Atvainojusies, ka no garās runāšanas rīkle pavisam izkaltusi, tante Veronika sniedzās pēc neizdzertās ūdenskrūzes, bet mana iztēle tikmēr steidza zīmēt visdažādākos scenārijus, kādi varētu rasties iereibušam kungam nonākot tik ciešā saskarē ar nokautu un nenoplūktu gaili. Atzīšos, ka, zinot tantes augstās prasības tīrības un kārtības uzturēšanā, jutos ļoti izbrīnīta par viņas doto piekrišanu šādai darbībai, jo katram bija skaidrs: pēc šādiem gaiļa pirmapstrādes procesiem virtuves tīrība ievērojami cietīs.
Skaļi noklaudzinājusi tukšās krūzītes dibenu pret galdiņa virsmu, tante uz īsu brīdi piecēlās no dīvāna (iedomājos, ka piegāja pie loga, lai palūkotos malkas šķūnīša virzienā), bet pēc īsa mirkļa jau turpināja iesākto vēstījumu.
– Tu tikai nedomā, ka es neapzinājos Lotāra iereibušo stāvokli, es tikai izlēmu neiebilst, jo iepriekš ne reizi vien man nācies pieredzēt, ka tādā nelielā šmigā viņš spēj gan kartupeļus tīri nomizot, gan dārzu aplaistīt, gan zāli nopļaut, tad kāpēc man viņa sparu apslāpēt tagad? Kad jau Cīruļa kungs kaut ko tik īpašu uzņēmies, lai darbojas, beigtāks par beigtu jau tas gailis nekļūs, un – kas gan ar viņu pašu slikts varētu notikt? Protams, ar karstu ūdeni katrs var applaucēties, arī pirkstā iešķelt viegli, ja neuzmanās, bet – vai tad viņš kāds mazais bērns…
Apsēju kungam veco skoteli, noliku virtuves stūrī ķebli un tā priekšā spaini ar karsto ūdeni, ierādīju grozu spalvām, piemērotākos nažus un, nobārta, lai nemaisos pa kājām, fiksi nozudu istabā. Caur durvīm gan klausījos, kā viņš tur šļakstinās un grabinās, kaut ko bubina un laiku palaikam uzvelk kādu meldiņu. Šķita, ka Lotārs tīri labi tiek ar visu galā. Pēc nepilnas stundas, kad virtuvē iestājās klusums, gan pavēru durvis, lai pajautātu, vai nevajag kaut kā palīdzēt, bet šis dusmīgs aizdzina mani prom un lika iet gulēt. Ja vēlreiz viņu traucēšot, dabūšot spalvu kurvi galvā. Vai man to vajag? Protams, ka ar skubu paklausīju.
Kad naktī pamodos, pulkstenis rādīja jau otro stundu pēc pusnakts, pa durvju spraugu manīju, ka virtuvē joprojām deg gaisma, minēju, vai tiešām Lotārs vēl nav noplucinājis gaili vai varbūt, monotonā darba nogurdināts, turpat arī aizmidzis. Ar spalvu kurvi pa galvu, protams, dabūt negribēju, tāpēc klusām piezagos pie durvīm, lai palūrētu, kas tur virtuvē notiek. Caur durvju spraugu neko daudz neredzēju, tāpēc, cik nu klusi spēdama, pavēru durvis plašāk. Sākumā pat īsti nesapratu, kas tur noticis: spalvu kurvis apgāzts un spalvas pa visu grīdu, bet uz grīdas – peļķe, peļķē – asiņains priekšauts, uz priekšauta – gaiļa miesa ar uzšķērstu vēderu, un turpat blakus arī Lotāra galva, spalvām apķepusi. Pārējais viņa ķermenis neredzams, it kā tā tur nemaz nebūtu, tik tā galva vien! No izbīļa ķēru pie sirds un laikam jau iebļāvos, jo galvai, kas gulēja uz spalvām, pēkšņi atvērās acis. Bļāvu es un bļāva galva, kura no tāda trokšņa vienā mirklī uzsprāga sēdus, un es ar atvieglojumu sapratu, ka Lotārs joprojām ir vienā veselumā.
“Kas noticis?” es šim prasu, bet viņš tikai blisina acis, līdz attopas un brūk man virsū: “Es tev teicu, lai tu te nenāc! Vai es tevi te saucu? Pazūdi! Nemaisies pa kājām! Es visu izdarīšu! Ej gulēt, ka tev saku!” Tik niknu Lotāru līdz šim vēl nebiju redzējusi, un savu virtuvi tādā paskatā arī ne, tā ka – viss neiespējamais kādreiz var notikt pirmoreiz, – tante skaļi nopūtās, un man atlika tikai piekrist.
– Apgūlos gultā, bet – vai tad pēc tāda izbīļa var tā vienkārši aizmigt? Labi, ka istabā bija krūze ar ūdeni, virtuvē pabāzt galvu pēc tāda uzbļāviena es neiedrošinājos. Iepilināju baldriānu devu un klausījos, kas virtuvē notiek. No trokšņiem sapratu, ka tur patiešām tiek satīrīts viss liekais, virinātas ledusskapja durvis, švīkstināta slota un mērcēta grīdas lupata, līdz beidzot viss noklusa, un Lotārs uz pirkstgaliem ielavījās savā istabā.
Man, protams, vēl ilgi acu priekšā rādīsies tā aina ar spalvaino galvu, vaļējām acīm un kliedzienā atplesto muti, kaut Lotārs to pašu saka par mani: tā esot pārbijies no bālā spoka durvju spraugā, domājis, ka pati Nāve, skaļi aurodama, nākot viņam pakaļ! Savam attaisnojumam tik vien spēja, kā stostīdamies paskaidrot: jā, esot uz brīdi saguris, apsēdies uz grīdas, lai drusku pievērtu acis un pēc tam ar svaigiem spēkiem visu novāktu pa vietām, bet – pašam negribot, kārtīgi iemidzis, un tad nu arī tā nesmuki sanācis, bet pēc tam taču visu pats esot nokopis, kā solījies! Es jau arī par to nakti viņam neko nepārmetu, jo vainas izpirkšana notika pēc pilnas programmas: gan brokastis “kundzei apartamentos”, gan pusdienas, khm, khm, un te nu būs šī gaiļa stāsta otrā daļa, vēl tagad nesaprotu, smieties vai raudāt.
Starp citu, mana brokastu putra bija izdekorēta ar aveņu želejas uzrakstu “dolce vita” – tātad “saldā dzīve”, un tas gan jau tāpēc, lai man pielabinātos, lai es viņu nebārtu par piecūkoto virtuvi. Pieteicis, lai nerādos virtuvē, kamēr viņš pats mani nesaukšot uz pusdienām, jo būšot gailis pēc viņa īpašās receptes, medus mērcē, Lotārs iespieda man rokās televizora pulti un nozuda virtuvē.
Kārdinoša cepeša smarža drīz vien izplatījās pa visu māju, un es domās jau pārskatīju pagrabā plauktos izkārtoto salātu burku krājumu un prātoju, ar ko es no savas puses varētu bagātināt Lotāra gatavotās pusdienas. Ieskatījos pulkstenī un rēķināju, ka pēc nepilnas pusstundas cepetim būtu jābūt galdā. Dzirdēju, kā Lotārs, priecīgi svilpodams, šķindina traukus – laikam jau kārto šķīvjus uz galda, kā ik pa brītiņam virina cepeškrāsns durtiņas – laikam jau atceras, ka cepetis jāapslaka, lai būtu sulīgs. Nav jau vienkārša tāda cepeša gatavošana: izrausi no krāsns par ātru, būs jēls, noturēsi pārāk ilgi – sauss un bezgaršīgs.
Lai pastāvīgi nebūtu jādomā par gaidāmajām sātīgajām pusdienām un jārij siekalas, ieslēdzu televizorā filmu un uz laiku patiešām piemirsu par Lotāru un cepeti. Atcerējos to brīdī, kad skaļi noblīkšķēja virtuves durvis un Lotārs pāri pagalmam aizsteidzās uz malkas šķūņa pusi. Interesanti, kas tad nu? Gan malkas, gan sauso iekuru virtuvē bija pietiekami. Izlēmu izmantot šo iespēju un žigli ieskatīties cepeškrāsnī, kas īsti tur notiek, vai tiešām gailis vēl nav gatavs, kā nekā pusotru stundu jau karstumā sutinājies.
Pirmajā mirklī skats patiešām šķita kārdinošs – cepetis izskatījās absolūti gatavs un mutē liekams, bezgala aromātisks un sulīgs. Nez, ko tas Lotārs vēl skraida apkārt un kavējās ar pasniegšanu? Katram gadījumam izlēmu pati ar nazīti pabakstīt cepeša sānus un pārbaudīt gatavību, un tu neticēsi: gaiļa ciska bija stīva un cieta kā koks! Sākumā iedomājos: pārcepinājis, velns tāds, cietu garozu uzgrauzdējis, bet, līdzko gribēju ar nazīti dziļāk iebakstīt, sapratu – nekā, gaļa cieta kā koks!
Uzreiz attapos: vecu gaili kaimiņš manam muļķim iesmērējis! Nu, tas “muļķis” vairāk tāpēc, ka pat nepajautāja, cik sens tas putns bijis, vien savā naivumā priecājās, ka pie branga mielasta ticis, bet kaimiņš gan viltīgs velns – bez sirdsapziņas pārmetumiem no špetna mājputna vaļā ticis. Ar veciem putniem ilga ņemšanās, kamēr to sīksto gaļu līdz gatavībai dabū! Es savā kūtī putniem nekad neļāvu veciem palikt, sekoju, lai jaunuļi valda, vien dažas labas dējējas turējās divus gadus, un, kad tās kāvu, tad zināju: šitā būs gara un pamatīga zupa. Tad kūru malkas plīti, un zupas katlu liku uz otrā riņķa, kur tas lēnām vārījās vai pusi dienas. Ja sagribējās cepeti, tad pēc tam varēja arī cepeškrāsnī apbrūnināt vai arī, kā vēlākos gados iemanījos – pašā sākumā to veco vistu kādu laiciņu marinādē paturēt, tad viss notikās drusku ātrāk, bet šitā… Nudien nezinu, kas te sanāks.
Brīdi minstinājos: sagaidīt Lotāru pie cepeškrāsns un mesties palīgā ar saviem padomiem vai tomēr atļaut viņam pašam pabeigt iecerētās pusdienas? Izdomāju, ka diezin vai viņam patiks, ja atklāsies, ka esmu ieskatījusies cepeškrāsnī, galu galā, ja gribēs padomu, paprasīs. Aizšāvu cepeškrāsns durvis un metos istabā, un labi, ka laikā paspēju, Lotārs jau vēra virtuves durvis un, kā manu ziņkārību nojauzdams, uzreiz pabāza galvu arī istabā:
– Skaties televizoru?
– Jā, jā, kā tu man liki, – itin mierīgi atbildēju un piebildu: – Pacietīgi gaidu pusdienas.
– Gaidi, gaidi, – Lotārs skaļi nopūtās un aizvēra virtuves durvis.
No turpmākajiem trokšņiem, ko saklausīju caur virtuves durvīm, sapratu – Lotārs šķūnī paņēmis lielo cirvi, jo ar mazo… to kokaino cepeti patiešām nevarētu sacirst. Dzirdēju viņa klusināto šķendēšanos, grabināšanos un būkšķināšanu, kas gadījumā, ja es nebūtu ieskatījusies cepeškrāsnī, varētu raisīt manu ziņkāri, sak, kas tev, dārgais, tur atgadījies, tāpēc pavēru virtuves durvis un jautāju, vai nevajag manu palīdzību. Kā jau paredzēju, Lotārs mani dusmīgi atraidīja un lika pacietīgi gaidīt. Viss notiekot pēc plāna, tikai mazliet vēl esot jāpagaida.
Pēc dobjajiem būkšķiem sapratu, ka stīvais gailis tiek saskaldīts gabalos, iemests čuguna pīlē un iesprostots zem smagā vāka līdz pilnai gatavībai. Tā kā man jau bijusi pieredze ar vecām vistām, sapratu, ka pusdienas būs jāgaida vēl vismaz stundas divas, ja vien ne līdz vakariņām… Gan jau arī Lotārs to bija aptvēris, jo pēc kāda laiciņa atvērās istabas durvis un līdz ar garu penteri par neparedzētām izmaiņām ēdienkartē, kas nekādā gadījumā neesot viņa vainas dēļ, manā priekšā tika nolikta paplāte ar desertu – diviem šķīvjiem ar dzērveņu uzpūteni. Tā arī nesapratu, pa kuru laiku viņš to paspēja uzputot – es nedzirdēju, un turpat blakus vēl pielicis ar sarkanu flomāsteri izcakotu uzrakstu “con amore”. Vai gan pēc kaut kā tāda vēl iespējams uz viņu dusmoties? Sapratu tak, cik viņš tagad neveikli jūtas. Protams, jutos pārsteigta par uzpūteni un tā arī teicu: tas nudien ir brīnišķīgi! Un jautāju, kas galu galā ar to cepeti noticis, ka viņš sāk ar desertu.
Sākumā Lotārs vien smaidīja – tā esot domāts, jo viens no ājurvēdas postulātiem esot: pusdienas jāsāk ar desertu, tas tāds kā bērnības sapņu piepildījums. Ak, vai, nosmaidīju: vai tad mēs šodien pie ājurvēdas pieturēsimies? Jā, jā, silts piens jau esot sagatavots un kurkuma arī – kad siltam pienam pievienojot kurkumas šķipsniņu, piens organismā labāk pārstrādājoties, un vispār – galvenais esot pareiza ēšana, nedrīkst pārēsties, trešdaļai kuņģa jāpaliekot tukšai.
Iebildu viņam, ka, sekojot ājurvēdas likumiem, to gaili mēs tāpat ēst nedrīkstētu, bet Lotārs atrunājās, ka tik ļoti sekot šīs mācības principiem viņš neesot domājis, viņam tikai iepatikušās atsevišķas domas, kuras būtu vērts ieviest ikdienā. Bet gaiļa cepetis būšot pēc īpašas senču receptes, kaut gan šoreiz tā prasījusies pēc uzlabojumiem, lai es neuztraucoties, viss esot zem stingras kontroles, viss notiekot, gailis gatavojoties, vien ilgāk gaidīt vajadzēšot. Tad nu es arī atļāvos pajautāt tieši: “Varbūt tev kaimiņš vecu gaili iešķiebis?” Lotārs aizdomīgi uz mani paskatījās, tad novērsās un ilgi klusēja, izskatījās tāds nomākts un apvainojies, un man viņa kļuva patiešām žēl – tik daudz pūļu ieguldījis, un visi labie cepeša un medus mērces nodomi… čuguna pīlē.
Kad piedāvājos ātri kaut ko tūlītējai apēšanai pagatavot, Lotārs paskaidroja, ka galds jau esot uzklāts, krāsnī cepti kartupeļi un sīpolu mērce jau dziestot uz plīts, tik vien, ka tas gailis… Nopriecājos, ka tad jau pusdienas tikpat kā gatavas, atliek vien no pagraba paņemt kādu salātu burciņu un – labu apetīti! Trešdaļa kuņģa paliks tukša.
– Tu patiešām nedusmojies? – jautāja Lotārs, kad jau sēdējām virtuvē pie galda.
– Par ko gan man dusmoties? – izbrīnīti pārjautāju. – Tev ir izdevušies brīnišķīgi kartupeļi ar mērci un brīnišķīgs uzpūtenis, bet to cepeti – no veikalā pirkta broilera – kopīgi pagatavosim Ziemassvētku galdam.
Manīju, kā atvieglojumā beidzot atslābst Lotāra pleci, kā viņš atraisās un sāk smaidīt, un viss atkal bija labi līdz pat vakariņu laikam, kad atklājās, ka kokainais gailis īsti mīksts tā arī nav kļuvis, tāds pasīksts palicis. Lotāram atkal bija iemesls gānīt viltīgo kaimiņu, kā arī smalki atriebties pussīkstajam gailim – ņemt nazi, apskribināt katru kauliņu un graizīt gaļu mazos gabaliņos. Kad pašā vakarā Lotāram vaicāju, vai Ziemassvētkos viņš gribētu kārtīgu – aromātisku, sulīgu un mīkstu cepeti, viņš atbildēja īsi: viņa mūžam gaiļa cepeša pietiekot.
