Dzīve ir kustībā – šāds moto noteikti atbilst Valdim Klikucim (71) no Elstēm, kurš jaunībā bija aktīvs sportotājs un spēj joprojām saglabāt šo pozitīvo enerģiju un dzīvesprieku, ko sniedz sports. Lai arī laiks iet, jaunības notikumi spilgti palikuši viņa atmiņā, it kā tie būtu pirms dažām dienām piedzīvoti.
Ar Valdi “Dzirkstele” tiekas Staru bibliotēkā, kur apskatāma viņa jaunības dienu medaļu, diplomu, vimpeļu izstāde. Izstāde ir apskatāma līdz 17.februārim. Savas atmiņas Valdis uztic arī “Dzirkstelei”.
Labāk uz sporta laukumu
Valdim visvairāk paticis futbols. Ar to viņš aizrāvās, mācoties 7.klasē, un joprojām, kad runa ir par futbolu, viņa acis mirdz, jo šo gadu laikā piedzīvots tik daudz! Kad citi skolēni sēdēja un klausījās koncertus, Valdis labāk devās uz futbola laukumu.
Valdis no 1. līdz pat 11.klasei mācījās Gulbīša vidusskolā.
“Starpbrīžos skolas stadions bija pilns. Ja bija brīva stunda, mēs bijām sporta laukumā. Spēlējām pārsvarā futbolu, arī tautas bumbu. Vidusskolu beidzu 1972.gadā. Kad uz vidusskolu braucām no Elstēm, autobuss bija stāvgrūdām pilns. Pirmajās Elstēs bijām kādi 6, otrajās Elstēs kādi 15-16 bērni. Un tad mēs spēlējām ziemā hokeju un vasarā futbolu – pirmās Elstes pret otrajām Elstēm,” atminas Valdis.
Uz spartakiādi – pat brunčos un mini kleitiņās
Valdim atmiņā palikusi spartakiāde 1973.gadā Gulbenes stadionā.
““Alfas” dāmas skrēja gan garos brunčos, gan mini kleitiņās. Skati bija visādi. Es biju sprinteris, īso distanču skrējējs. Garie gabali man nepatika. Tā viss pamazām sākās 1973.gadā. Kamēr pastāvēja saimniecība “Stari”, braucām uz sacensībām. Neatceros, kurš tas bija gads, bet, lai tiktu saimniecībai punkti, spartakiādē bija soļošanas disciplīna, bet es nebiju nekāds soļotājs, jo tas ir specifisks sporta veids, bet, ja bija maz dalībnieku, nāca daudz punktu klāt, tāpēc nācās soļot. Pats trakākais un sāpīgais toreiz bija tas, ka Gunārs Rubenis 10 kilometros man “ielika” par nepilnu apli. Lielākie prieki bija tad, kad bija uzvaras. Paši organizējāmies, paši braucām uz sacensībām ar smago mašīnu. Kad uz Stariem atnāca strādāt Jāzeps Odumiņš un Guntis Blūms, sākās pavisam cita lieta. Pamazām organizējām komandas, piesaistījām stipendiātus. Tas viss attiecas pārsvarā uz vieglatlētiku. Bija arī basketbols un volejbols. Basketbolā, kad rezultāts jau bija zināms, tad mani palaida laukumā, jo esmu augumā īss. Futbolu gan es spēlēju no pirmās minūtes līdz pēdējai minūtei. Futbola komanda saucās “Stari”, un mani labākie gadi futbolā bija 80.gadi. Es pārsvarā biju labais uzbrucējs, bet, ja vajadzēja, spēlēju arī aizsardzībā. Nebijām jau profesionāla komanda. Atceros, ka atbrauca citas komandas ar smago mašīnu, turpat mašīnā pārģērbās. Mēs arī sākumā ģērbāmies turpat stadionā, bet 80.gados Rīgā bija iespēja nopirkt autobusu “Ikarus”. Darbnīcās (Valdis Staros bija darbnīcas vadītājs – red.) to sataisījām un tad jau braukt uz futbola spēli varējām lepni. Citi brauca ar smagajām mašīnām un sēdēja piekabē, mēs – ar autobusu. Pat no Druvienas puikas brauca smagajā mašīnā uz futbolu un tādi paši nosvīduši brauca mājās. Kad parādījās Egils Čakars, tad jau mums bija pavisam lepni. Futbolā tikām pat pie divām formām. Ar viņa starpniecību bieži braucām arī uz Rīgu skatīties hokeju vai futbolu,” stāsta Valdis.
Otrdiena – futbola diena
Visīpašākā diena nedēļā bija otrdiena, jo tā bija futbola diena.
“Sanāca kopā puiši, kam patika to darīt, un spēlēja. Mēs pēc darba visi darbnīcas mašīnā iekšā un prom uz sporta laukumu Gulbītī, jo Staros nebija tāda laukuma. Mēs bijām kādi desmit. Jaungulbenieši arī salasījās, un tad mēs spēlējām. Mums nebija trenera,” atminas Valdis.
Ar smaidu viņš atceras, kā pēc spartakiādes vai futbola mača tika organizētas pasēdēšanas.
“Ar kolhoza mašīnu kopā ar Čakaru braucām pēc pārtikas. Viņš bija sarunājis, un tikām iekšā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma noliktavā Gulbenē, un redzējām, kas tur bija! To parastie mirstīgie neredzēja. Protams, tagad nevar salīdzināt ar to, kas ir “Maximā”, bet toreiz – čehu alus kastes, dažādas ruletes, desas. Tas bija kaut kas! Pēc tam vai nu braucām zaļumos, vai rudeņos sarunājām Stāķu pirti Pededzes krastā,” stāsta Valdis.
Savukārt tagad, kad ir pelnītā atpūtā, Valdim pa televizoru visvairāk patīk paskatīties “Pirmo formulu”. Viņš ar smaidu atminas, ka kādreiz pašam patika ātri braukt.
“Bija jauns “žigulis”, un jau pirmajā gadā talonā par ātruma pārsniegšanu dabūju divus caurumus tiesībās. Un toreiz bija tā – kā trešais caurums, varēja noņemt nost tiesības,” atminas Valdis.
Arī barikāžu dalībnieks
Sportošana un aktīvs dzīvesveids devis iespēju Valdim izbaudīt pilnvērtīgu dzīvi. Aktīvs dzīvesveids uztur veselību un enerģiju, padarot dzīvi bagātāku un krāsaināku. Valdis ir lielisks piemērs tam, ka, dzīves laikā esot kustībā, spēks un dzīvotprieks saglabājas.
Valdis ir arī cilvēks ar plašu sirdi. Viņš bija ne tikai aktīvs sporta cienītājs, bet arī veltīja savu laiku, lai palīdzētu citiem. Viņš bija aktīvs donors un 68 reizes ziedojis asinis. “Gribēju nodot asinis simts reizes, bet nesanāca,” saka Valdis.
Valdis piedalījās arī barikāžu notikumos. Viņš tāpat kā daudzi citi pirms 34 gadiem devās uz Rīgu, lai aizsargātu atjaunoto Latvijas neatkarību. Daukstēnietis Jānis Smeilis toreiz filmēja barikādes un tā laika notikumus, jo viņam toreiz bija labākā filmēšanas aparatūra Gulbenes novadā, aparatūru viņam bija nopirkusi padomju saimniecība “Stari”.
Valdis ir piedalījies arī Ļeņina pieminekļa nojaukšanā Gulbenē. “Pie pieminekļa mūs ar sievu salaulāja 1975.gadā. Tā bija izdomājis vedējtēvs ar vedējmāti. Man gan tas nepatika, bet tā laikam bija pieņemts. Un pēc tam 91.gadā pats piedalījos tā nojaukšanā. Neviens jau nezināja, kā piemineklis ir nostiprināts. Līdzi bija pilna mašīna instrumentu – laužņi, griežamie, bet neko no tā nevajadzēja. Pieminekli nojaukt bija ļoti vienkārši – ar parasto atslēgu. Bleķa gabals vien tur bija. Viegls, tukšu vidu. Viss notika ātri. Viss notika ar atslēgu desmit minūšu laikā! Skrūves bija iekšā pēdās. Ļoti viegli aizgāja projām,” piedzīvotajā dalās Valdis.
