Vasaras beigās lejasciemietis Jānis Naglis tika pie staltbrieža trofejas, kas novērtēta ar 244,68 CIC punktiem un ierindojas visu laiku Latvijas izcilāko trofeju otrajā vietā. Pirmās vietas ieguvēja trofeja nomedīta tālajā 1968. gadā un līdz šim nav pārspēta.
“Vēl pirms sešiem, septiņiem gadiem es Lejasciemā skaitījos kašķīgais mednieks, kurš rauca pieri un izteica savas piezīmes par nomedīto dzīvnieku, kurš acīm redzami bija nomedīts par ātru,” par briežu buļļu saudzēšanas pirmsākumiem saka Jānis.
“Dažiem medniekiem vēl arī šodien domas atšķiras, un tas prāts vēl nav atnācis, ka nav jāmedī viss, ko ierauga. Nevaru noliegt, agrāk jau grēkojām arī paši un bija uzskats, ka tāds “krūmu” bullēns par kārtīgu trofeju nekad neizaugs, bet mana pieredze rāda, ka, sakrītot vairākiem faktoriem, neglītais pīlēns var kļūt par skaistu gulbi. Tagad to ir sapratuši, es teiktu, ka kādi 80 procenti mednieku visā Latvijā. Un es domāju, ka šī gada daudzās skaistās gan aļņu, gan staltbriežu trofejas visā Latvijā tam ir pierādījums,” savu viedokli pauž Jānis.
Ikviens cer uz medību dievietes labvēlību
“Katram medniekam, it sevišķi jaunajiem, gribas tikt pie savas pirmās trofejas, bet tomēr jau no pirmās medību dienas ir jāsaprot, ka dzīvniekam ir jādod iespēja izaugt, līdz ar to jāizaug arī pašam medniekam. Es vienmēr esmu teicis, ja tu esi mednieks, kas nemedī tikai gaļas pēc, tad agri vai vēlu pie savas trofejas tiksi. Tikai jāiet mežā, nevar aprobežoties tikai ar dzinējmedībām, kamēr medī aļņus,” komentē Jānis.
Šo savu eksemplāru viņš vērojis četrus gadus. Staltbriedis dzīvoja vienā un tai pašā vietā un to viegli varēja pazīt pēc ragu konfigurācijas. “Tagad viņa vecums bija 10 gadi, kas tika noteikts, pārgriežot dzīvnieka zobu, un pagājušajā gadā, kad viņš vēl tika saudzēts, tam bija par vienu zaru vairāk. Viennozīmīgi nevar pateikt, ka šogad bija sasniegts ragu maksimālais izmērs, jo daudz kas atkarīgs no dzīvnieka veselības, no barības bāzes, no kārtējās ziemas laika apstākļiem. Tomēr, ņemot vērā, ka staltbriežiem vislabākā trofeja ir 10 – 12 gadu vecumā, es domāju, ka lēmums bija pareizs. Pāris gadus viņu vēroja arī citi kolektīva dalībnieki un pagājušajā gadā iespējas bija ne man vienam, un, lai kā tas pirksts “niezēja”, dzīvnieks tomēr tika pasaudzēts. Stalbriedis bija ļoti lielas miesas būves un agresīvs. Izārdīt siena rulli un aizstumt to kādus desmit metrus tālāk, tam nebija nekādu problēmu. Tiesa šogad riesta sākumā bija pazudis, taču septembra pirmajā nedēļā jau tomēr parādījās,” stāsta mednieks un piebilst, ka ar pacietību un selektīvu medību izpratni var tikt pie skaistām trofejām. Jāņa mednieka karjerā šis ir jau 17. eksemplārs.
“No tiem astoņi ir medaļnieki un četri tādi, ko ar šodienas izpratni es noteikti vairs nemedītu. Divi ragi ir nonākuši akadēmijā Jelgavā, lai jaunie mācās un saprot, kādi dzīvnieki ir jāsaudzē. Mēs jau arī sākumā tāpat kā daudzi citi medījām jaunus buļļus, bet tagad tā domāšana ir krasi mainījusies,” atzīst Jānis.
Mednieks secina, ka ilgu laiku skaistākās staltbriežu trofejas nāca no Kurzemes, kur šo dzīvnieku populācija ir krietni blīvāka. Taču tagad ļoti daudz skaistu trofeju ir arī Vidzemē. “Es teiktu, ka Kurzemes pusē šie dzīvnieki dominē un veidojas pārapdzīvotība, kas nemaz tik labi nav. Kur viņu ir mazāk, tur nākamās paaudzes veidojas pārsvarā no spēcīgākajiem īpatņiem un rezultātā arī skaistākas trofejas,” secina Jānis.
Lāči būs mūsu problēma
Lai gan pēdējos gados medījamo dzīvnieku sugas Latvijā ir samazinātas, bez staltbriežiem mednieku iekārotas trofejas ir arī citi dzīvnieki, kuru mūsu mežos netrūkst. Jānim ir savs viedoklis arī par to populāciju.
“Aļņu mums ir mazāk, taču, kamēr brieži ir normas robežās un nav to pārapdzīvotība, ar aļņiem tie sadzīvo itin labi. Cūkām, kā jau visur, mēris ir darījis savu, un populācija ir papostīta. Taču tas nenozīmē, ka cūkas jāsaudzē. Sivēni noteikti ir jāmedī, un populācija noteikti atjaunosies. Problēma šogad ir stirnas. Visur dzirdu, ka to ir maz. Var jau to norakstīt uz vilkiem, par kuriem vispār runāt negribas, bet personīgi es pieļauju, ka savas korekcijas ievieš lauki ar bagātīgu minerālmēslu devu. Baltkrievu produkcijas vairs nav un pie jaunajiem minerālmēsliem dzīvniekam ir jāpierod. Arī robežas žogs ieviesīs savas korekcijas, bet to rādīs laiks. Pēc gadiem arī lāči būs mūsu problēma. Viņi iekaro savu teritoriju un vienīgais, kas neņem galvā lāci, ir kārtīgi kuiļi. Visi pārējie zvēri no lāča laižas lapās, jo negrib nonākt šī dzīvnieka ķepās. Bet, runājot par nākamajām trofejām, šis tas jau ir noskatīts, tikai vēl jāpagaida, lai paaugas,” smaidot piebilst Jānis.
