“Vecums nudien nenāk viens,” īgni pie sevis purpinādams, Vitolds vēl un vēlreiz mēģināja ieslidināt roku padilušā pusmēteļa piedurknē. Kad beidzot tas izdevās, piere jau bija nosvīdusi un mugura slapja. Attapies, ka uz veikalu bez naudas maka nav jēgas iet, gluži nepamierināts viņš atgriezās istabā. “Vecais muļķis,” būtu teikusi Stefānija. “Kurš tad vispirms velk cepuri un tikai tad cilā deņķelbuku?” (Kas nezina, tad runa šeit ir par naudas maku, nevis kaut kādu citu buku.) “Un kuļķeni arī pie viena paķer!” (Ar to domāta tarba, kur ievietot veikala pirkumus.) Diemžēl Stefānijas vairs blakus nebija – jau pāris ziemas viņas dvēsele mājoja debesu dārzos, un Vitoldam pašam nācās tikt galā ar savu dzīvi. Pasniedzies pēc maka, viņš ielika to mēteļa kabatā un devās uz ārdurvīm. Mirklī, kad roka jau sniedzās pēc durvju roktura, prātu apžilbināja pēkšņa doma: “Pag, cik tur īsti tās naudas bija? Skaitīju taču, bet… Prāts par īsu.”
Atbīdījis veco pižiku uz pakauša, notrausis no pieres kaitinošo valgumu, Vitolds sataustīja kabatā naudas maku. “Tak bija trīs eiro vai tomēr ne?” Neveiklie pirksti brīdi knibinājās gar vietām izplīsušo maku, tad nez kāpēc roka pēkšņi notrīsēja un sīkās monētas izkaisījās pa koridora grīdu. “Ak, tavu neražu!” smagi nopūties, Vitolds novilka mēteli, noslīga uz ceļiem un attapās pustumsā. Kā tāds muļķis, gaismu taču vispirms vajadzēja ieslēgt!
Nē, augšā celties vairs negribējās, gan jau sataustīs tāpat, uz labu laimi, turklāt – kur gan viņam bija jāsteidzas? Tieši tā, lūk, mazpamazītēm, pa vienai monētai, nekur tālu jau tās nevarēja būt aizripojušas, kaut kur tepat zem kājām vai arī nomīdītajās istabas čībās, gan jau kopā salasīsies tie paši trīs eiro. Vai varbūt tomēr bija četri? “Eh, nekam vairs nederīga tāda nolietota atmiņa…” Vitolds smagi nopūtās.
Pēc laba brīža, kad sauja jau bija gandrīz pilna ar izbirušo naudu un dzīvokļa ārdurvju slieksnis pie paša degungala, kaut kur turpat blakus atskanēja savāda skrapstēšana. Vai tiešām viņa dzīvoklī varētu būt ieviesies kāds grauzējs? Nē, tā tomēr nevarēja būt pele, ja vien nebija iemācījusies… švīkstināt vai uzsvilpot. Kas tās par savādām skaņām? Trepju telpā? Pie kaimiņu durvīm? Aizturējis elpu, Vitolds ieklausījās – kas tur ārpusē notiek?
Kad skaņas vēl joprojām nerimās, gluži otrādi – kļuva intensīvākas un ašākas, pieaugošā ziņkārība lika iztaisnot muguru un slieties augšā, protams, klusu klusītiņām, lai neaizbiedētu savādo trokšņotāju. Balstīdamies pret durvju stenderi, lūpu iekodis starp retajiem, nodzeltējušajiem zobiem, vēl arvien aizturējis elpu, viņš uzmanīgi pietuvojās durvju actiņai.
Pirmajā brīdī prāts atteicās iztulkot lēcas sakropļoto attēlu – kaut kas nesaprotams kustējās kāpņu laukumiņā pie pretējām durvīm. Kaut kas bezgalvains un bezveidīgs. Kaut arī Vitolds bija kaislīgs rēgu pasaules noliedzējs un visā mistiskajā meklēja reālu izskaidrojumu, viņš sajuta, kā izbailēs nosvīst plaukstas un sirds gatavojas izlēkt no krūtīm. “Atkāpies, sātan!” būtu saukusi Stefānija, bet Vitolds tomēr izlēma vērsties pie augstākiem spēkiem: “Ak, Dievs! Nu jau arī mana apziņa sāk muļķoties.”
Tikmēr skrapstēšana un švīkstēšana kāpņu telpā nerimās, bet tagad vismaz bija skaidrs, ka šīs skaņas radīja savādais kustīgais objekts. “Varbūt tas ir kāds citplanētietis?” iedomājās Vitolds, un pieaugošā ziņkā-
rība nomāca bailes. Nespēdams atraut skatienu no durvju actiņas, tik tikko valdīdams satraukumu, viņš centās saprast, kas īsti tur notiek, kas tā par savādu radību.
Tad kādā brīdī, Vitoldam par laimi, (jo, kas to lai zina, cik ilgi tādu satraukumu izturētu viņa sirds) bezgalvainais monstrs nedaudz pagriezās uz kreiso pusi, un tā viengabalainajā ķermenī iezīmējās cilvēciskas aprises. “Tfu, tu! Tā taču kaimiņienes pēcpuse! Kuplos brunčos ietērpusies kā tāda mamzele, bet nu vismaz nav jādomā, ka kartupeļu maiss pie durvīm līkņā!” atviegloti nopūtās Vitolds.
Sprauno sirmgalvi no pretējā dzīvokļa viņš jau sen bija ievērojis, tik tuvāk iepazīties nebija sanācis. Paskat tik – gadu tikpat, cik viņam, bet lokās kā jauna meiča! Interesanti, ko gan viņa tur vīlē?
Ieskatījies vērīgāk, Vitolds sievietes rokās sazīmēja divas birstītes. Švīks-švāks, skripskrap – berzēdamas gluži svaiga kājslauķa virsmu, tās sasaucās viena ar otru. Interesanti, tas paklājiņš laikam viņas šīsdienas pirkums, jo vakar neko tik koši dzeltenu kā vālodzes tēviņa guza Vitolds trepēs neatcerējās redzējis. Nez, cik ilgi tādam krāšņumam būs lemts izdaiļot drūmo pelēcību, tik košām lietām kājas ātri pieaug…
Aizrāvusies ar pucēšanas darbu, kaimiņiene kaut ko klusi pie sevis dungoja, līdz, darbu pabeigusi, pieslējās kājās un pasniedzās pēc garkātainas slotas, un labi vien, ka tā – no ilgās stāvēšanas neērtā pozā Vitolda mugura bija kļuvusi gluži stīva. Izslējies taisni, viņš jau taisījās ņemt mēteli, kad aiz durvīm atkal kaut kas nobūkšķēja.
“Ko viņa vēl tur buras?” Vitolds nīgri nodomāja. Trepju telpu šajā nedēļā tīrīt pienācās augšējam stāvam, tāpēc viņai te nekas vairāk nebija darāms. No jauna pietuvojies durvju actiņai, Vitolds gandrīz vai iekliedzās – kaimiņienes seja pēkšņi parādījās tik tuvu!
Apstājusies tieši viņa durvju priekšā, it kā pie durvju zvana sniegdamās, sieviete kā sastingusi blenza uz kaut ko turpat pie kājām. Diemžēl durvju actiņas leņķis to “kaut ko” nespēja parādīt, tāpēc Vitoldam atlika vai nu tūlīt atvērt durvis un savām acīm apskatīt to neredzamo, vai gaidīt, lai ar šo pārsteigumu galā tiek kaimiņiene. Ērtāks, protams, šķita otrais variants, jo – kā gan tagad atzīties, ka viņš kā bezkaunīgs glūniķis klusiņām lūrējis par durvju actiņu?
Laikam jau kaimiņiene pat neiedomājās, ka iespējams kāds cits notikumu pavērsiens, jo, lēnītēm pielikusies, pasniedzās un pacēla to, kas gulēja pie kājām. Monēta? Viens vai divi eiro – tā sprieda Vitolds, bet sieviete to turēja plaukstā tā, it kā tas būtu visspožākais zelta gabals. Ar tādu pateicību un pielūgsmi, it kā viņa būtu saņēmusi balvu no debesīm! Ar tādu gaišu un apgarotu skatienu, ka Vitoldam īsu brīdi šķita – balta gaisma iespīdējusi kāpņu telpā. Tāds netverams mākonis, sīku saules puteklīšu izgaismots. Brīvi plūstošs un neierāmējams. Brīdi pastāvējusi, sieviete it kā atguvās, nopūtās un pastiepa roku pie zvana pogas.
Iztraucēts no brīnumainās vīzijas, nobijies no spalgās skaņas, Vitolds strauji atkāpās no durvīm. “Ko viņai no manis vajag?” viņš piktojās pie sevis. “Ne tā nauda mana, ne es pats mājās, un viss!”
Tikmēr durvis bija atvērusi kaimiņiene no blakusdzīvokļa, un no īsās sarunas trepju telpā labi varēja saprast, ka naudas atradēja godprātīgi cer atrast monētas īsto īpašnieku. “Nudien muļķe,” atkal piktojās Vitolds. “Kam zudības, kam atradības. Liec makā un priecājies!”
Kad pēc brīža durvju zvans atskanēja vēlreiz, Vitoldam īsu mirkli prātā uzplaiksnīja doma pieteikties monētas īpašnieka lomai, nu, kaut vai tāpēc, lai viņam miers no tās kaimiņienes, kā arī lai viņai gandarījums par paveikto. Protams, arī savtīgu nolūku tur netrūka, bet tas jau bija tikai tāds īss un neapzināts mirklis. Nē, nē, tā nebūs labi, un Vitolds izlēma joprojām “nebūt mājās”. Samulsis un nokaunējies viņš atkāpās no durvīm. Ar ko gan viņš te nodarbojas! Būtu labāk salasījis pats savas izbirušās monētas, kamēr veikals vēl nav slēgts! Sagaidījis noklaudzam pretējā dzīvokļa durvis, ieslēdzis savā koridorā gaismu, viņš vēlreiz notupās uz ceļiem. Jau pēc minūtēm desmit izbirušie trīs eiro atkal bija vienkopus.
Diena jau gāja uz vakarpusi, bet Vitolda domas joprojām kavējās pie trepju telpā redzētā. Tā vīzija ar gaismas staru pār sievieti un monētu plaukstā – tas izskatījās tik aizkustinoši, tik pārdabiski! It kā viņas plaukstā atrastos nevis vienkārša monēta, bet īsta dimanta pērle! Līdz šim Vitolds neapzinājās sevī sarosāmies kaut kādus dzejiskus vai mākslinieciskus impulsus, bet – ja nu tie atmodās tieši šodien? Tieši šobrīd viņam prātā ienāca salīdzinājums – kā ūdens lāse izslāpušā plaukstā! Kā vālodzes piesaukta veldze bula laikā! To spēj novērtēt tikai tas, kuram patiešām slāpst. Gluži tāpat kā viena monēta – ieguvums tam, kuram tās pietrūkst, tam, kurš zina tās cenu un vērtību.
No prāta neizgāja arī tā neizdibināmā, apgarotā un laimīgā sejas izteiksme, kas parādījās kaimiņienes sejā. Ak, ja viņš prastu gleznot! Veselu galeriju varētu radīt šo dažu mirkļu iespaidā! Kāds gan jau teiktu: brīnums, ka tāds sīkums spēj cilvēku darīt tik laimīgu, bet Vitolds zināja: reizēm tādi mazi sīkumi var būt īsts brīnums, un tieši tos sagādāt ir visvienkāršāk.
Tad pēkšņi prātā ienāca bērnišķīga doma, kas pēc vairākkārtīgas vētīšanas vairs nemaz nešķita tik naiva un aplama, kaut patiešām nebija dzīvi pieredzējuša cilvēka cienīga. Vitolds zināja, kā kaimiņieni darīt laimīgu, kā viņas sejā atkal uzburt to īpašo sejas izteiksmi! Pavisam vienkārši! Tāds sīkums! Pēc trim dienām viņš to izdarīs. Ar šādu apņēmību Vitolds devās pie miera, skaidri apzinādamies, ka nākamās dienas viņam būs interesantākas nekā visa līdzšinējā dzīve. Aizmiegot gan viņš sev pajautāja: kāpēc tik tikko nojaušamais smaids kaimiņienes sejā viņam kļuvis tik svarīgs? Varētu taču turpināt dzīvot tikpat mierīgi, ierasti un pelēki kā līdz šim, kaut gan – diezin vai tas izdotos, ja katru dienu acu priekšā vīdētu tas koši dzeltenais paklājiņš… Agrāk vai vēlāk, bet kaut kas noteikti izmainītos.
Lai realizētu iecerēto, vispirms, protams, bija vajadzīga plānošana, – to Vitolds saprata itin labi. Ja kaut ko vēlas paveikt, citiem neredzot, tad vēl jo vairāk. Tā kā līdz pensijas saņemšanai iecere tāpat nebija īstenojama un līdz laimīgajam datumam bija atlikušas trīs dienas, plāna apsvēršanai un analizēšanai laika pietika. Nolicis uz galda balta papīra lapu, sadalījis to vairākās ailēs, Vitolds izlēma piefiksēt visu, ko šajās dienās pamanīs pa logu un, protams, arī pa durvju actiņu. Lai viņa plāns izdotos, bija svarīgi zināt, cikos kaimiņiene iziet no dzīvokļa, cikos atgriežas un pats galvenais – cik bieži viņa tīra un aplūko savu jauno kājslauķi. Tā kā košais paklājiņš atradās kāpņu telpā, tam noteikti tiks veltīta pastiprināta uzmanība, līdz ar to – jārīkojas īpaši apdomīgi un veikli.
Nākamajās dienās veiktie pētījumi Vitoldu nepārsteidza, savā prātā viņš jau bija izspriedis, ka tuvākie kaimiņi dzīvo visai paredzamu dzīvi: strādājošie katru dienu vienā un tajā pašā laikā dodas uz darbu un līdzīgi arī atgriežas mājās, skolēni turas pie sava skolas grafika, tāpēc pavērot atliek vien tos dažus nekur nesteidzīgos un pensionārus, kas gan arī pārsvarā turas pie sava ierastā grafika.
Kaimiņiene, kuru viņš savā prātā tagad dēvēja par Žubīti (šķiet, tieši šādā vārdā sirmgalvi bija uzrunājusi sieviete no blakusdzīvokļa), mājas atstāja ne vairāk kā vienu reizi dienā un atgriezās tieši pēc četrdesmit minūtēm. Kāds varētu teikt, ka tas ir daudz par maz, lai svaigā gaisā izstaigātos, saelpotos skābekli un uzņemtu saules enerģiju, bet Vitoldam izdomātā plāna realizēšanai šī laika pilnīgi pietika.
Svarīgi bija arī tas, ka desmit minūtes pēc atgriešanās mājās Žubīte iznāca trepju telpā, lai rūpīgi nopucētu košo kājslauķi. Noslaucītu, izpurinātu un rūpīgi uzslaucītu katru izbirušo smilšu graudiņu. Cik bieži viņa ieskatījās durvju actiņā, lai palūkotos, vai kāds garnadzis neaizstiepj viņas paklājiņu, Vitolds, protams, nezināja, un tieši tas viņu uztrauca visvairāk. Tapt pieķertam, līkņājot gar Žubītes durvju priekšu, neietilpa viņa plānos. Pilnīgi droši tur atrasties bija tikai kaimiņienes prombūtnes laikā, un tieši uz šo laiku Vitolds arī koncentrēja savas domas.
TURPINĀJUMS SEKOS
