Tādu ugunsdzēsēju kā Zintis Kuprišs ikviens vēlas sagaidīt nelaimes brīdī – drošsirdīgu, mierīgu, apņēmīgu un iedrošinošu. Z.Kuprišs ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvaldes Gulbenes daļas vada komandieris. To, ka viņš būs ugunsdzēsējs, Zintis zināja jau skolas gados.
Zintis ir gulbenietis, un viņa bērnība un pamatskolas gaitas līdz 6.klasei tika pavadītas Gulbenē. Pēc tam ar ģimeni dzīvojis Galgauskas pagastā, kur Galgauskas pamatskolā viņš arī pabeidza 9.klasi.
“Tieši šis laiks, dzīvojot Galgauskā, mani aizveda līdz ugunsdzēsēja glābēja profesijai. Viss sākās ar to, ka, kā jau pagastos, kur visi viens otru pazīst, pazinu vīrus, kuri tajā laikā bija pagastā kā brīvprātīgie pašvaldības ugunsdzēsēji. Kā jau tajā vecumā, 8.-9.klase, puikām patīk adrenalīns, protams, arī man, un sanāca reize, kad biju blakus vīriem, kuri devās dzēst ugunsgrēku. Pajautāju, vai varu braukt līdzi, un brīvprātīgie ugunsdzēsēji teica: kāpēc gan ne, lec iekšā! Viņiem bija “GAZ 66” ugunsdzēsēju cisterna. No tā brīža katru reizi, kad pagasta darbnīcās tika iedarbināts “GAZ 66”, es atpazinu to pēc skaņas un skrēju uz ceļa, vēroju, vai mašīna dosies manā virzienā vai citā. Ja tā devās manā virzienā, tad vīri piestāja un paķēra mani līdzi,” atceras Zintis.
Zīmīgs ugunsgrēks
Tajā laikā pārsvarā gan nācies dzēst kūlas ugunsgrēkus, reiz viņš saņēmis arī atalgojumu par savu veikumu. “Atceros reizi, kad dega kūla un priežu jaunaudze, baigi nocīnījāmies, un vīri pēc tam padalījās ar atalgojumu no pagasta par to, ka biju palīgā. Tā bija mana pirmā alga kā ugunsdzēsējam! Skan jau smieklīgi, bet tajā laikā priekš manis tas bija kas tik ļoti iespaidīgs!” stāsta Z.Kuprišs.
Taču pēdējo “punktu uz i”, pēc kura viņš sapratis, ka nākotnē noteikti būs ugunsdzēsējs, pielika kāds zīmīgs ugunsgrēks Galgauskā.
“Dega Galgauskas kultūras nams. Tas bija ļoti liels ugunsgrēks. Tur jau ieradās profesionālie ugunsdzēsēji arī no Gulbenes. Palīdzēju nest mantas ārā no ēkas, vilkt šļūteņu līnijas, cik nu man bija spēka tajā laikā. Tas viss man iedeva tādu adrenalīnu un degsmi pret šo profesiju, ka pēc šī notikuma viennozīmīgi zināju, ka savu nākotni saistīšu ar ugunsdzēsēja profesiju. Kad ugunsgrēks tika nodzēsts, viens no ugunsdzēsējiem teica, lai nāku pie viņiem strādāt, un te nu es esmu jau pilnus 17 gadus un 6 mēnešus ugunsdzēsēja glābēja profesijā,” teic Z.Kuprišs.
Viņš uzsver, ka izaicinošākais ugunsdzēsēju glābēju darbā ir prast saglabāt vēsu prātu, prast reaģēt un neapjukt. “Īpaši izaicinoši ir, ierodoties notikuma vietā, kad atbildi par citu cilvēku, kolēģu dzīvību un veselību. Otrs lielākais izaicinājums ugunsdzēsējam ir fiziskā izturība, īpaši vasarā, kad ārā valda svelme – plus 30 grādi. Tādi ugunsgrēki ir ļoti smagi ķermenim,” stāsta ugunsdzēsējs glābējs.
Ugunsdzēsēja darba smagums
Kā smagākos ugunsgrēkus viņš min tos, kuros iesaistīti cilvēki un ir cietušie.
“Vienmēr pēc notikuma analizējam, vai varējām izdarīt ko vairāk, ātrāk. Ugunsdzēsējs savā darbā saskaras ar briesmīgām lietām, ir bijušas reizes, kad redzētais divas nedēļas vēl rēgojās acu priekšā. Es savās darba gaitās esmu piedzīvojis arī tādus notikumus, kad tiec ārā no degošās ēkas trīcošām kājām un saproti, ka varēji arī neiznākt. Tas liek vairāk novērtēt savu dzīvi un to, kas tev ir apkārt. Saviļņojošākie brīži ir tad, kad izdodas izglābt cilvēkam dzīvību, veselību, kā arī jebko citu, kas otram cilvēkam ir svarīgs viņa dzīvē. Tās ir mājas, mājlopi vai arī citam tas var būt jaunais auto, kam krājis daudzus gadus,” par piedzīvoto stāsta Z.Kuprišs.
Jāpiemīt cilvēcībai
Viņš uzskata, ka ugunsdzēsējam vispirms jābūt cilvēcīgam, lai saprastu cilvēku, kurš nonācis nelaimē. “Ugunsdzēsējam glābējam jābūt cilvēcīgam, praktiski domājošam, jāprot ātri reaģēt, pieņemt lēmumus, jābūt drosmīgam, fiziski un emocionāli stipram, kā arī ar lielisku humora izjūtu, jo bez tās būs grūti iejusties kolektīvā,” smaidot saka Z.Kuprišs un atzīst, ka viena no viņa labākajām īpašībām ir spēja saglabāt mieru.
“Miera saglabāšana – tā ir laba īpašība, esot ugunsdzēsējam. Es teiktu, ka tas vai nu ir, vai nu nav. Kā jau teicu, mēs esam arī cilvēki, un var arī gadīties, ka ugunsdzēsēju pārņem stress, panika, bailes, un tas ir tikai normāli, bet mēs rūdāmies, mācāmies, runājam un viens otru atbalstām,” teic ugunsdzēsējs glābējs.
Bailes ir pārejošs process
Z.Kuprišs brīvajā laikā neļauj sev atslābt un nodarbojas ar bīstamu vaļasprieku – kalnu slēpošanu. Interesanti, ka šāds vaļasprieks Z.Kuprišam sniedz nevis bailes, bet mieru.
“Kalni ir tā vieta, kur nevis es esmu mierīgs, bet tur miers atrod mani, tas ļauj gan prātam, gan ķermenim atpūsties no ikdienas skrējiena. Bailes ir tāds pārejošs process, un ugunsdzēsēja profesijā baiļu slieksnim jābūt diezgan lielam, tev ir jābūt gatavam riskēt – tā ir iekārtota ugunsdzēsēja glābēja daba,” teic Z.Kuprišs.
Mīlestība pret kalniem Z.Kuprišam radās tad, kad viņa dežūrmaiņas komandieris Dailis Kadils uzaicināja kopā doties slēpot uz Slovākiju. “Kalni mani aizrāva un jo īpaši slēpošana ārpus trasēm, ķerot svaigo sniegu, tā saucamo pūderi. Šī būs jau 18.sezona, kad aktīvi dodos uz lielajiem kalniem sniega meklējumos. Šobrīd esmu arī slēpošanas instruktors ar 2.līmeņa sertifikātu un tikko atgriezos no Austrijas Alpiem, kur uzsāku apgūt 3. instruktora līmeni,” stāsta Z.Kuprišs.
Viņš neizjūt bailes brīžos, kad ir sakoncentrējies savam ugunsdzēsēja darbam. “Man personīgi, īpaši situācijās, kurās runa ir par cilvēka dzīvību, ir tāds kā klikšķis, kad tu vienkārši ej tur iekšā un dari, kas tev ir jādara, uz visiem 200 procentiem. Tu vairs nejūti bailes, tu vienkārši dodies. Protams, ir bijušas situācijas, kā jau iepriekš pieminēju, ar trīcošām kājām, kad dūmgāzu eksplozijas rezultātā ar manu vienā sekundē pieņemto izšķirošo lēmumu paliku dzīvs. Pēc tam, tiekot ārā, pastāvēju uz kāpnēm, ātri savācos, uztaisīju pāris dziļas ieelpas, lai atgūtu pulsu normālā ritmā, un devos atpakaļ dzēst ugunsgrēku,” par spēju neapstāties baiļu priekšā teic Z.Kuprišs.
ZINTIS KUPRIŠS, VALSTS UGUNSDZĒSĪBAS UN GLĀBŠANAS DIENESTA VIDZEMES REĢIONA PĀRVALDES GULBENES DAĻAS VADA KOMANDIERIS: – Ir patīkami, ka vadība novērtē tavu attieksmi, tavu darbu un atdevi dienestam! Šīs atzinības ir tās mazās motivācijas, kas ik pa brīdim ir ļoti nepieciešamas. Taču pati lielākā atzinība ugunsdzēsēja darbā ir vārdi “paldies jums” no cilvēka, kam esam palīdzējuši.
