ZIEMASSVĒTKU GAIDĪŠANA – tā ir ne tikai prieka pilna nojausma par ģimeniski silta notikuma tuvošanos. Šis ir arī pārdomu laiks, godīga ielūkošanās sevī un apkārt notiekošajā. Ticīgajiem cilvēkiem advente ir žēlsirdības laiks. Tad spēkā ir aicinājums savā starpā nekarot gan valstīm, gan cilvēkiem. Lai valda miers un cilvēkiem ir labs prāts!
Latvijā tiek praktizēta priesteru rotācija. To ne reizi vien ir piedzīvojusi arī Gulbenes katoļu draudze. Kopš te ir uzcelta jaunā katoļu baznīca, Gaitis Dubults ir sestais priesteris, kurš ir bijis norīkots kalpot Gulbenē. Iepriekšējie ir bijuši Vjačeslavs Bogdanovs, Juris Zagorskis, Māris Zviedris, Andžejs Stoklosa un Pāvils Kamola. Turpmāk Gulbenes draudzē iespēju robežās dievkalpojumus katoļiem noturēs Ingars Stepkāns no Alūksnes. “Dzirkstelei” viņš pauda: “Ziemā tā būs. Kā notiks tālāk, redzēs.”
“Dzirkstele” adventes laikā uz sarunu ir aicinājusi Gulbenes katoļu draudzes prāvestu, priesteri G.Dubultu.
– Svētdien iededzām ceturto sveci adventes vainagā.
– Adventes pirmajās divās svētdienās un pēdējā katoļi vainagā iededza violetas sveces, trešajā svētdienā tiek iedegta svece rozā krāsā, un tā ir vēsts: “Esiet gatavi, Kungs drīz jau nāks, esiet nomodā.”
24.decembrī mēs svinēsim mūsu kunga Jēzus Kristus piedzimšanas svētkus. Tad jau mēs atkal no jauna raudzīsimies Bētlemes ainā.
Šogad Gulbenē esmu pamanījis, ka ir daudz vairāk ar gaismiņām izrotātu ģimenes māju pagalmu un logu. Redzu arī izgaismotas eglītes un rotājumus. Tātad cilvēki gaida svētkus.
Taču es kā daudzi esmu piedzīvojis laikus, kad Latvijā Ziemassvētkus publiski nepieminēja. Par to runāja tikai klusībā. Arī par to, ka kristieši svin Dieva dēla dzimšanu un ienākšanu šajā pasaulē. Tad Latvija vēl nebija brīva. Tā bija manā bērnībā. Toreiz svinējām Jaungadu līdz ar kremļa kurantiem. Tad cilvēki atkorķēja šampanieša pudeli. Visi zināja, kā vecais gads ir jāpavada un kā jaunais gads ir jāsagaida. Izpušķota eglīte liecināja par svētkiem ģimenēs. Svinības notika no pēdējās decembra dienas līdz 1.janvārim. Ar to brīdi bija sācies nākamais kalendārais gads.
– Ticības aicinājums. Kā un kad jūs to sajutāt savā dzīvē?
– Pie ticības aicinājuma es nonācu, meklējot atbildes uz filozofiskiem un pat uz medicīniska rakstura jautājumiem. Iemesli tam nebija ārēji, piemēram, tuvu cilvēku zaudējums vai cīņa ar slimībām. Nē. Šķiet, Jānis Pāvils II reiz ir teicis, ka uz ticību katram ir savs ceļš ejams. Vienādu ceļu nav. Bet ir arī teiciens, ka visi ceļi ved uz Romu.
Biju tipisks sava laika bērns. Atceros, ka skolas gados man bija divu veidu oktobrēnu zvaigznītes. Viena no metāla, bet otra no plastmasas. Pēc tam Ļeņina dzimšanas dienā mani uzņēma pionieros. Bija jāiet pie vadoņa pieminekļa nolikt ziedus. Es biju reālajā dzīvē. Taču skolā tika uzdots lasīt obligāto literatūru. Tās bija dažādas grāmatas. Ne tikai propagandas satura, bet arī par vēsturi. Piemēram, par Otro pasaules karu. Jau tad mani interesēja jautājums, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Tiku domājis par to, vai pastāv reinkarnācija. Pats sev formulēju atziņu, ka visam pasaulē ir radītājs. Nekas taču no zila gaisa nenokrīt. Katrai lietai ir autors. Ir tikai jāmeklē.
Kad mani grasījās uzņemt komjaunatnē, pēkšņi sabruka padomju režīms. Ļoti maz pietrūka, lai es kļūtu par komjaunieti. Toreiz skolā es mācījos 7.klasē. Vēlāk, iegūdams vidējo izglītību, studēju gan celtniecību, gan mežu lietas, bet manu prātu līdztekus nodarbināja mūžības jautājumi. Brālēns izvēlējās medicīnas jomu. Līdzi dzīvojot viņa gaitām, es izstaigāju tikko uzcelto Rīgas Gaiļezera slimnīcu. Slimnīcas gaiteņi vēl smaržoja pēc krāsas. Ieklausījos, ko stāsta mediķi par neizskaidrojamiem faktiem vai gadījumiem, par kuriem medicīna klusē, par kuriem mediķi brīnās.
Un 1999.gadā es iestājos garīgajā seminārā (Laterāna Pontifikālā Universitāte), kuru pabeidzu 2005.gadā un ieguvu bakalaura grādu. Kā diakonu mani iesvētīja 2004.gadā. Sākumā mani aizsūtīja uz Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcu, kur sabiju no 1.oktobra līdz 2007. gada jūlijam. Toreizējam draudzes prāvesta palīgam, pēc tautības polim, bija jāapgūst latviešu valoda. Man tikmēr bija jākalpo un jāpalīdz tur.
– Jūsu garīdznieka darbs ir jau gana ilgs. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par pieredzēto!
– Ordinēts esmu 2008.gada 2.februārī. Pats izvēlējos šo datumu un arī gadu. Toreiz kardināls Jānis Pujats iedeva man rokās kalendāru. Izmantoju izvēles iespēju. Kā vikārs vispirms tiku kalpojis Ogrē. Tur bija daudz nelielu draudžu. Sanāca tā – Lieldienas mēs mazajās Ogres puses draudzēs svinējām trīs dienas, sākot ar rīta dievkalpojumu Suntažos un beidzot ar vakara misi Meņģelē. Kalpojot tur trīs gadus, biju arī Ogres Svētā Meinarda katoļu pamatskolas direktors un pasniedzējs ticības mācībā. Tad mani pārcēla uz Salaspili. Kalpoju arī Baldonē un tuberkulozes slimnīcā.
No 2011.gada rudens līdz 2019. gada vasarai man bija jākalpo visos Rīgas vīriešu cietumos, gan arī Daugavpilī, kur cilvēki izcieš mūža ieslodzījumu. Šie gadi man pagāja zibenīgi ātri. Tie bija zelta laiki manā dzīvē, manā garīdznieka pieredzē. Cietums ir vieta, kur diemžēl kaut kādu iemeslu vai apstākļu sakritības dēļ reiz var nonākt ikviens cilvēks. Tāpat kā neviens nav pasargāts no tā, ka reiz būs jāiet pa pasauli ar ubaga tarbu. Cietumos tiku kristījis cilvēkus, tiku pieņēmis grēksūdzes. Tiku arī salaulājis vienu pāri. Runājos ar ieslodzītajiem, svinēju viņiem svēto misi. Notika arī tējas dzeršana pie kopīga galda. Uz mūžu ieslodzītie zina – vai nu viņus reiz no cietuma iznesīs ārā ar kājām pa priekšu, vai arī varbūt Valsts prezidents apžēlos.
No 2019.gada septembra pēdējās nedēļas līdz 2022.gadam es aizvietoju priesteri Jelgavas diacēzē. Kalpoju Dobelē, reizēm arī aizvietoju priesteri Aucē. Un tad ar 1.maiju man vajadzēja būt Gulbenē, jo te bijušais priesteris Pāvels Kamola atgriezās dzimtenē – Polijā.
– Jums pa šiem gadiem ir bijis jāuzklausa daudz grēksūdžu…
– Es gribētu pasvītrot ar sarkanu krāsu un ar lieliem burtiem izcelt to, ka garīdznieks nekad nevienam neizpauž to, ko ir dzirdējis grēksūdzē. Tas ir noslēpums! To nedrīkst izpaust. Pat tad nedrīkst, ja garīdznieku pasauc liecināt tiesā. Ir tā… ka vienkārši ir jāklusē.
Pazīsti vai nepazīsti cilvēku, atpazīsti vai ne viņa balsi grēksūdzē – to nedrīkst izpaust. Tāds vienkāršs piemērs. Vecmāmiņa, kura savu mazbērnu ir atvedusi uz grēksūdzi, pēc tam iztaujā garīdznieku, vai bērns visu ir izstāstījis. Un viņa sāk uzskaitīt mazbērna grēkus. Garīdznieks tikai pretī var pamāt ar galvu. Un viss. Izpaust grēksūdzē dzirdēto garīdznieks nedrīkst. Ne tieši, ne arī netieši. Ja priesteris ir pieņēmis grēksūdzi un pēc tam dzird no cilvēkiem sarunas par šo pašu tēmu, priesterim ir jāklusē. Viņš nekādi nedrīkst izrādīt, ka kaut ko zina.
Vainas apziņa ir tā, kura liek cilvēkam meklēt piedošanu. Tas notiek brīdī, kad ir ierunājusies sirdsapziņa, kad cilvēkā ir iekšējs nemiers. Ejot uz grēksūdzi, cilvēks zina, ka viņam tiek piedots. Baznīca dāvā arī atlaides. Un tas ir arī aicinājums vairāk negrēkot. Tomēr ir arī tādi grēki, kad cilvēkam ir jāpasaka: “Diemžēl nevaru dot piedošanu šajā brīdī.” Un seko padoms turpmākajai rīcībai. Tāds grēks ir, piemēram, aborts, jo tā ir zaudēta cilvēka dzīvība.
Grēkojam jau ne tikai ar rīcību, bet arī ar vārdiem, ko pasakām. Zvērināts advokāts Egons Rusanovs ir teicis, ka nevietā pateikts vārds tāpat kā nevietā uzlikts paraksts var izmainīt kāda cilvēka visu atlikušo dzīvi. Vainot citus bez tiesas sprieduma – tā diemžēl ir izplatīta prakse. Taču nekad un nevienā brīdī nedrīkstam zaudēt cieņu attiecībā pret citu cilvēku. Ir arī jāatceras par nevainīguma prezumpciju.
Mēdz būt tā, ka cilvēks pie garīdznieka nāk pēc padoma. Gadās iedziļināties laicīgos jautājumos un dot lietišķus ieteikumus. Piemēram, ja cilvēks ir nonācis parādu jūgā. Bēdīgas ir atkarību problēmas, kuras atrisinās vien tad, ja pats cilvēks ir gatavs pārmaiņām. Visbēdīgāk ir, ja cilvēks apzināti kaut ko izdara, lai aizietu no šīs pasaules, jo jūtas jau tik tālu novests. Mēs nezinām, ko cilvēks tādā brīdī domā. Un varbūt tajā pašā pēdējā mirklī viņš ir lūdzis Dievam piedošanu. Un tad jau viss paliek Viņa ziņā, kas ar šo dvēseli notiks tālāk.
Gulbenē katoļu dievnams ar tā diviem torņiem ir pilsētā jau pa gabalu labi saredzams. Šī ir izgaismota vieta. Ikvienam par sevi baznīcas zvani atgādina katru dienu pulksten 7.45, pēc tam pulksten 12.00 un 17.45. Man ir teikuši, ka sadzird un ieklausās, apstājas. Dievnams ir atvērts ikvienam katru dienu, izņemot pirmdienas. Bet, ja ir obligātie svētki, tad dievnama durvis ir vaļā arī pirmdienās.
– No stāstītā ir jūtams, ka esat cilvēks, kuram ir ļoti svarīga lietu kārtība.
– Jā, tā ir. Es vienmēr laikus esmu iepriekš sagatavojies dievkalpojumam. Es nekavēju savu ierašanos nevienā situācijā. Vismaz cenšos, lai tā būtu, ja tas ir atkarīgs no manis. Man nepatīk kaut ko darīt pēdējā brīdī, jo tas tikai radītu stresu citiem un sev pašam. To nevajag. Ja kaut ko nav iespējams izdarīt laikus, tad labāk to atlikt vai pārskatīt ieceres apjomu. Nepatīk klaigāšana. Ar to jau neko daudz panākt nevar. Tā bija tikai padomju gados: kurš skaļāk bļāva, tas tālāk tika.
Man lietu kārtība sākas ar šķietamiem sīkumiem. Piemēram, man nav pieņemami, ja cilvēkam ir dubļaini apavi, nesakārtota galva vai netīri nagi.
