Kopš dienas, kad Cīruļu pāris testēja astoto publiskās vietās pieejamo frikadeļu zupu, bija pagājušas jau divas nedēļas, bet tantes Veronikas klusi izčukstētajam solījumam “es tev kādā dienā piezvanīšu” tā arī nebija atradies īstais brīdis, laikam jau vēl nebija pienākusi tā diena, kad “kunga nebūs mājās”. Tā vismaz iedomājos es, un itin viegli iztēlojos šiverīgās tantes visvisādiem mājas darbiem piepildīto ikdienu, īpaši tagad, kad blakus ir tāds vēl neizpētīts un vērā ņemams objekts kā Kurmja kungs, oi, Cīruļa kungs, kaut todien atvadoties viņš zemu klanījās, lūdza atmest formalitātes un turpmāk vienam otru uzrunāt vārdā. (Re, re, arī man pielipis tantes Veronikas stiliņš izteikties bezgalgaros teikumos, kur, ticis līdz punktam, vairs neatceries, ar ko viss šis penteris sācies). Īsāk sakot – es viņai piezvanīju pati, lai pajautātu: varbūt devītā – kādā labā restorānā vai bistro nodegustētā – frikadeļu zupa izrādījās gardāka par iepriekšējām?
Izvirdusi skaļos smieklos, starp ha-ha-ha un he-he-he kaut kā iemanoties manu jautājumu skaļi atkārtot arī Lotāram, kurš acīmredzot atradās kaut kur turpat blakus, viņa tomēr paspēja iečukstēt klausulē:
– Pēcpusdienā, hi-hi-hi, piezvanīšu.
Daudz neko vairāk tā arī nesaklausīju, kā vien īsus un tālus izsaucienus “frikadeļu zupa”, “vai devītā, tu dzirdēji?”, “tak, mums jau desmitā!”. Lai jau izsmejas, tādi sirsnīgi un skaļi smiekli abiem nāks par labu veselībai. Sen zināms, ka smieklu laikā organismā veidojas C vitamīns un endorfīni – prieka jeb laimes hormoni, kā arī samazinās stresa hormons kortizols, turklāt tiek nodarbināti sejas un ķermeņa muskuļi, aktivizējas asinsrite, sadeg kalorijas un vēl visvisādi labumi no smiešanās tiek. Nez, tante to visu zina? Pie iespējas būs viņai tas jāpajautā, ja vien Lotārs jau nebūs pasteidzies ar savām visaptverošajām zināšanām.
Bezrūpīgi atslīgusi dīvānā, aizdomājos par tantes raibo dzīvi un pēkšņi attapos, ka vairs nespēju atcerēties viņu jaunu esam, tādu – pirms gadiem trīsdesmit vai četrdesmit. Kaut kur mammas fotoalbumā noteikti vajadzēja būt Veronikas un viņas pirmā vīra Roberta kāzu bildei, turklāt mana tēta fotografētai, varbūt sameklēt? Bērnībā to bildi bieži tiku pētījusi, jo tantei bija īpaši grezna kāzu kleita ar platām mežģīņu piedurknēm un plīvurs ar garu šleifi, kas kā rāma upe bija izpletusies viņai blakus, bet uz “upes” tālākā gala tupēja mazs kaķēns un kaut ko meklēja sev pie kājām.
Nocēlusi no skapjaugšas lielo kasti ar senajiem albumiem, pēc īsa laiciņa patiešām atradu Veronikas un Roberta kāzu fotogrāfijas, kurās viņi vēl tik jauni, skaisti un cerību pilni. Kādā bildē Veronika, cieši iekļāvusies jaunā vīra roku skāvienā, savu labo plaukstu uzlikusi Roberta piedurknei, it kā dižodamās ar plato laulības gredzenu, nu, gluži tāpat kā pirms divām nedēļām viņa to izrādīja man – cēli kā gulbja spārnu novēzējot kreiso roku gar degunu.
Pag, kreiso? Nudien… Skaidri atceros tantes Veronikas pozu un plašos žestus. “Nez, kāpēc viņa gredzenu uzlikusi uz kreisās rokas? Tak ne jau par piemiņu pirmajam vīram un nesenajai atraitnībai,” bija pirmā doma, kas man ienāca prātā. “Kaut gan – nē, citādi jau neplātītos ar Lotāra sarūpēto laulības simbolu. Tam noteikti ir cits iemesls.”
Zinu, ka latviešiem laulības gredzenu pieņemts valkāt uz labās rokas zeltneša, bet – kur gan teikts, ka mūsdienās nedrīkst rīkoties citādāk, pēc sava prāta un ērtībām, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzās valstīs laulības gredzenus patiešām liek uz kreisās rokas? Izlēmu, ka neizdarīšu pārsteidzīgus secinājumus – ne par ebreju, ne arī par seno ēģiptiešu tradīciju piekritējiem, jautāšu pašai tantei, kāpēc viņi tā izlēmuši, gan jau viņai būs kāds loģisks izskaidrojums.
Piezvanīja viņa vēlā pēcpusdienā un jau pirmajā teikumā brīdināja, ka laika netraucēti pļāpāt esot visai maz – tik vien, kamēr Lotārs nepiekusīšot malkas šķūnī saskaldītās pagales kraut grēdā. Kaimiņu puika pirms trim dienām esot ar kaut kādu pašdarinātu tehniku atpurkšķinājis un ātri vien visus bluķīšus gabalos sašķēlējis. Lotāram tagad katru dienu esot iemesls gan muskuļus izvingrināt, gan pēc tam ilgi sev spalvas bužināt un stāstīt, kādu viņš nozīmīgu un atbildīgu darbu paveicis, līdz pašā vakarā sāpīgi stenēt un vaidēt, ka kājas kā stabi un mugura arī gluži stīva palikusi, un nu viņai nākšoties to masēt un smērēt ar visvisādām ziedēm – priekš kam tad sieva esot, ja ne lai par vīru rūpētos.
Sagaidījusi elpas ievilkšanai atvēlēto mirkli, steidzīgi iespraucos tantes Veronikas sakāmajā ar savu svarīgo jautājumu:
– Ievēroju tavu spožo laulības gredzenu. Tavs Lotārs tāds izdarīgs kungs – skaistu pārsteigumu sagādājis. Gredzens uz tavas rokas ļoti cēli izskatās.
Dzirdēju, kā tante klusi ieķiķinājās un jau ievilka elpu gredzena tapšanas vēstures apcerēšanai, bet tik garu ievadu es nevēlējos dzirdēt, tāpēc jautāju tieši:
– Ja nav noslēpums, kāpēc tu to valkā uz kreisās rokas?
Klusā ķiķināšana acumirklī pārgāja noslēpumainā guldzēšanā, kas tantei izraisīja īsu klepus lēkmi. Atvainojusies, viņa aizsteidzās pēc ūdensglāzes un pēc brīža bija gatava atsākt sarunu.
– Redzi, – viņa lēnīgi iesāka. – Tu jau vēl to nezini, cik ļoti Lotārs mainījies, kopš oficiāli pielaulājies pie manis, pie manas mājas, pie visa, kas šeit ir, ar tādu īsta pārvaldnieka krampi, diemžēl vairāk gan ar vērtētāja un rīkotāja, mazāk kā darītāja krampi, bet ko nu daudz no viņa var prasīt, ļauju, lai izrunājas, un gaidu, kad pašam uznāks darīšanas kāre. Saprotu, ka iepriekš saimnieka lomu viņam tā īsti nav sanācis uzņemties, dzīvojis, kā sanāk – no rokas mutē, kā jau vairums. Sliktu neko par viņu negribu teikt, ko nu vairs astoņdesmitgadīgam vīram aizrādīsi, ko iemācīsi, jādzīvo vien tālāk. Kā ir, tā ir, kā būs, tā būs. Savu istabu pilnu ar visvisādām enciklopēdijām pievilcis, nez no kādiem paziņām par lētu naudu izkaulējis, lielāko dienas daļu pavada ieurbies datora ekrānā, kur visādas gudrības salasās, un tad pie pusdienu un vakariņu galda man atreferē, ko jaunu izlasījis. Būtu viņam tā atmiņa labāka, par atsevišķiem atklājumiem man nenāktos klausīties trīs, četras reizes, bet es jau neko nesaku, atkārtošana – zināšanu māte, kā mums skolā mācīja, vai ne? Nē, nē, tev nav jāatkārto savs jautājums par kreiso roku, šis viss bija tāds kā ievads tālākajam, – tante skaļi nopūtās un turpināja.
– Notika tā, ka laulību ceremonija mums bija pieteikta uz sestdienas pusdienlaiku, bet trīs dienas pirms tam, ceturtdien, Lotāram pēkšņi uznāca kāre pēc svaigiem kāpostu un burkānu salātiem, smalki rīvētiem, un, kā tu jau spēj iedomāties, rīvēt vajadzēja man, uz smalkās rīves, protams. Pats viņš tobrīd sēdēja pie jau izceptu kotlešu bļodas un iekarsis klāstīja par Senās Ēģiptes faraonu, priesteru un rakstvežu dzīvi, patiesībā interesanti, es pat aizrāvos, un tāda aizrāvusies aizķēru rīves asumus, protams, ar labās rokas pirkstu kauliņiem, divu pirkstu, “Garā Anša” un “Sudraba kalēja” jeb zeltneša. Neatceros, kad vēl tādu kļūmi būtu pieļāvusi, ja nu vienīgi agrā jaunībā, kad māte no manis centās greznu godību pavāri izaudzināt. Ierāvusi biju diezgan pamatīgi, asins tecēja ne pa jokam, burkānu rīvēšanu vajadzēja pārtraukt, un salāti tā arī palika nepabeigti, jo cits jau neviens kaut ko tik sarežģītu nespēja izdarīt… Lotārs skrēja ar marli, tīstīja ap pirkstiem un, kad nu bija resnus noruņģojis, smējās, ka esot mani jau pielaulājis, – tante Veronika atkal noguldzināja savus īpašos smiekliņus.
“Ahā,” pie sevis nodomāju, “tad, re, kur īstais, visai prozaiskais iemesls”, bet tante turpināja:
– Vēlāk izdomāju, ka tieši tajā brīdī viņš aptvēra, ka, dziļi noslēpumā turēto, izgatavoto gredzenu sestdien man īstajā pirkstā uzvilkt nevarēs – tieši no tā vakara man divas dienas nācās klausīties par laulības gredzena valkāšanas tradīcijām dažādās valstīs. Atzīšos, ka tas mani sāka kaitināt, jo sen bijām norunājuši, ka iztiksim bez gredzeniem, mūsu gados izdot tādu naudu dēļ zelta riņķa šķita nepraktiski, drīzāk zārku vienam otram vajadzētu dāvināt, ne gredzenu, tāpēc nesapratu, kāda cece muša Lotāram iekodusi. Divas dienas klausījos par Senās Ēģiptes faraoniem, kas bijuši pirmie gredzena kā bezgalības simbola valkātāji un viņu atrasto “Vena Amoris” jeb “mīlestības vēnu”, kas no sirds izstaro tieši uz kreisās rokas zeltnesi.
Protams, dzirdēju arī to, ka uz kreisās rokas gredzenu nēsā ne tikai ēģiptieši un ebreju reliģijai piederīgie, bet arī Austrālijas, Amerikas, Zviedrijas, Somijas, Francijas, Itālijas un kādu tur vēl valstu iedzīvotāji, bet par labās rokas valkātājiem viņš nez kāpēc pat neieminējās. Laulību ceremonijas laikā, kad Lotārs no kabatas izņēma kastīti ar spožo laulības riņķi, es, protams, apmulsu – tas priekš manis bija ļoti negaidīti, un sapratu arī to, ka uz labās rokas kā pienākas to uzmaukt nevarēs. Viņš pats pasniedzās pēc manas kreisās rokas un ar svinīgu žestu gredzenu uzvilka pirkstā, lepni paziņojot, ka iekšpusē esot īpašs gravējums – “Con amore”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “ar mīlestību”. Tobrīd prātā ienāca tas vakars, kad viņš mani tirdīja ar visādiem latīņu teicieniem: “dolce vita”, “ad infinitum”, “ex animo”, “te amo”, un lika izvēlēties, kurš manai ausij tīkamāk skanot. Tad nu arī izvēlējos, teicu, ka “dolce vita”, jo zināju, ka tas nozīmē “saldā dzīve”, bet izrādījās, ka viņš palicis pie šī – “con amore”. Vēlāk vakariņu laikā Lotārs iemanījās atkal parunāt par gredzenu, un Birute viņam gudri piebalsoja: gredzena valkāšanai uz kreisās rokas esot tik daudz priekšrocību, tīri praktisku, ne tikai simbolisku! Turklāt – tā kā šim zeltam esot septiņi simti piecdesmitā prove, tas esot mīkstāks nekā tie citi un līdz ar to “vairāk pakļauts skrāpējumu un deformācijas riskam” – šo frāzi Lotāram ļoti patika atkārtot, tāpēc esmu to labi ielāgojusi. Valkāts uz kreisās rokas, tas ikdienā tik ļoti nenovalkāšoties un nenobružāšoties! Taisnība jau viņiem ir, un es teikšu: man arī tā ērtāk, jo, mājas un dārza darbus darot, cimdus nekad neesmu vilkusi, vai nu tagad viena zelta gredzena dēļ to sākšu darīt, kaut arī tajā septiņdesmit pieci procenti zelta pārsvars pār metālu? Bet nu štrunts ar to gredzenu! Gribēju tev pastāstīt, kā Lotārs vienā dienā mani lutināt sadomāja, no virtuves darbiem atbrīvoja, it kā tas būtu mans lielākais slogs! Apsēdies labāk, nosmiesies līka! Vienā rītā kaimiņš viņu palūdza mazliet palīdzēt pie pagraba remonta, bet praktiski izrādījās, ka plānotais rīts izvērtās garā dienā. Kad Lotārs vakarā pārradās mājās, viņš jau pie sliekšņa lepni stiepa man pretim abas rokas ar dienas peļņu un izsaucās: “Con amore, dolce vita, te amo!” Ar grūtībām spēju pievienoties viņa sajūsmai, kaut vienā rokā manīju pāris banknotes, toties otrā bija maišelis ar dārzeņiem un aiz kājām sakampts nesen kauts gailis ar gauži asiņainu galvu. Traki nešpetns šis esot bijis, Lotārs skaidroja, kā nikns suns svešiniekiem klupis virsū, arī viņam skaustā ieķēries un pat zemē nogāzis. Nokautā veidā šis izskatīšoties daudz rāmāks, tik vien, ka plucināt gan vajadzēšot pašiem – brīdinājis kaimiņš, bet ne jau kaut kādu spalvu dēļ Lotārs atteiksies no kūtī audzēta un labi turēta gaiļa! Tu jau zini, ka es savā mūžā daudz gaiļu esmu cepetī pārstrādājusi, bet tajā vakarā šādam pamatīgam darbam nebiju noskaņota, visus spēkus jau biju atdevusi vakariņām, gatavojot kotletes un Lotāra īpašo frikadeļu zupu, un tobrīd tas viss jau sen atdzisis uz plīts gaidīja saimnieku. Laikam jau Lotārs manīja manu saraukto degunu, kas patiesībā saraucās tādēļ, ka degvīnu arī vīri bija ņēmuši uz krūts un dvingas smaciņa bija jūtama pa gabalu – pats piedāvājās gan gaili noplucināt, gan izķidāt un nākamajā dienā arī cepeti pēc savas receptes pagatavot! Es varēšot visu dienu vāļāties uz dīvāna kā īsta kundzene! Ha, to nu gan man sagribējās pieredzēt!
(Turpinājums sekos)
