tieši turp, nevis spiestos mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Tiesa, Gunāra mašīna daudz lielāka par manējo, bet ar viņa augumu tur nevarētu būt dikti ērta gulēšana. Pārbaudījusi gan neesmu, bet varu iedomāties, – skaļi iesmējās Tamāra. – Arī Olitai, augumā sīkai kā asakai, tur pie Gunāra nebūtu vietas, lai kā viņa centās izrādīties un pat iesēsties klēpī. Šis joprojām tāds ļoti iekārojams vīrietis izskatās, vai ne?
Šajā brīdī laikam jau bija jāatskan Astrīdas piekrišanai, bet viņas domu gājiens vēl joprojām bija aizķēries pie tā teikuma, kur “Olita pie galda tā īsti nemaz neapsēdās”… Kā tā varēja gadīties, ja Silva visiem bija nolikusi galda kartes? Kurā laika sprīdī bija izzudusi Olitas vieta? Acīmredzot tajā brīdī, kad daži izdomāja pārsēsties pēc sava prāta. Savādi, ka viņa negribēja sēdēt blakus Tamārai – savulaik taču abas gana labi sapratās.
Vai nevarētu būt tā, ka Olita to bija izplānojusi jau iepriekš? Par malā stāvētāju viņu nekādā gadījumā nevarēja saukt – šī būtne ieberzīsies jebkurā spraugā, tāpēc – lai nu kurš, bet ne Olita tā vienkārši un bez iemesla pazaudētu savu vietu pie galda. Varbūt viņa nevēlējās atrasties kādam tieši acu priekšā un savu krēslu jau iepriekš pavilka malā, lai kādā brīdī kļūtu… nemanāma? Interesanti – kādēļ gan? To, ka Olita ik palaikam ķērās Gunāram, Arnim un Agrim elkonī un solīja nez ko nebijušu un neaizmirstamu, Astrīda bija gan manījusi, gan dzirdējusi un saprata, ka šī sieviete pat savos gandrīz septiņdesmit gados joprojām ir spējīga uz gluži trakām lietām.
Pa ausu galam klausīdamās Tamāras stāstītajā, Astrīda vēlreiz domās sarindoja visus pie galda sēdošos, un patiešām – Olitas starp tiem nebija, lai gan viņas klātbūtne laiku palaikam bija labi dzirdama. Kaut vai tobrīd, kad bija pienākusi Olitas kārta izteikties un viņa skaļi paziņoja, ka ar katru gadu viņas šarms, harizma un asprātība pārejot jaunā bezrobežu līmenī. Tad viņa stāvēja atspiedusies pret terases margām tieši aiz muguras Tamārai, bet pēc tam? Kurā brīdī viņa nozuda? Un galvenais – kur palika?
Kādā brīdī Tamāra laikam bija apjautusi, ka viņas garais monologs zaudējis klausītāju, tāpēc nedaudz satraukti apjautājās:
– Astrīda, tu mani vispār vēl klausies vai esmu aizmidzinājusi tevi ar savu vāvuļošanu?
– Vienkārši aizdomājos par Olitu. Jau vidusskolas gados viņa bija visai skandaloza persona, redzu, ka dzīve viņu daudz nav izmainījusi: kur nevar ieiet pa durvīm, ielīdīs pa vēdlodziņu! Gunārs jau viņai vienmēr paticis, par Arni un Agri gan neko daudz nezinu.
– Jā, slikti, ka pie galda tā arī neko daudz viens par otru nepastāstījām, no tiem pāris teikumiem maz ko varēja saprast, – Tamāra atsaucīgi sarosījās. – Ar vienu otru gan mazliet paspēju parunāties, arī ar Arni. Zinu, ka viņš jau vismaz divdesmit gadus brīvs cilvēks, jo sievai nepaticis viņa mūžīgais darbs. Sastapusi kādu citu, mazāk aizņemtu, pametusi māju un meitu, un galu galā aizspurgusi prom uz siltām zemēm. Meita, protams, apprecējusies, un viņš tā arī viens dzīvojot līdz pat šim laikam. Esot savs dzīvoklis, apsarga darbs kādā kokzāģētavā un laba mašīna. Arī vērā ņemama kandidatūra brīvām sievietēm, vai ne? Man kā atraitnei ar stāžu, vienai dzīvojot, grūti nākas noturēt veiksmīgas “business woman” tēlu! Tā neuzkrītoši mēģināju ievadīt sarunas par Arņa nākotnes nodomiem, bet viņš tik par savu Gloriju – suni, ne jau sievieti, un par savlaicīgi iegādāto kapa vietu. Par Arņa brālēnu Agri arī neko daudz nezinu, turklāt viņš jau ne no mūsu klases. Visādus darbus izmēģinājis – gan tepat Latvijā, gan Īrijā un Norvēģijā, bet savējo tā arī nav atradis. Dzīvojot ar cerību kļūt populārs mūziķis, tāpēc nedaudz komponējot, rakstot dziesmu tekstus, savulaik izveidojis savu grupu, bijušas pat pāris koncerttūres pa Latviju. Arnis par viņu neko daudz negribēja stāstīt, toties Olita gan apjūsmoja: tāds izdarīgs, apsviedīgs, ar gudru galvu un veiklām rokām, muzikāls, sportisks un visādi citādi tīkams, un vienmēr ar naudu kabatā. Kādu laiku Olita pie viņa ansamblī akordeonu spēlējusi, vairākās zaļumballēs jestri uzrāvuši, tad arī tā visai tuvu sapazinušies. Kad prasīju, kāpēc nav kopā palikuši, Olita smejot atbildēja: uzskati neesot saskanējuši. Pirms stundas pļāpājot pa telefonu gan atzinās, ka viņas koncertdarbībā iejaucies nu jau bijušais vīrs un aizliedzis jebko kopīgu ar to zagļu bandu pasākt. Kur tas viņu zaglīgums, tā arī nesapratu, jo Olita burtiski iekoda mēlē – jau tā par tālu esot aizpļāpājusies.
Tamāra vēl kaut ko stāstīja par Agri un Olitu, bet Astrīdas domas jau atkal aizķērās pie pēdējā teikuma un aizgāja savu ceļu. Kā tur bija ar tām Silvas aizdomām? “Nekādu prātīgu dabu nestrādā, bet nauda viņam turas… Mūzikas instrumenti labi un jauni, arī apskaņošanas iekārta jaudīga.” Varbūt tomēr piezvanīt Ilzei un ieminēties par šīm sakritībām ap Agri? Pēc tam lai viņa izlemj, stāstīt vīram to visu vai paturēt pie sevis.
– Starp citu, tu zināji, ka Gunārs arī ir brīvs vīrietis? – ieminējās Tamāra.
– Nevar būt! – izsaucās Astrīda. – Bet… kas tad tā Ligija, kas teicās esam viņa sieva?
– Cik tu neattapīga! – pasmējās Tamāra. – Tā tak bijusī sieva, turklāt – reti gudra azbesta vecene! Savākusi visu kopdzīves laikā iegādāto: māju, abas mašīnas, galdniecības darbnīcu! Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Gunārs kādā restorānā bijis krietni iedzēris un, būdams kunga dūšā, pateicis visu, ko domā par mūsu valsts valdību. Protams, ilgi nebijis jāgaida, lai saņemtu ielūgumu uz ļoti nopietnu iestādi. Sabaidīts ar restotu lodziņu un vēl visvisādām nebūšanām, jau nākamajā dienā Gunārs visu īpašumu pārrakstījis uz sievas vārda.
No dzeršanas ieraduma gan šīs bailes viņu neatbrīvojušas, tāpēc asas vārdu pārmaiņas mājās kļuvušas par ieradumu, līdz vienā dienā sieva dusmās izspļāvusi: “Pareizi darīju, ka toreiz piezvanīju tur, kur sen vajadzēja, vien žēl, ka tevi tur arī nepaturēja!” No tās reizes šis teikums viņai esot tāds kā raustāmais diedziņš, kas lelli Gunāru itin viegli saturot rāmjos. Šķiršanās dokumenti abiem sen nokārtoti, tik vien, ka Gunārs joprojām jūtoties kā piesaitēts īsā saitiņā…
Turpinājums sekos
