Ar beļavieti Emīlu Ozoliņu “Dzirkstele” tikās pirms pieciem gadiem, kad uzzināja, ka viņš ar ļoti lielu rūpību un precizitāti izgatavo dažādus virpotus koka priekšmetus. Pa šiem gadiem meistarība ir tikai augusi, un darbs ar koku viņa sirdī joprojām ieņem ļoti īpašu vietu.
Emīls ved “Dzirksteli” uz savu darbnīcu Beļavas pagasta “Zēmeros” vecāku mājās, un, smaidot saka, ka tā ir viņa svētnīca. Vieta, kur pazūd laika izjūta un ikdienas steiga paliek aiz muguras, kur tiek pavadīti visi brīvie brīži.
Koks un metāls
Emīls izmācījās par mēbeļu galdnieku Cēsīs, bet šajā arodā viņš nav strādājis. “Strādāju par metinātāju,” saka Emīls, kuram patīk arī strādāt ar metālu. “Visu laiku darbojos ar koku un metālu,” smaida Emīls.
Kad mēbeļu galdnieka aroda diploms Emīlam bija jau kabatā, viņš sākumā strādāja ceļu būvē, tad strādāja arī kā metinātājs. Kad iepazinās ar draudzeni, Emīls pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Galvaspilsētā viņš dzīvoja divus gadus un strādāja par metinātāju.
“Tagad esmu darba meklējumos un dzīvoju Cēsīs,” stāsta Emīls.
Savukārt par dzīvi Rīgā viņš saka: “Bija grūti. Pēc darba “sēdi” ekrānā, un tas galīgi nav man.”
Patīk strādāt ar kļavu
Pa šiem gadiem Emīla koka virpošanas prasmes ir tikai pilnveidojušās. Un visvairāk viņam patīk virpot koka bļodas. Tās ir vienkāršas, bet tajā pašā laikā elegantas un praktiski izmantojamas, izceļ koka dabisko tekstūru. Un katra koka tekstūra un krāsa ir atšķirīga, padarot koka izstrādājumus unikālus. Tas priecē Emīlu. Viņš uzskaita: “Kļava, melnalksnis, ābele, ozols. Visvairāk patīk strādāt ar kļavu. Elastīgāks koks,” stāsta Emīls.
Viņš atceras, ka virpot sācis, mācoties 6.klasē. “Joprojām neapnīk to darīt, par ko pats reizēm brīnos. Daudz ir cilvēku, kas kaut kam pieķeras, padara un apnīk. Bet es neesmu pametis un arī netaisos pamest,” saka Emīls un atzīst, ka pēc ikdienas darbiem ir ļoti nomierinoši atnākt uz savu “svētnīcu”. “Mamma parasti tā joko, ka šī ir mana “svētnīca”. Reizēm virpoju, un, kad paskatos pulkstenī, ir jau gandrīz pusnakts un jādodas pie miera,” smaida Emīls.
Savas virpotās bļodiņas Emīls apstrādā ar propolisa laku. Pēc tam pa virsu liek bišu vasku. “Tas atgrūž mitrumu, un bļodiņa ir spīdīga. Arī smaržo. Cilvēkiem patīk, ja tiek apstrādātas ar dabīgu materiālu, un man pašam arī,” saka Emīls.
Viņam ir padomā izgatavot arī līmētas bļodiņas. Tādas viņš pamanījis internetā. “No maziem gabaliņiem līmē bļodiņu un sanāk gandrīz kā mozaīka. Veidojas raksti. Tam visam gan vajag nopietnākus instrumentus, bet man gribas kaut ko tādu pamēģināt. Tam vajag arī pacietību un ļoti lielu precizitāti. Jāizrēķina katram gabaliņam leņķis, lai zinātu, kādā zāģēt. Gribētu kādreiz pamēģināt izgatavot arī metāla skulptūru,” stāsta Emīls.
Pirmie – āmura kāti
Kamēr šī vēl ir nākotnes iecere, tikmēr virpoto priekšmetu skaits pa šiem gadiem mērāms tūkstošos.
“Neesmu konkrēti skaitījis, bet ļoti daudz. Tie ir tūkstoši. Pirmie bija āmura kāti. Tie bija jāvirpo skolā,” stāsta Emīls un parāda arī “Dzirkstelei” savus pirms vairākiem gadiem virpotos āmura kātus. “Varēja būt labāk, bet nav slikti,” tagad rezumē Emīls.
Pēc tam mājās sācis trenēties ar tradicionālajām bērnu rotaļlietām – virpotiem koka vilciņiem. Bet rezultātā priekšroku Emīls dod tieši koka bļodiņām. Un, ja ir nepieciešams, var izgatavot arī svečturus, koka lāpstiņas vai gaļas dēlīšus. Ja viņam kāds lūdz izvirpot koka bļodiņu vai ko citu, Emīls neatsaka. “Koka lāpstiņas parasti gatavojam ar tēti no bērza, arī karotes ir no bērza. Tētis vispār nāk no Alūksnes un viņa vectēvs, kas bija galdnieks, mācīja, ka karotes un lāpstiņas jātaisa no liepas un bērza. Liepa – mīksts, labs koks. Koka karotes gan vairāk darina tētis. Man vairāk patīk tieši virpot. Ir, protams, reizes, kad arī nesanāk. Krāsnī iekšā un mēģinu jaunu. Tāds ir tas process,” saka Emīls.
